11 dienas Šrilankā
Pēc 27 stundu ceļojumiem caur Viļņu un Kijevu, Šrilankas ziloņi ir sasnieguši galamērķi. Nākamreiz padomāšu vai tālajos lidojumos izvēlēties Ukraiņu aviokompāniju, bet kopumā ceļš bija viegls. Un tad pienāca tā īstā sajūta. Izkāp no lidmašīnas un 3 sekunžu laikā esi slapjš karstā laika dēļ. Atrodam taksi uz Kolombo centru un pēc pusstandas arī viesnīcu. Ir agrs rīts, tāpēc mazliet vairāk kā stunda jāpavada viesnīcas jumta terasē, līdz varam iečekoties. Un jā, jā, jā, duša un pirmais aukstais aliņš. Viss, kas vajadzīgs pilnai laimei. Gaiss iesilis jau teju līdz 35 grādiem, bet mēs apņēmības pilni dodamies ielās. Nu, atkal jau jāsaka, ka lielpilsēta dod tikai pirmās siltās zemes sajūtu, aprašanu ar trako, bet reizē tik drošo satiksmi, prieku par atvaļinājuma īstenu sākšanos, bet vai nu nemācējām atrast īstās vietas, vai tiešām acīm nav nekas super ievērības cienīgs. Gribas skriet tālāk, kur viss liksies mazāks, tuvāks un baudāmāks. Savus 10 km tāpat izstaigājam un skaidrs, ka labā kompānijā vari būt jebkurā pasaules malā. Bankā mainot naudu, vispirms sajūtamies kā karaliskas personas, jo mums tiek dota priekšroka pirms pārdesmit vietējiem cilvēkiem un tad kā īslaicīgā aizturēšanas vietā, gaidot spriedumu vai šoreiz vietējo valūtu. Izcilas pusdienas pat neskatoties uz to, ka neass ēdiens šeit izdedzina iekšu, svaigi spiesta mango un laima sula un vēl mazs līkums caur apskates objektiem – Ārim ar tuk tuk īsta ekskursija meklējot viesnīcu, mums ar Linardiņu brauciens līdz muzejam. Un… tad tik sākās. Gāziens. Balts nāca no gaisa un uz līdzenas vietas esam līdz vīlei slapji. Vienalga par pašiem, bet kad redzi kā tava pase somiņā izmirkst, saproti, ka jāmeklē glābiņš. No vietējiem puišiem ar automātiem, izdiedelējam plastmasas maisiņu, kur paslēpt somas un dodamies gāzienā iekšā. Ielas pludo, mūs pašus var izgriezt, visi uz mums skatās it kā mēs būtu nacionālais mākslas muzejs. Viesnīcas atrašana liekas kā neiespējamā misija, jo laikam jau nav labākais ceļvedis viesnīcā uz sienas ar roku uzzīmēta pilsētas karte, kur redzamas tikai dažas mistiskas ielas. Bet nekas, arī šis siltais lietus liekas bauda. Mums ir gana jautri un tomēr tuk tuks mūs glābj. Viesnīcā ierodamies pilēdami un arī saulīte jau riet. Nespējam pateikt nē mūsu jumta terasei un čiliņš iet pilnā sparā, regeja mūzikai skanot un ķermenim pašam lokoties līdzi mūzikas ritmā, pie tējas ar “jumtiņu”. Mēs šo dienu esam baudījuši. Devu pirmās dienas esam saņēmuši dažādās formās. Slapji visās izpausmēs- no karstuma, no lietus. Noķerti arī pirmie sārtie pleci un deguns parādīts saulītes zobiņiem. Noskatījuši arī, ka dīvaini, ka tūristi te galīgs retums. Vakarā tomēr vienu loku pa naksnīgo Kolombo arī izmetam. Emocijām un priekam. Kaut kā klusa pilsēta liekas, par to pārsteigums. Bet nu jau plāns rītdienai gatavs. Modinātājs 4 no rīta uzstādīts. Nākamā pietura mūs sauc.
2.DIENA – DAMBULLA
Kā jau solīts, modinātājs 4 no rīta, lai dotos tālāk. Ceļamies, veļamies, esam saklausījušies, ka prom no pilsētas bija jādodas jau vakar, jo tā kā 13.aprīlī viņi sagaida Jauno, 2018.gadu, visi vietējie steigsies ārā no pilsētas un visi sabiedriskie transporti būs pārpildīti. Savus 3 km līdz stacijai pasmejamies, ka trāpīts desmitniekā, Kolombo pilsēta kā izmirusi un 5 no rīta vēl neviens nekur nedodas. Smiekli nebija gari… līdz stacijai. Kāpēc pilsēta kā izslaucīta? Jo viņi visi ir stacijā! Kā skudru pūznī. Steidzam iepirkt biļetes un sirsniņa jau nodreb vai mūsu plāni piepildīsies. Bet Linardiņš, ar savu 2x garāko augumu, vietu rindā izcīnijis un pie biļetēm ticis. Yes, pirmā uzvara. Dodamies uz peronu, atrodam vilcienu, teju stundu pirms laika iekārtojamies kā lielkungi cerot, ka šaurajos krēslos sēdēsim trijatā. Jā, jā, ne jau nu šodien. Pusstundas laikā vilciens pilns līdz lūpai un savās 3vietīgajās sēdvietās pēkšņi esam 8 gabali… oh, well, jauna garša dzīvei, bet vismaz uz priekšu tiekam. 4 stundas pārpildītā vilcienā, ka atliek vien priecāties, ka sēžam nevis stāvam. Ir sajūta, ka te tāda ierasta lieta stāvēt uz pirmā pakāpiena durvju ailē teju ārpus vilciena. Bet skati pa logu paveras fantastiski. Vietējie, ar kuriem papļāpāt ar jau kā savējie. Viens pastāv, palaiž otru apsēsties un tā uz maiņām. Astes kauliem sāpot, esam sasnieguši Awkanu. Somas plecos un tipinam. Te noteikti jāredz Awkanas Budas templis. Mazliet jau čortojamies, ka jūtamies kā vistas spārniņi uz pannas ar mugursomām, bet ja reiz te esam… bet beigās nav slikta izvēle, jo pa ceļam sarunājam vīreli tuktukā, kas mūs visus 3 ar somām vienā braucamajā nogādās uz galamērķi Dambulu. Nu, ko es varu teikt… lai arī 5 eur nokāsti no mums par ieejas maksu, milzu Buda, kas paveras skatam, manī atkal atmodina sajūtu, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi budiste. Kaut kā Budas klātbūtne mani piepilda, atbrīvo un liek dvēselei dejot. Pēcāk ceļš līdz Dambulai, lai arī 40 km, liekas ātrs. Braucam un jūtam, ka te daudz vairāk viss mūsu stilā kā lielpilsētā. Lai arī pārapdzīvotība jūtama, sajūta, it kā tiešām gaidam Jaunā gada svinības. Viesnīcā nometam mantas, jo atkal jau pārāk agrs checkinam un dodamies ielās. Ir jau 2 pa dienu, a kuņģīts saka, gribu ēst. Lai arī izvēle atkal krīt uz rīsiem ar vistu un olu, jāsaka, mēli var norīt. Porcijas gan te milzīgas. Nu ko… ņamm, ņamm un laiks tempļiem. Kārtējā milzu Buda uzglūn jau no ielas. Mērkaķi skraida un neliekas traucēti. Gaiss atkal sasniedz 33 grādus. Viss kā vajag. Un kāpēc gan šādā laikā nepamocīt sevi ar kārtīgu kāpienu augšup? Viens no ceļa biedriem gan tomēr atkrīt un dodas viesnīcas virzienā. Sviedriem līstot sasniegts Golden temple. Tas atrodas 350 metru augstā klintī un to veido piecas alas ar unikāliem sienu un griestu gleznojumiem, kuri nav zaudējuši sākotnējās krāsas. Ievērojama Budas statuju kolekcija, no kurām lielākā daļa ir vairāk nekā 2000 gadu senas. Un man… atkal, atkal tā sajūta. Miera sajūta, ekstāze, prieks, apbrīna un dvēseles attīrīšanās. Es vēl nesāku meklēt sevi, bet jau sāku atrast. 5 milzīgas gulošas Budas, neskaitāmas mazākas figūras un tam visam pa vidu mēs. Nu nesaprotu es šo brīnumaino parādību, kas man rodas sajūtās. Bet es atkal varu teikt- šī diena ir izdevusies. Esam tiešām pārsteigti, ka pagaidām šajā valstī no tūristiem teju nav ne smakas un visus apskates objektus ņemam uz sevi. Par to prieks, ka vari ne vien baudīt, bet arī būt nedaudz tāds kā priviliģēts. Pabūt ar to visu tikai Tu, nevis dalīt to ar vēl miljons tūristiem. Šajā dienā viss tieši tā, lai dienas turpinājums tiktu pavadīts pie viesnīcas baseina un tajā. Kaut kā forši mums te iet. Un dzīvi varam baudīt atliku likām. Kā jau saprotiet, par dzīvi pie baseina nav baigi daudz aizrautīgu stāstu, ko pastāstīt. Bet arī tādus mirkļus vajag. Tomēr neliekamies mierā un piķa melnumā dodamies pilsētas virzienā. Gan lai paēstu, gan izmestu vakara lociņu. Lielā Buda iekrāsojusies tumsas krāsās un vakariņas puišiem īsta ņamma. Bet rīta cēliens 4 no rīta dod savu artavu un miedziņš piezogas nemanot. Gaidīsim, ko mums sniegs rītdiena!
3.DIENA – SIGĪRIJA, POLONNARUVA
Jau sākot rakstīt saprotu, ka nav ne jausmas kā lai pēc iespējas īsāk sakopo savas domas un šodienas piedzīvojumus. Dienu nesteidzīgi iesākam pirms 8iem, kārtīgas brokastis un aidāā. Zinam, ka šodien gribam pabraukāties ar vietējiem autobusiem. Kāpēc? Jo kā jau daudzās valstīs, arī šeit tūristi tiek uztverti par bankomātiem, piedāvājot izvadāt kaut uz rokām nesot, ja vien maksā. Tā kā esam ekonomiskās klases tūristi, visu daram pašu spēkiem un ne reizi vien atklājies, ka tieši tur atrodams visinteresantākais smeķis. Par pāris centiem Tuk tuk mūs nogādā autoostā, atrodam autobusu uz Sigīriju un piedāvāto 17$ no personas vietā, samaksājam 60 centus katrs. Ir atšķirība, ne? vējš pūš, mati plīvo, vietējo apbrīnoti tiekam izlaisti ceļmalā. Ejam skatīties vietu, ko sauc par 8.pasaules brīnumu- Debesu citadeli 200 metru augstumā- Sigīrijas klints cietoksni. Un lai arī par ieeju tiek plēsti 20 eur, tas tiešām ir wow. Stāvi apakšā un sajūties maziņš, maziņš. Un tad, kad saproti, ka tūlīt mēģināsi šajā milzu klintī uzrāpties, nudien, sagribas paģībt. Nu, negribas teikt, ka galīgi neesam trennēti dzīvē, bet jāsaka kā ir- baigi viegli nebija. Lasijām pirms tam kādu aprakstu, ka tas būšot to pūļu vērts. Ar tādu domu arī klumburējam augšā. Un patiesi, tas bija katra centa, katras sviedru piles un katra pakāpiena vērts. Atkal mazā uzvara un lēnu garu grābjam sajūtas un skatus pilnām saujām. Diena jau ir izdevusies. Šitā priecājoties pamanām arī, ka lietus mākoņi sāk vilkties. Tas liek saprast, ka jākāpj lejā. Un perfekts taimings, tieši tad, kad ieejam kafejnīcā iemalkot svaigi spiestās meža ābolu un citronu sulas, sāk gāzt. Par to pat priecājamies, jo nebūs milzu cepiens dienvidū. Vēl izstaigājam Sigīrijas muzeju un re kā, tieši lietus beidzies. Sarunājam 1 eur tuk tukistu, kas mūs nogādā uz nākamo vajadzīgo autobusa pieturu. Mēģina jau viņš iestāstīt, ka autobusi te retums un labāk braukt ar viņu par nieka 20 eur, a ne uz to uzķēries, mums kā beigās izrādās 10 min nav grūti pagaidīt un atkal laižam par nepilnu euro par stundas braucienu. Nākamā pietura viduslaiku pilsēta – Polonnaruva, kas laikā no 11.-13.gs. bijusi salas galvaspilsēta. Ir jau 3 dienā un galapunktā saprotam, ka mums jārīkojas ātri, jo jau 6os atiet pēdējais autobuss. Nav laika daudz kaulēties un sarunājam pirmo tuktukistu, kas mūs izvadās pa pēc iespējas vairākiem punktiem, kuri šeit ir 32!! Apzinamies, ka nav laikam mums šādam skaitam, bet ieteikums tiem, kas dodas uz Šrilanku- Polonnaruvu ņemiet veselu dienu. Te ir ko redzēt, ir ko baudīt, ir ko just. Nu protams, ja vien esam līdzīgi domājoši. Lai arī 3 stundās iespējām i paēst, i izskriet entos punktus, izdevās noķert vajadzīgo. Pilsētas drupas, kas sevī atstājušas domu lidojumu kā, kur un kas reiz noticies. Lielākas un mazākas svētvietas, kas atkal iedod savu maģisko dvesmu. Ne velti vairākkārtīgi katrs no mums tikai izdveš- žēl, ka mums nav vairāk laika šim, jo gribas vēl. Un atkal liekas, ka šajā valstī tūristi esam tikai mēs. Kur visi ceļotāji? Nemanot pienāk 18:00 un lecam disko busā iekšā. Mūzika skan, zilas gaismiņas spīd, vietējie apkārt un pateiksiet vēl, ka šitā nav foršāk kā auto ar kondicionieri un gidu? Mums liekas perfekti. Esam atpakaļ Dambullā. Atkal pilnu klēpi emociju sakrājuši. Laiks atvilkt elpu. Pelde baseinā, auglīši vakariņās un miers. Rīt būs atkal jauna diena.
4.DIENA – KANDY
Atkal rītu sākam pirms 8iem, bet šis rīts jau startā citāds. Dzirdam, ka 8!!! no rīta sāk šaut salūtu (laikam nav aizdomājušies, ka ne tikai skaņa šajā procesā ir svarīga). Brokastīs dāmas staigā apkārt un dala saldumus. Saldumi arī klāti uz brokastu galda. Viss kā vilcienā jau noskaidrots piedien pie Jaunā gada tradīcijām. Nu varam droši teikt, ka 2018.gads iestājies. Un kas notiek ielās? Klusums. Viss ciet. Neviena cilvēka. Visur, kur līdz šim bijusi dzīvība, tagad kā izslaucīts. Un tieši tā ir svarīgākā Jaunā gada sastāvdaļa. Neviens nestrādā. Tiekam līdz autoostai un tavu pārsteigumu, neviena autobusa. Upss… sirsniņa jau ietrīcas vai tālāk tiksim un kāds vīrs mums atkal mēģina iestāstīt, ka autobuss nebūs. Labāk braukt ar viņu par 50 eur. Citādi nekā. Nu nē, mūsu piektā maņa un netālu ieraudzīts pāris ar somu liek domāt, ka ja gaida, var sagaidīt arī autobusu. Čalis, kas gaida saka, ka saraksta nav un tikpat labi buss var atnākt pēc 3 stundām. Nu neko, gaidam!!! Un kas tā par laimi ieraudzīt tieši mums vajadzīgo autobusu jau pēc 10 minūtēm. Pēcāk ir sajūta, ka tas ir vienīgais autobuss, kas kursējis šodien visā Šrilankā. Lecam iekšā. Lai arī pilns līdz augšai un teju viss ceļš paiet kājās stāvot, rīvējoties ar vietējiem, esam priecīgi par 50 eur vietā 2.50 eur. Šoreiz piedāvājumā nevis mūzika vai disko gaismas, bet indiešu bojeviks uz lielā ekrāna. Nākamā pietura Kandy. Jau iebraucot tajā saprotam, ka arī šeit valda klusums. Bet vai ta slikti? Mums taču nepatīk tā kņada un miers ir pašā laikā. Ātri nometam viesnīcā mantas un dodamies ielās. Šoreiz ne 3atā, bet dzirdot, kā esam izplānojuši dienu, kāda pavecāka Nīderlandes dāma gatava samaksāt savam sarunātajam gidam, lai tikai dotos kopā ar mums. Izklausoties labāk kā gida pakalpojumi. Tā nu šoreiz 4atā meklējam apskates objektus. Tāds templis un šitāds, viens budistiem, viens islāmiem, atkal budas. Viss vienā putrā. Spēj tik plecus un ceļus nosedzošos apģērbus vilkt virsū un nost. Bet ja gribas pabūt svētvietās, pat mūsu puiši izrādās staigā miņukos un modes skate top uz katra soļa. Ir labi šo visu redzēt, bet, nu, šauj mani nost, man tomēr patīk mazpilsētu dārgumi. Šī vieta, liekas, jau vairāk domāta tūristiem. Izstaigājam pilsētu un redzam, ka pār pilsētu atkal uzglūn milzu Buda. Domāts, darīts, jātiek pie tās. Kaut kā šoreiz nenāk ārā tās iepriekš sajūsminātās emocijas, bet kas jāredz, tas jāredz. Pilsēta zem kājām un milzu figūra apčamdīta. Atkal jau ēšana atlikta pēdējā plānā, bet tomēr šī vajadzība jāapmierina. Dīvaini, bet šajā ceļojumā tiešām ir vienalga kur un cikos ēdam. Galvenais izpildīt savu pienākumu un kaut ko ielikt kuņģī. Šeit galīgi neesam ne gurmāni, ne izvēlīgi. Atpakaļ uz viesnīcu, iečekojamies un wow…mums ir luksus numuriņš. 3 gultas un vēl atpūtas zona. Ienākot viesnīcā i nepateiksi, ka pa 30 eur uz visiem dabūsim ko šādu. Tad nu tomēr kājas gaisā un nepilnas 2 stundas čiliņš skaistajos apartamentos. Zinām, ka 18:30 gribam izbaudīt izslavēto ceremoniju lielajā Tooth relic templī. Pa ceļam izbaudam jau jaunu Tuk tuk lietošanas pilotāžu – mazajā motorollerī, kur parasti knapi pietiek vietas 2viem, ar katru dienu metam ko klāt. Sākumā braucām 2 vienā, 1 otrā, tad jau 3 kopā, tad 3 mēs + 3 somas un šodien mēs un Nīderlandes dāma. Vēl ekonomiskāk, jo ja centu pie centa nekrāsi, pie eiro netiksi. Un jā, jā, jā, atradām īpašo, pēc kā bija vērts braukt uz šo pilsētu. Cilvēki ka mudž, ceremonija sākas ar bungām, tempļa zvaniem, vietējie rindā stāv, lai atdotu savu ziedojumu svētībai. Mēs mutes atplētuši to visu vērojam. Un tad, seko dienas kulminācija. Neskatoties uz lietu, kas nu jau kā ierasts līst vakarā, apstaigājam teritoriju, saņemam siltumu uguns liesmās kā 11.novembra krastmalā un paslēpjamies netālu templim esošajā “lapenē”, kur katrs stabs roku darināts no koka. Un te mēs apstājamies. Bungas joprojām tiek sistas fonā, cilvēki plūst, bet atstatus mēs, vieni, tumsā, mierā. Te nu atkal notiek baterijas uzlāde. Viss kā vajag, lai atkal dienu sauktu par superizdevušos. Jā, te katrā pilsētā ir kas brīnumains un savs. Atliek tik atrast un ķert. Bet mūsu ceļš jau agrā rīta stundā vedīs tālāk, uz kalniem. Salūta pavadībā varam doties čučēt.
5.DIENA – ELLA
Sauc mūs par trakiem, bet mēs te cenšamies izmantot laiku lietderīgi. Atkal modinātājs uz 5:30 (tas ir 2 naktī LV), lai ātri sataisītos un mestos jaunos piedzīvojumos iekšā. Puiši uzreiz pēc dušas dodas uz staciju iepirkt vilciena biļetes, jo atkal piektā maņa saka, ka jāizdara tas ātrāk kā plānots. Un atkal sanāk tā, ka esam dzimuši laimes krekliņos. Mūsu iepriekš noskatītais vilciens uz galamērķi Ella izrādās izpārdots, bet tā vietā tiekam pie biļetēm uz vilcienu, kas atiet stundu ātrāk un pieejamas pat atsevišķas sēdvietas 1.klasē. Nekur iepriekš par šādu vilcienu nebijām ne dzirdējuši, ne lasījuši, bet re, atkal atnāk tas, kam jāatnāk tieši pie mums. Ātras brokastis un lecam braucamajā iekšā. Mazliet jau bažas raisa tas, ka tagad 6.5 stundas jāpavada ceļā, bet zinām- dodamies reisā, kas izslavēts kā pasakainu skatu vērts. Un tiešām. Mēs samaksājām 6 eur par biļeti, bet, piemēram, es, lielāko daļu laika sēdēju priekštelpā uz zemes, izkārusi kājas pa durvīm. Un kas tie bija par skatiem! Fantastiska panorāma ik uz pagrieziena parāda jaunus skatus. Mēs dodamies kalnos. Dažas kāršu partijas, nebeidzams prieks par skaistumu sev apkārt un tāds pūtiens vien bija. Šajā ceļā noteikti jādodas, ja esi Šrilankā. Pasaka. Pusdienlaikā ierodamies galapunktā Ella. Pāris soļi ar kājām līdz viesnīcai un nometam vien somas. Mēs gribam vismaz nedaudz, bet redzēt uzreiz. Jau pirmajās minūtēs saprotam, ka šī vieta ir wow. Lai arī tūristi te vairāk kā vietējo, visur viesnīcas un restorāni, bet liekas šī mini pilsētiņa elpo. Dejo visur skanošās mūzikas pavadījumā. Te viss ir dzīvs un atkal liekas, tieši regejs ir tas, kas šai vietai piestāv, lai saprastu sajūtu. Sākotnēji likās, ka tikai ātras pusdienas un 2 apskates objekti. Pusdienas bija ātras, bet viss pārējais atkal ieilga uz 17 km. Dodamies uz Little Adam’s peak. Tie jau nebūsim mēs, ja kaut kur nenomaldīsimies. Šajā ceļojumā vispār liekas, ka ja kaut kur var aiziet pa nepareizo ceļu, tad tieši to mēs izvēlamies. Ar lielu, nepareizu loku esam nonākuši pie kāpiena sākumpunkta. Jau tur mums zem kājām paveras debešķīga ieleja. Jā, mums apkārt velkas mākoņi, bet tas nekas. Esam gatavi arī dzīties cauri mākoņiem, lai uzkāptu debesīs. Vieglā pastaiga kļuvusi par kārtīgu kardio trenniņu. Bet augšā esam. Lai arī vienīgais, ko augšā varam darīt ir apsegties ar mākoņiem, jūtam enerģiju strāvojam un plūstam sev cauri. Ir forši pastaigāt pa mākoņiem pat tad, ja nedabūni kāroto- skatu no augšas. Nolemjam, ka rīt tieši šeit gribam sagaidīt saullēktu, tā, ka mēs taču neesam vārguļi un šo trasi varam uzvilkt augšā vēlreiz. Esam ieguvuši jaunas sajūtas, vēl vienu kārtīgu brīvības sajūtas garšu. Riksītī lejā un dodamies tālāk. Šoreiz pa gana stāvu un brīžam pat dubļainu taciņu ripojam lejā tik zemāk vien. Lieki piebilst, ka atkal izvēlējāmies nepareizo un vien sev zināmo ceļu. Bet te tas ir. Vecais Nine Arches Bridge. Tilts ar pasakainu skatu, lielām arkām un mazliet adrenalīna pildošu skatu lejā. Vēl viens jauns skatu punkts, kas iemieso laimes hormona devu. Te gan jāaizmirst, ka šo visu varētu vērot vieni. Tātad te tie tūristi slēpjas. Tā nemanot pienācis vakars un kārtīgas pastaigas rezultātā jūtam, ka kāda iepriekš noķerto emociju kafejnīca mūs sauc. Mierpilns vakars, debešķīgs ēdiens un atmosfēra, ko vērts sajust. Sēžam, atkal jūtam savus samocītos ķermeņus, bet ir tik labi. Katra diena šeit bijusi dzīvošanas vērta. Esam laimīgi. Bet kā jau teicu, rīt celsimies tumsā, lai mostos kalna spicē saullēktā. Ir forši gulēt, bet vēl foršāk ir dzīvi un pasaules iespējas baudīt. Tiekamies rīt.
6.DIENA – ELLA
Ar katru dienu arvien grūtāk paliek visu piedzīvoto izteikt vārdiem. Šo es saukšu par sevis izžmiegšanas dienu. Kā jau solīts, modinātājs atskan 4:30 no rīta. Ai, kā negribējās celties. Āris sevi tā arī nepārvar un paliek guļot. Ārā ap 20 grādiem, zvaigzņots debesu jums pārklājies pār pilsētu un mēs ar Linardiņu uzsākam savu ceļu. Solis raits, klusums visapkārt un mēs drošsirdīgi meklējam ceļu kalnā augšā. 40 minūšu kāpiens un esam galamērķī, atkal Little Adam’s peak. Vieta, kuru vakar izdevās sajust vien mākoņos tītu, šodien skaidra kā kristāliņš. Esam pirmie un ieņemam labāko spotu. Kaut gan arī vēlāk cilvēku skaitu var saskaitīt uz pirkstiem. Gaismiņa jau rēgojas pār kalnu maliņu. Minūti pa minūtei piedzīvojam kā kalnos atnāk diena. Šodien, vēl vairāk kā citas, pietrūkst mans mīļais vīriņš pie sāniem. Ar draugiem ceļot ir kolosāli, bet tik skaistos mirkļos kā šis, manas domas aizslīdējušas uz Latviju, griboties sajust to mīļo plecu um dalīties mirklī ar Jančuku. Bet tas nemaina faktu, ka piedzīvojam neaprakstāmo skatu kā lēnu garu pasakaina ainava paveras mums zem kājām. Kur tik skaties, visur aizraujas elpa. Un tiešām, šādu skatu dēļ ir vērts celties tik agri un savu ķermeni pamocīt kāpiena laikā. Laiks doties lejā modināt guļavu un brokastot. Jau 8os esam gatavi uzsākt savu ceļu, nu jau atkal 3atā uz nākamo virsotni. Bez kartes un aptuveni nojaušot virzienu, ejam. Kur mēs vien neejam. Ejam labu gabaliņu pa vilciena sliedēm, ejam pa takām, ejam pa bezceļiem, skaistie skati paveras mūsu acīm ik uz soļa. Īsti nezinam, kur mums jānonāk, bet lai tiktu kalna virsotnē, izvēlamies ceļu nevis pa taku, bet taisni augšā. Nu bāc… mēles pārkāruši velkamies augšā. Šis bija smagi. Tiešām. Kājas slīd, stāvums pamatīgs, sviedri līst, bet kāds gandarījums tiekot līdz augšai. Un atkal… esam sasnieguši pasaules malu. Ella Rock. Nespējam noticēt tam, ko redzam. Esi kalna virsotnē, klints malā pārkarini kājas pār kādu akmeni un sēdi. Vēro brīnumaino skatu un jūties maziņš, maziņš. Tas ir tas mirklis, kad runāt negribas. Gribas tikai palikt ar sevi, kalniem un savām domām. Tā labu laiku sēžam. Bet kaut kad jau jādodas arī atpakaļ. Ir tikai 11 un pašiem liekas, ka visa diena jau garām, lielo iespaidu dēļ. Liekas, kas ta te būs, viens mirklis un jau lejā būsim. Bet tie jau nebūsim mēs, ja izvēlēsimies atpakaļ doties pa iepriekš iemīto ceļu. Iesim pa taku. Ejam, ejam, paši nezinot kur, norādes nav. Tā kādus 10 km pa mežu, līdz… atduramies strupceļā. Iemēģinam vienu ceļu, otru, atrodam pat strautiņu ar mazu ūdenskritumu, kur atveldzēt kājas. Bet pareizais ceļš nekur. Esam mežā un lai arī redzam, ka diži zemu vēl neesam nokāpuši, atpakaļ kalnā augšā, visus 10 km, jau nu gribas kāpt vismazāk. Tomēr atrodam kādu māju mežā ar vīreli, kas mums norāda pareizo ceļu. Kā saukts. Un tad… vēl 10 km, nu… lai arī grūti, kājas lupatās, karsti, puiši pat meža takās un slīpumos pamanās saskrāpēt kājas līdz asiņošanai, kā arī līdzi paņemtais 1.5l ūdens jau sen izdzerts, bet nekas… esot jau uz pareizā ceļa, priecājamies, ka esam fiziski sevi kārtīgi pamocījuši, iedevuši ķermenim kārtīgu slodzi. Arī tādas dienas ir tā vērtas. Nu gluži kā 5 stundu sporta zāle 30 grādu karstumā. Jā, mēs uzskatam sevi par varoņiem un esam pelnījuši pusdienas. Saprotam, ka ir tikai 4 pa dienu un miera jau nav. Lai arī bezspēks pārņemis ķermeni, vēl gribam tikt līdz Rawana ūdenskritumam. Lecam vietējā autobusā iekšā un laižam no kalna lejā. Tuk tuk šoferis par šo braucienu gribēja 8 eur. Mēs kopā par ceļu turp un atpakaļ nesamaksājām pat eiro. Cerējām, ka tiksim pie veldzējošas peldes ūdenskritumā, bet nekā. Vietējie mazgājas tajā kā vannā un mēs diemžēl neredzam vietu, kur ieslīgt nākamajā pasaules varenībā. Bet tāpat, esam priecīgi, ka esam pārvarējuši savu bezspēku un atbraukuši vismaz šo skaistumu apskatīt. Šodienai piedzīvojumu pietiks. Esam nopelnījuši aliņu uz viesnīcas balkona un iešanu gulēt agrā vakara stundā. Vispirms gan vakariņas uz kādas skaistas terasītes. Sākam kārtīgi izgaršot vietējo virtuvi. Mēs esam malači. Un katra šīs dienas minūte bijusi varena.
7.DIENA – TANGALLE
Bijām norunājuši, ka dienu sāksim 7os. Bet te tev nu bija. Ja ierasts sākt dienu agri, tad 6os acis kā pogas un jau 7os sēžam pie brokastu galda. Mēs laižam tālāk. Jūra! Jūra mūs sauc! Pie viesnīcas noķeram sabiedrisko autobusu un braucot pa serpentīniem lejā, sakam ardievas kalniem. Esam nogādāti Bandarawela autobusa stacijā, viss čum un mudž no tūristu ķērējiem. Visi mēģina iepārdot savu tuktuku līdz Tangalle apm.par 30 eur. Mēs tomēr apņēmības pilni atrast busu tālāk. Viens aiziet mums gar degunu, otrs stāvgrūdām pilns un jau liekas, ka nekas cits neatliks kā braukt ar tuktuk. Un atkal kāds mums atsūtījis tieši to, ko meklējam, tieši minūtē, kad tur esam. Piebrauc minibuss un nosauc mums nepieciešamo galamērķi- Mathara. Nu vai nav kārtējais veiksmes stāsts? Lai arī katram jādala savs krēsls ar mugursomu, esam laimīgi par savu 3 Eur braucienu. Nositot laiku, skatamies tālāk paņemtās viesnīcas aprakstu un saprotam, ka galā mūs sagaida 2 vienguļamās un 1 lielā gulta. Kā sadalīt? Noslēdzam derības, kurš visprecīzāk uzminēs mūsu ierašanās laiku, tas tiks laulību gultā. Tā atsēdētiem dibeniem, embrija pozā, atbraucam līdz Tangalle 2 stundās 40 minūtēs. Jā! Šonakt es iegūstu lielo gultu sev vienai! Salda uzvara. Un tad atkal pienāca mirklis, kurā palikām uz pauzes. Ieraudzījām savu viesnīcu. Maksājam 40 eur par nakti visi kopā un iegūstam ko miljona vērtu. Milzīgs numuriņš, džakuzi un pats labākais- balkons, uz kura sēžot vēro jūru. Tā ir tieši zem mums. Zila, zila, viļņaina, baltu smilšu pielieta… tas viss mums! Vēl kādu mirkli nespējam noticēt savām acīm. Tiešām? Mums? Neko nejaucam? Tas nav sapnis? Mums bija plāni šodienai, bet acumirklī tos aizmirstam, jo šodien būsim tikai mēs un pludmale. P-A-S-A-K-A! Mierā jau nesēdēsim. Pelde, pusdienas un sākam soļot. Gar jūras krastu. Vairāk kā 2 stundas baudot smiltis, jūras skaņu un debešķīgo skatu. Šodien mums itin neko citu nevajag. Piepildījums sasniegts. Lai arī pleci jau pārdeguši, šodien varam parādīt saulītei arī punčus. Ūdens liekas pat siltāks kā gaiss, bet ir tik labi viļņos pakaifot. Un kas izbrīna vēl vairāk. Atkal visa pludmale pieder teju tikai mums. Kas notiek? Šādā laikā te nesezona? Jāsaka gan, ka par to varam tikai priecāties. Pēcāk aizstaigājam līdz pilsētai, bet neko ievērības cienīgu neredzam. Mums labāk pasēdēt uz sava debešķīgā balkona. Jo tā ir tik labi… miers. Miera vējos aizstaigājam līdz tuvākam restorānam paēst vakariņas, zvaigžņotā sega pārlaidusies pār pilsētu. Gards ēdiens. Šovakar no saviļņojuma negribas pat runāt. Tāpēc es šodien izvēlos džakuzi. Jā… jūra mums šodien kā dāvana pēc kārtīgas ikdienas slodzes šajā ceļojumā.
8.DIENA – UDAWALAWE SAFARI
Rīts sākas kā jau ierasts agri, bet… aiz loga gaidītā okeāna siltuma vietā, kārtīgs mellums… ir skaidrs, diena būs slapja. Nu neko… izliekamies to nemanam un dodamies ielās meklēt savu labāko piedāvājumu ceļam uz Udawalawe Safari. Saprotam, ka nekas cenās neiepriecina un būs vien jāpiepilda līdzi paņemtais sapnis- brauciens ar motorolleriem. Šāds lēmums tomēr Ārim liek saprast, ka viņa dvēseli šodien piepildīs okeāns. Mēs ar Viesturu saprotam, ka labāk tad ņemt 1 rolleri, lai viens var braukt, bet otrs lasīt karti. 2 minūtēs braukšanas māksla apgūta un laižam trakajā satiksmē iekšā. Lai arī tikai 60 km, brauciens plānots 2 stundas. Bet kaut kā šeit, lai arī no malas izskatās, ka visi brauc, kur pagadās, braukšana liekas pat drošāka kā Latvijā. Un patiesi, šis bija izcils lēmums. Skati, kas pavada mūs ceļā, ir grandiozi. Šeit viss tik zaļš, visām krāsām liekas uzlikts filtrs. Un kā jau bija gaidāms, jau pēc stundas mūs sagaida lietus. Tieši līdz ar lietu, piestājam augļu bodītē. Pauzīti izmantojam gardu banānu notiesāšanai. Nepaiet ne 10 minūtes un savu ceļu varam turpināt. Galamērķis sasniegts, džips sarunāts un braucam Safari iekšā. Ziloņi bariem staigā savā nodabā un rij zāli. Lieli un mazi, mammas, tēti un bērniņi. Sākumā sajūsminamies, bet apstājoties jau pie 10.bara, gribas ko vairāk un citu redzēt. Bet jāsaka, ka nekā, vien pāris stirnas, bizoņi, ķirzakas, pāvi, mērkaķi un dažnedažādu putnu sugu. Vienu reizi šādu prieku ir forši piedzīvot, bet nākamreiz vēlreiz apdomātu vai ir tā vērts tērēt naudu. Bet tai pat laikā diena ir kā radīta šim pasākumam un galvenokārt jau rollera brīvības sajūta noķerta. Atpakaļ gan dodamies vairāk minot, nekā zinot ceļu. Safari dažiem vietējiem mūs fočēt gribējās vairāk kā zvērus, uz ceļiem motorolleri piebrauc mums tuvāk, lai līdzbraucēji uztaisītu selfijus. Daži pat ar ātrumu vismaz 50 km/h grib uzsist klaču. Katrā ziņā, garlaicīgi nebija. Atkal diena paskrējusi vēja spārniem. Kā sarunājuši bez sarunāšanas, pilsētā satiekam Āri. Te nu sanāk vai divi raksti paralēli. Vispirms jau ieraugam viņa sejā kārtīgu nobrāzumu, ko dabūjis mētājoties okeāna viļņos. Kāds vilnis parāvis apakšā un galva atsitusies pret zemi. Skats baiss, bet pats Āris priecīgs. Izstaigājis pludmali krustu šķērsu, tiekot pat līdz vietai, kas iecienīta kā publiskā vanna okeāna ūdenī, iepazinis pilsētu un visos restorāniņos izzinājis labākos piedāvājumus. Tā pie pusdienvakariņu galda pārspriežam visi savus piedzīvojumus. Šovakar nogaršojam (pat es) no rīta ķertas garneles. Uz vakara pusi pieejams mazāk, jo piedāvājumā tikai tas, kas no rīta saķerts. Garšoja arī man, lai arī jūras veltes nav mana iecienītākā pārtika. Atkal vakars. Neticami. Bet tā liekas arī tāpēc, ka jau 6os vakarā šajā valstī izslēdz gaismu. Iestājas nakts. Diena bija forša un liekas, ka visi sapņi šeit beidzot izsapņoti. Tā kā piedzīvots tik daudz, sajūta, ka esam prom jau mēnesi. Tagad gan laiks atpūtai. Cerēsim pārējās dienas uz labāku laiku kā šodien.
9.DIENA – MIRISSA
Pēc Āra mēnessērdzības piedzīvojumiem naktī, no rīta ceļamies un veļamies, lai dotos tālāk. Aizejam uz autoostu un atkal… kā saukts pirmais, ko ieraugam, mūsu vajadzīgais autobuss uz Mirissa. Pēc pusotras stundas esam galā. Nu jau sabiedriskajos jūtamies kā vietējie. Ātri vien nometam mantas viesnīcā un ir pienācis laiks iepriekš solītajam- nekā nedarīšanai un atpūtai. Saulīte kārtīgi cepina un pirmo reizi 9 dienās nolemjam palikt mierā. Gulēt, sauļoties, priecāties un atslābt. Nedomāt, kādus objektus šī valsts mums var piedāvāt. Ja dodieties uz Šrilanku, tiešām iesakam pludmales pamainīt, jo katra no tām ir savādāka. Un katra neprātā skaista. No viļņiem gan jāuzmanās. “Cepī” tā, ka maz neliekas, tāpēc ilgāk kā 2 stundas nolemjam savus baltos ķermeņus saulītei nerādīt. Un labi, ka tā. Jo viesnīcā redzam, ka pierāvuši sauli esam pamatīgi. Metot loku pa karsto un mazmazītiņo pilsētu, saprotam, ka atkal lielākā daļa iestādes slēgtas un paēst pieejams vien vienā vietā vai pludmales krastā. Bet toties garšīgi. Es šajā ceļojumā esmu iecienījusi vietējo ēdienu- Kottu. Lai piepildītu savu dienas soļu limitu, pastaigājam gar jūru un kur nu bez kāpiena. Uzkāpjam augstākajā punktā pie Budām. Atkal pilsēta zem mums un iegūstam tempļa doto sajūtu. Nu patīk man šīs vietas. Jā, šodienas stāsts nav aizrautas elpas pilns, bet tas ir tieši tāds, kādu vēlamies. Okeāns un saule mūs ir pārņēmuši savā varā. Esam nolēmuši beidzot šovakar iziet arī pie cilvēkiem. Kādu vakaru vajag pabaudīt arī kādu kokteili bangojošajā krastā. It sevišķi zinot, cik zema temperatūra šobrīd ir Latvijā, kā arī jūtot, ka šis ceļojums strauji tuvojas beigām. Un pludmalē ir laimīgā stunda- ņem 2, maksā par vienu. Šovakar vakars tāds loderīgāks padevies. Un mēs patiesi laimīgi. Ko gan vairāk latvietim vajag- zvaigznes spīd visā savā krāšņumā, jūra krāc, izcila kompānija un pārītis kokteiļi, kas liek prātam lidot. Tā kā rīt turpināsim veģetēt, mēs to varam atļauties.
Tā kā šodien tā pamazāk rakstāmā, varu padalīties ar pāris uzzinātām lietām. Alkoholu pudelēs šeit var dabūt vien vienā “točkā” katrā pilsētā. Vietējais alus 1.50 eur pudelē, imports ap 5 eur. Vīna pudele sākot no 14 eur un tā pati no kāda LV pieejamā zemākā plaukta. Pieļaujam, ka smagais alkohols savā cenā pārspēj jebkuras robežas. Šķiet, izņemot vietējais, jo pie šiem veikaliem ar tukšām pudelēm, lai tās uzpildītu, vietējie stāv rindā kā pēc dziesmu svētku biļetēm. Kafejnīcās vietējais alus 2-3 eur, kokteiļi 4 eur. Līdz šim neesam gan mēģinājuši. Šrilankā ar likumu aizliegts smēķēt publiskās vietās, ko gan nevarētu teikt par jūras pilsētiņu kafejnīcām, sakarā ar tūristu pieplūdumu. Un tas arī jūtams. Vietējie šeit, atšķirībā no citām Āzijas valstīm, nesmēķē. Līdz šim neesam sastapušies arī ar suvenīru veikaliem. Vienīgais, ko redzam, ceilon tējas dažādos skaistos iepakojumos mazajās bodītēs. Tā, ka suvenīrus negaidiet.
10.DIENA – GALLE
Šodien esam izplānojuši nesteidzīgu rītu. Sataisīties un doties tur, kur vakar netikām. Uzkāpt minī klintī okeāna viducī un paķert brīvības sajūtu. Nu, ko, lai saka… skaista šī zemīte. Sajūtu un pārmaiņu pilna. Karstums neprātīgs. Izej ārā un teci. Bet nu, laiks doties tālāk. Izejot no viesnīcas iesmejam, ka varētu atkal uzreiz nākt autobuss. Un smejies vai raudi, mūsu autobuss atnāk sekundes acumirklī, tā, ka vēl mazliet jāpieskrien. Atkal pusotra stunda ceļā. Bet tā kā busā visi logi vaļā, braukt tajos ir pat patīkami. Autobusu šoferi gan ir pilnīgi traki. Vairāk brauc pa pretējo, nekā savu ielas pusi. Šajā braucienā nepatīkami, ka vīrelis, kas man sēž blakus, nepārtraukti mēģina man pieskarties. Bet tad, kad skaļi uzrunāju Āri, čalis lēkšus izleca ārā no autobusa. Esam ieradušies nākamajā pieturā- Galle. Un atkal dabūnam kārtīgu pārmaiņu vilni. Kad esi ieskrējies jau tādā kā miera fāzē, tevi apdullina cilvēku pūļi, mašīnas un tuk tuki. Liekas viss zibsnī mums apkārt. Tā kā zinām, ka rīt brauksim ar vilcienu, steigšus nopērkam vilciena biļetes. Īss brauciens ar tuk tuk un atrodam šīs nakts mājas. Feina vietiņa, kur jūties kā uzņemts vietējo mājās. Sagaida mūs ar augļu kokteiļiem. Bet nebūs te nekāda sēdēšana. Nometam somas un dodamies uz okeānu. Gribējās redzēt bruņurupučus, bet atsakamies maksāt naudu, ja tie peldēs tikai akvārijos, nevis brīvi pārvietosies gar pludmali. Nu neko… rupučus būs jābrauc skatīties uz kādu citu valsti. Tā vietā atrodam skaistu molu, kur sanākuši visi pilsētas pārīši romatiku baudīt. Lai arī jūtamies kā nedaudz patraucējuši šo mīlestības mirkli, gribot negribot gribas smaidīt to visu redzot. Šajā karstumā prasās vislaik dzīvoties pa ūdeni, bet redzot mūsu apdegušos ķermeņus, nolemjam, ka gulēšana jūras krastā jāatliek uz rītdienu. Šodien iepazīsim šo kņudošo pilsētu. Tā sadalīta 2 daļās- vecā un jaunā pilsēta. Veco daļu ieskauj mūris- mazas, klusas ieliņas, veikaliņi un kafejnīcas, bāka, mūra pulkstenis un promenāde. Lēnu garu to izstaigājam, paēdam dievīgus kalmārus. Dodamies arī uz jauno pilsētu, kas pretstatā vecajai, ir ļaužu pārpildīta. Bezmērķīgi pa to klīstot, saprotam, ka arī šai pilsētai ir savs šarms. Atkal esam ierauti virpulī. Atkal redzam Šrilanku citādāku. Savus 3 km uz mājām arī dodamies kājām. Gar jūru. Saulrietā. Jau jūtama vilkme uz Latviju. Bet ir arī nedaudz skumji, ka šis piedzīvojums drīz beigsies. Viens no pēdējiem vakariem klusumā un mierā uz viesnīcas terases. Būsim vai visu dzīvi izrunājuši, bet tik un tā nebūs gana. Kopā mums ir patiešām labi.
11.DIENA – GALLE, COLOMBO, NEGOMBO
Kas arī pēdējā pilnā diena Šrilankā. Tradīcijas mainīt nedrīkst, ceļamies 6:30. Ieteikums ceļotājiem- izvēlēties viesnīcu ar iekļautām brokastīm. Tās visur ir tik bagātīgas, ka brīžam sanāk samaksāt nevis par viesnīcu, bet brokastīm, spriežot pēc cenām, cik samaksāsi par tādām ēdot ārpus viesnīcas. Ja vakardienas vakarā palikām bez elektrības, šodien viesnīcā pazudis ūdens. Ai, bet arī tas ir nieks. Kamēr saulīte nav ieskrējusies savam dienas gājumam, mēs vēl gribam noķert okeāna viļņus. Un pareiza izvēle… pludmale atkal pieder mums vieniem, saulīte aiz mākoņiem silda un mēs varam izpausties- i smiltīs zīmējot, i viļņos lēkājot, i staigājot, i mēģinot izpildīt dažus trikus ūdenī, par kuriem labāk nestāstīt, lai mammām saldāks miedziņš… kur vēl labākas atvadas no skaistā Indijas okeāna. Diena sāk iesilt. Un es tomēr esmu nolēmusi atgriezties vecajā fortā, lai sagādātu kādu suvenīru mājām. Puiši gan nesteidzīgi sapakojas un mēs norunājam pēc pusotras stundas tikties fortā. Kas tas bija par cepienu!!! Atkal diena iesilst pie grādiem 40. Būs dīvaini LV, ka 24/7 nebūšu slapja un slidena. No šī karstuma šeit patvēruma nav. Mazā vecpilsēta kļuvusi balta, jo pa tās ielām klīst neskaitāmi krievu jūrnieki savās uniformās. Bet uz mani joprojām vietējie “met aci”. Nu jau šis viss liekas pašsaprotams un pazīstams. Ātrs 2 veikaliņu apmeklējums un puikas jau klāt. Pirms dodamies ceļā, jānotiesā pusdienas. Atkal nūdeles, kas šeit tik debešķīgi gardas un pilnīgi žēl, ka nemākam un nav iespējams pašiem mājās pagatavot ko tik labu. Dodamies uz vilciena staciju, no kurienes veikt mūsu pēdējo vilciena braucienu Šrilankā. Kaut kāds baigais prieka hormons ielavījies mūsos. Un kā nu ne… biļetes bija pieejamas vien 1.klasē. Šodien brauksim kā švītiņi. Tomēr 4 eur par biļeti… un ja jau 1.klase, tad mūs pieskata pat vilciena pilots. Dabūju kārtīgu piedzīvojumu. Pilots ieaicināja pie sevis paskatīties kā notiek šis brauciens. Saklausījos arī kā ar šo konkrēto vilcienu viņš cilvēkus no cunami glābis, cik labas kvalitātes rumāņu sliedes un cik vecs ir pats vilciens. Nu, man jau visvairāk patikās tauri spaidīt un visus brīdināt par vilciena tuvošanos. nu forši… tā atkal matiem plīvot esam atgriezušies vietā, kur šo ceļojumu sākām- Colombo. A nekā… meklējam autoostu. Atkal visi Augstākie mums stāv klāt, jo iznākam no stacijas, pārliecināti dodamies nezināmā virzienā, atsakot visiem tuk tuk pakalpojumus, ar cerību atrast vispirms autoostu un arī vajadzīgo autobusu. Nu ir mums šeit kaut kāds čujs, ņuhs un poņa līdzi, jo 5 minūšu laikā izdodas atrast visu vajadzīgo un arī uzreiz doties tālāk. Ar autobusu šaujam uz netālu esošo mazo pilsētiņu- Negombo, kas tuvāka lidostai. Vēlreiz no a-z ieraugam Kolombo kņadu, krāšņumu un sutu. Kaut kā mums šajā ceļojumā pārsteidzoši viegli ir izdevies atrast pilnīgi visu nepieciešamo. Arī viesnīcu Negombo. Laiks atvadīties no šīs skaistās valsts. Pēdējās vakariņas, dzīvās mūzikas pavadījumā, pēdējā pelde baseinā, pēdējais čiliņa vakars un viss… rīt jau 7:30 startējam uz lidostu. Manas aizdomas, kas pavadījušas jau gadiem, ka gribu būt Šrilankā, ir apstiprinājušās. Šī zeme ir jāredz. Tās mazajā laukumā var ieraudzīt daudzveidību, to var sajust katru dienu no jauna un pilnīgi citādāku kā iepriekš. Tā dod gan enerģiju, gan spēka izsīkumu. Tā dod mieru un satraukumu. Tā parāda savus staltos kalnus, savu debešķīgo piekrasti. Tā ierauj pūlī un liek būt vientuļiem. Te ir viss… šajās 11 dienās esam katrs iztērējuši precīzi 400 eur, vēl par 400 atlidojuši. Brauciet šeit ar sabiedriskajiem transportiem. Tiem ir sava aura. Netērējiet naudu takshos un garu pārbraucienu tuktukos. Paldies kopīgā maciņa turētājam Linardiņam, kas bija atbildīgs par visiem kopīgajiem maksājumiem. Paldies ūdensnesējam Ārim, kurš ik dienas stiepa uz pleciem visu, kas bija nepieciešams mūsu ceļos un bezceļos. Paldies viņiem par lielisko kompāniju. Paldies pasaulei par šo skaisto zemi. Paldies tiem, kas lasīja un sekoja līdzi. Ceļojiet! Baudiet dzīvi! Un esiet laimīgi. Tiekamies Rīgā!
