12 dienas Japānā

1.diena… Tokija

Ceļš līdz Tokijai nav tas īsākais, jo esam izbraukuši trešdienas vakarā no RIX, kur lidostā tiek svērtas somas pie iekāpšanas AirBaltic uz Stokholmu (mana bagāža 2 nedēļām Japānā ietilpusi 7.98 kg :)). Nakti izguļam viesnīcā pie lidostas, lai jau 8 no rīta dotos uz Kopenhāgenu un no turienes, garajā reisā uz Tokiju. Pēc daudzām filmām, pusotras stundas miega, 12.5 h lidojuma, izbraucot cauri entajām laika zonām, pārlidojot pāri pus pasaulei, pazaudējot veselu datumu savā kalendārā, piektdienā, 8 no rīta, esam sasnieguši Tokiju! Pilsēta, kur visi stāv rindās, vai tas gaidot savu rindu uz eskalātoru, vai metro, vai autobusa pieturās, vai pie kafejnīcas… liekas, ka viņi ir ārpus savas komforta zonas, ja nav pastāvējuši rindā. Tehnoloģiju zeme…bet… zin kāda sajūta? Ka tehnoloģijas ieviestas pirms gadiem 20, kad tas bija wow… Un kopš tā laika nekas nav mainījies, tikai savu nokalpojis un nu jau izskatās kā no Padomju laika filmas. Bet podi… sagaida Tevi jau ienākot, sveicinot Tevi, automātiski atverot vāku, paši dupsi nomazgā, protams, apsildāmie…ja nu auksti…

. Šeit telefonu atkarība ir visiem. Kur tik skaties, visi “sēž” telefonos.

Tikt pāri robežai ļoti ātri un vienkārši, vien aizpildot pāris lapeles. Metro sistēma, nu, it kā sarežģīta, bet mēs ļoti ātri to apgūstam, jo ir līniju nosaukumi un krāsas, ir pieturu nosaukumi un numuri un…ir google maps

. Naudu samainām lidostā, kā arī transporta kartiņu nopērkam un uzpildam turpat. Pēc pusotras stundas jau esam viesnīcā, kur nometam mantas glabātavā un dodamies ielās. Lai arī ķermenis saka, ka vajadzētu pagulēt… +19 grādi un brīnišķīgi skaists zelta rudens mijas ar Ziemassvētku eglītēm. Dodamies uz vēsturisko centru, lai sajūsminātos par celtnēm, par cilvēkiem, par sauli, par dažādību, par rudeni, par tempļiem, par Eifeļtorni Tokijas stilā, par kārtību, par Imperatora pili, par parkiem, par ēdienu, par kultūru… krustu šķērsu izstaigājam savus 17tk soļus, bet baterijas ir beigušās, līdz ar Latvijā pienākušiem 7 no rīta. Lemjam, ka tomēr mums vajag vēl 1.5h miega pirms vakara cēliena. Izcila ideja, jo pēc spēka čučas jau esam daudz žirgtāki un svaigāki.

Vakara programmā liekam gaismas, gaismiņas, neonu un spozmi. Dodamies uz Shinjuku rajonu. Un te nonākam citā Tokijā. Cilvēku jūras, gaismas, kas žilbina, veikali, kas sajūsmina… kur tik skaties, visur kāda gaismas un neona instalācija. Uz Tokyo Metropolitan Government Building tiek rādītas filmiņas. Plūstam uz Golden Gai bāru rajonu, pa ceļam noķerot īstenu Ņujorkas sajūtu. Tie pat nav bari ar cilvēkiem, tās ir ļaužu masas. Vēl viens novērojums no Tokijas- te uz ielām principā vispār nav bērnu. Nu, varbūt esam redzējuši kādus 10 bērnus visas dienas garumā. Bet… nonākuši izslavētajā bāru rajonā, noķeram kultūršoku. Mazi, mazītiņi bāriņi viens pakaļ otram, kur katrā vietas pietiek labi, ja 6 cilvēkiem. Katrā ir kaut kāda summa, ko iekasē jau par to, ka ieej, katrā var smēķēt (kas te ir interesanti, uz ielas smēķēt nedrīkst, tikai tam atvēlētās vietās un… telpās…). Mazā bāru ietilpība un potenciāla smirdēšana pēc cigaretēm, mūs tomēr attur no vēlmes šeit malkot kokteili. Klīstam pa pārpildītajām ielām, līdz atrodam kādu restorāniņu vakariņām. Man gardas jūras veltes, Ārim gan pusjēla gaļa. Negulēts, nostaigāti teju 30tk soļi, tverti miljons iespaidi un sajūtas… nu gan laiks kārtīgam miegam. Pie laika izmaiņām jāpierod, jo gulēt iesim tad, kad Latvijā darba diena vēl nav beigusies, bet te jau visa diena izdzīvota līdz naksniņai. Pirmā diena Japānā, Tu biji jaudīga!

2.diena… Tokija

Vispār tā dīvaini mosties tad, kad Latvijā visi tikko devušies pie miera, bet 8:00 brokastis un esam ceļa jūtīs. Putniem atkal stacijā čivinot (nesaprotamu iemeslu dēļ, gandrīz katrā metro stacijā tumbās dzied putni), metro iekšā un 1.pietura Asakusa. Jeb Sensodži templis. Cilvēku jūra, kā jau pie sestdienas pienākas – tūristi, Japāņi parastie un Japāņi kimono, zvani, svētnīca, Japāņiem raksturīgās celtnes, bodītes un ir tik interesanti paskatīties, kā un kāpēc katrs šeit ieradies. Šo dienu esam nolēmuši, lielākoties, doties ar kājām, līdz nākamajai pieturai ašpadsmit km, tāpēc sākam ar kafiju mazā kafejnīciņā un domu salikšanu pa plauktiņiem. Esam uzpildījušies, maršrutu salikuši, laiks pastaigai. Nākamā pietura Tsukiji tirgus. Vispār ir tik forši vienkārši iet…redzi vietējo dzīvi, redzi ne tik tūristiskas vietas, sajūti Tokijas garšu citadāku teju uz katra soļa. Nokļūstam galamērķī, kur mūs sagaida svaigas zivis, kuras turpat var arī uzgrillēt, austeres, suši, jūras veltes, suši setu piederumu komplekti… šoreiz izlemjam nogaršot astoņkāji un garneles panējumā, kā arī Japānas pupiņas, kas, kā saulespuķu sēklas, izraisa atkarību. Ņamma… dodamies tālāk… klīstam gar neskaitāmi daudziem debesskrāpjiem, pilnīgā industiālā gaisotnē, lai nonāktu Ginza luksusa kvartālā, kur viss smaržo pēc brandiem un dārguma. Te atkal cita sajūta. Kur iepērkas un pa ielām klīst vien Tokijas dārgais gals. Ja esi Tokijā, ir vērts mērķēti virzīties uz dažādiem rajoniem, lai redzētu dažādību, ko šī pilsēta izdzīvo ik dienas. Tas redzams arī cilvēku izskatā un apģērbā. Mūsu nākamais mērķis – Roppongi Hills Mori Tower, kur apskatīt un apbrīnot Tokiju no putna lidojuma. 12 eur no personas un Tu, elpu aizrāvis, met riņķi teju uz debesskrāpja jumta. Visa Tokija pie kājām un mākslas muzejs rokas stiepiena attālumā. Te Japāņu multenes runā par sevi zīmējumos un uz kādas novēlējumu sienas tagad gozējas lepns uzraksts- Proud to be Latvian! Pēc 17tk soļu, puncīts sāk burkšķēt un izvēlamies kādu vietiņu, kur gatavo gardus Ramen. Mazliet gan par daudz sīpolu un porcija par lielu, bet uzdevums – paēst- izpildīts. Jo tas jau vēl šodienai nav viss… dodamies nākamā īpašā kvartāla virzienā – Harajuku village. Šeit māksla satiekas ar jauniešu modi. Mazi veikaliņi, kuri kliedz pēc – gribu būt īpašs jaunietis, gribu būt stilīgs. Šeit var apģērbties visi – gan mazie “kaķēni no Japāņu multenēm”, gan tie, kas iecīnijuši īpašus Japāņu brendus un zīmolus. Un tad pienāk kārta arī Shibuya kvartālam, kur, liekas, ka sanākusi visa Tokija, lai pārietu reizē pāri slavenajā krustojumā. Cilvēku tonnas, masas, jūra, drūzma…te ir visi. Neskatoties uz to, ka lielu daļu jau pavadījām uz kādu milzu koncertu netālu esošajā arēnā. Bet nekārtībā jāievieš arī kārtība, jo kā ierasts, visi arī rindiņā, pie vajadzības

. Tālāk it kā gājām uz nākamo panorāmas skatu torni – Shibuya sky, bet tas bija izpārdots. Tā vietā nonācām pie vīna plauktiem lielveikalā. Kājas jūt nogurumu, ko var ārstēt tikai ar vīna glāzi Yoyogi parciņā. Sacīts, darīts…un pat tāda izklaide mūs aizved jaunā piedzīvojumā, jo iemaldāmies Filipīniešu festivālā. Karaoke skan uz nebēdu, ballīte griežas un mēs tādi pussaguruši “jīp jīp” priecājamies līdzi. Nākamo pieturu vairs ar kājām 10 km noiet nejaudājam, tāpēc atkal metro iekšā. Lai nokļūtu nakamajā rajonā – Ikebukuro, jeb Sunshine city. Nu labi, īstenībā braucām uz šejieni, jo tā ir īsta Pokemonu valstība. Kādu vien spēj iedomāties, tādu Pokemonu Tu te atradīsi. Ja NewYorkā ir M&M’s valstība, Portugālē sardīņu, tad te ir Pokemoni. Un vakara nobeigumā dabūnam bez maksas, par kokteiļa devu, to, ko neieguvām Shibuya sky. Lifta poga Sunshine city center nospiežas uz 59.stāvu un esam restorānā. Atkal… visa Tokija mums zem kājām! Gaismiņas mirgo, pilsēta joprojām dzīvo, bet mēs nesteidzīgi baudam mirkli, kas tik lieliski noslēdz šo dienu. Laiks doties uz viesnīcu un čučēt. Nogurums liek par sevi manīt. Diez kāpēc? Varbūt tāpēc, ka šodien noieti gandrīz 32tk soļi? Tokija, Tevis ir bijis daudz… paldies, Tu esi skaista! Tu esi tik, tik, tik dažāda!

3.diena… Nikko

Jāsaka godīgi, ka pēc 2 dienām miljons cilvēku jūrā, man, kā ne pilsētu cilvēkam, ļoti gribējās atkal mazliet mieru un citu Japānas dvesmu. Tāpēc šodien liekam plānā mazu izbraucienu ārpus Tokijas. Galamērķis – Nikko. Nikko (日光) ir viena no skaistākajām un garīgi bagātākajām vietām Japānā — pilsēta, kur daba, tempļu arhitektūra un japāņu vēsture saplūst vienā harmoniskā veselumā un ir pazīstama ar savām UNESCO pasaules mantojuma vietām, kalniem, ezeriem un ūdenskritumiem. Braucot ar metro uz vilcienu, mūsu uzmanību piesaista kāds virietis, kurš loka oregami. Laikam tik ļkti cītīgi viņā lūkojos, ka galadarbu viņš uzdāvina tieši man. Aj, kā sasilda sirsniņu. Lecam vilcienā iekšā un pēc nepilnām 2 stundām izkāpjam Nikko stacijā. Ir 2 opcijas – braukt ar autobusu vai iet 20 minūtes ar kājām. Protams, nav grūti uzminēt, kuru opciju izmantojam mēs. Ar kafijas pitstopu, nesteidzīgi, vispirms nokļūstam Shinkyo Bridge, kas tiek uzskatīts arī par svēto tiltu. Tās rudens krāsas, kas paveras skatam, ir fenomenālas. Turpinam savu gājienu uz Rinnoji Templi, kur cēli slejas slaveni trīs zelta budas altāri. Šeit uzkavējamies nedaudz ilgāk, jo šī vieta patiesi apbur. Un tad jau nonākam Toshogu Shrine kompleksā, kas arī tiek dēvēts par greznāko svētnīcu kompleksu Japānā. Pazīstams arī ar trīs gudro pērtiķu skulptūrām – “Neredzi ļaunu, nedzirdi ļaunu, nesaki ļaunu”, kas simbolizē Japāņu dzīves gudrības esenci. Ir tik forši pamainīt Tokijas kņadu pret šo mieru un Japānisko skaistumu. Izstaigājušies, ar sevi izrunājušies, puncīši nedaudz gurgst un lemjam par ielu ēdienu. Šoreiz kaut kāda īpašā pankūka uz kociņa un mazie pončiki

. Nu, īstenībā, nav ne jausmas, ko ēdam, bet bija makten garšīgi. Rudenī diezgan ātri satumst, jau nedaudz pēc 16:00, tāpēc arī kompleksi aizveras ap šo laiku. Blakus kompleksam ir arī Tamozawa Imperial Villa, jeb Imperatora villas muzejs un dārzs, kurš jau aizvēries, kad līdz tam nokļūstam, kā arī skaistākie skati Nikko redzami tieši no Chuzenji Lake & Kegon Falls, kas ir 52 minūšu brauciena attālumā no tempļiem. Bet mēs saprotam, ka nav lielas jēgas doties uz ezeru un ūdenskritumu tumsā, tāpēc lēnu garu dodamies stacijas virzienā. Ārā paliek vēsi, +9 grādi un jūtams, ka džemperis nav labākā apģērba izvēle šādā temperatūrā. Opā… tuvākie vilcieni izpārdoti. Biļetes var iegādāties tikai uz vilcienu pēc divām stundām. Oh well… lai iet! Laiks kārtīgai kafijas baudīšanai jau iepriekš izmēģinātajā kafejnīcā. Ja iepriekš no putiņām zaķītis, tad šoreiz lācītis uzmeistarots. Saimnieces ir tik neviltotā sajūsmā, ieraugot mūs 2.reizi, it kā pats karaļpāris ieradies viņu kafejnīcā. Tik silta sagaidīšana un apkalpošana. Vajadzīgais laiks “nosists” un dodamies atpakaļ uz staciju. Vēl viens dienas pārsteigums. Pie mums pienāk puisis, kurš ir… latvietis! Esot dzirdējis, ka runājam latviešu valodā, kuru neesot te dzirdējis kopš septembra, kad atbraucis Erasmus programmā mācīties robotiku. Īsā laika sprīdī, mums bija daudz par ko parunāt un prieks par satikšanos abpusējs. Ar jauku noskaņu sakām attā Nikko un dodamies atpakaļ uz Tokiju. Diena paskrējusi vēja spārniem, zelta rudens un miksētā Japānas ticība sasmelta aumaļām. Vēl tikai dienas noslēgumā pirmo reizi apēdam pa sushi setam, citādi kauns būtu atbraukt uz Japānu un nenogaršot īstus sushi. Liekas, ka nekas daudz jau šodienas plānā nav bijis, bet kaut kā atkal esam pamanījušies noiet 20tk soļu. Šovakar kravājam mantas, jo rīt jau citi piedzīvojumi mūs sauc…

4.diena… Hakone

Pienācis laiks pamainīt lokāciju un doties Fudži kalna virzienā. Izvēlamies vislabāko laiku, lai pabraukātos ar metro Tokijā. 8 no rīta. Piedzīvojām to, kas līdz šim licies, ka tikai TikTok smieklīgajos video redzams. Kad vagoni pilni līdz augšai, tajā var iespiest vēl 100 cilvēkus un no āras vēl stacijas pārzinis palīdz piespiest cilvēku, lai durvis aizvērtos. Un mēs ar somām

… bet nav variantu, vilciena biļetes rezervētas uz konkrētu laiku jau iepriekšējā dienā un tagad zinam kā patiesi jūtas tās siļķes mucā

. Nokļūstam arī metro līnijā, kurā daļā vagonos drīkst braukt tikai sievietes, daļā vīrieši. Tā nu Āris bija vienīgais vīrietis sieviešu vagonā

. Pilnīgi nesaprotamā veidā, bet vilcienā uz Hakoni tikām. Viesnīcu arī atradām… mantas nometām turpat lobby… autobusu atradām… pa serpentīniem ar to izbraukājāmies… plānā izslavētais Hakone loks, kas sākas ar braucienu Hakone Tozan Cable Car Ropeway. Līdz tam arī tikām. Bet… vēja dēļ tas šodien slēgts un nebūs mums mūsu iecerētais plāns. Minūšu laikā pārdomājam citu plānu. Vispirms “pa zaķi” tramvajiņā iekšā, kas ved no kalna lejā, lai nokļūtu Gora. Pusdienas šoreiz veikaliņā maizītes un šokolādes standziņas

. Dodamies uz Hakone Open-Air Museum, kas arī viens no Japānas labākajiem muzejiem, ar skulptūrām kalnu vidū un Picasso galeriju tā centriņā. Muzejs tiešām foršs un interesants, gan mākslas baudītājiem, gan tiem, kas karstā vanniņā kājas grib pamērcēt kalnu pakājē. Mēs tajā pavadījām krietnu laika sprīdi. Diena nepielūdzami te ir īsa rudenī, līdz ar to jāiespēj maksimums minimālā stundu skaitā. Atkal autobuss un esam jau nākamajā punktā – Hakone-jinja Shrine. Japāņu stila vārti ūdenī, skaistām fotogrāfijām. Kad savu rindu esam sagaidījuši, saulīte jau pateikusi ardievas. Viss… tūrismam diena atkal beigusies. Lāčojam uz autobusu, lai beidzot tiktu iečekoties viesnīcā. Pa šortkatiem kalnu taciņās. Pa kalnu ietvītēm. Un tiešām, google nemelo, nekurienes vidū mūs gaida autobuss. Nākam kā saukti. Jau tumsiņā busiņš mūs noved lejā, atpakaļ Hakone. Esam mājās.

. Bet vēderi saka, ka normali cilvēki dienā arī ēd. Mēs klausam un dodamies uz centriņu. Starp visām kafejnīcām izvēlamies vietu, kur vari vai nu pats izcept sev ēdienu uz gāzes plītiņas, vai dabūt gatavu. Es nezinu, kas bija tas, ko es ēdu ar rīsiem, bet garšoja izcili. Ārim zupiņa vārījās burbuļos, kad tika atnesta. Asa un garda. Soļu skaitītājs atkal sasniedzis 20tk, var mest mieriņā. Rīt būs atkal jauna diena. Mēģināsim sasniegt šodien nesasniegtos mērķus.

5.diena… Hakone – Kyoto

Tā kā vakar nesanāca iedomātais plāns, šodien mēģinam vēlreiz. Izčekojamies no sava dzīvoklīša, nometam mantas ārpusē (Japāņi ieguvuši uzticību, jo somas paliek nepieskatītas visiem pieejamā telpā), īsa pastaiga un lecam autobusā iekšā. Vakar jau izmēģinātais ceļš līdz Hakone Ropeway

Sounzan un āreče, šodien viss vaļā. Esam baigie gudrinieki ierodoties šeit līdz ar atvēršanu, jo ne mums cilvēki traucē, ne rindās jāstāv. Lecam un laižam Cable car, diena skaidra un skaista. Pirmā pietura Owakudani. Pa ceļam pirmo reizi sasveicinamies ar Fudži kalnu. Owakudani varam nesteidzīgi baudīt pastaigu apkārt vulkāniskajai ielejai, kur smaržo pēc sēra. Kā arī šeit obligāti jānopērk melnās olas (Kuro-tamago). Nu, mēs tās LV sauktu par Lieldienu olām, tikai šeit tās nevis sīpolmizās vārītas, bet sēravotos mērcētas. Protams, neiztikt arī bez vietējo rindā stāvēšanas, pat tad, ja tikai vēlies nofočēties pie olas skulptūras. Pat tad, ja to pašu vari izdarīt apejot no otras puses, tomēr rindā stāvēšanā ir kaut kāda maģija. Šeit arī paveras skaists skats uz Fudži kalnu un mēs tiešām baudām mirkli, kad vēl negāž no kājām nost cilvēku masas.

Pēc krietna laika sprīža, turpinam Ropeway

Owakudani → Togendai, kur ceļā mūs pavada Fudži kalns. Esam nonākuši pie Ashinoko ezera, kur tūristiem paredzēts izklaides turpinājums, brauciens ar pirātu kuģi. Bet mēs tomēr lemjam, ka tas nebūs priekš mums, tā vietā paejam nostāk, pašu spēkiem pastaigāt pa ezermalu. Rudens krāsas meža taciņā baudot, meklējot labāko spotu mirklim pie ezera, vēl nosmejamies, ka perfect combo būtu, ja kāds te nekurienē piedāvātu kafiju. Un tad… tajā pašā nekurienē parādās automāts, kurā pārdod ko? Karstu kafiju ar pienu bundžiņā? Tici brīnumiem un domu spēkam! Atliek tik pateikt nodomu un brīnumi piepildās! Un izcilais spotiņš mazā akmeņainā pludmalītē tikai mums arī atrodas. Atkal tā sajūta, ko sauc par LAIMI! Ehh… šitā varētu sēdēt un sēdēt. Saulīte dejo pa zemes virsu, ir silti, ir decembris… bet tomēr ir kaut kad jādodas arī atpakaļ. Jau startā nopirkām ropeway biļetes turp un atpakaļ, līdz ar to, iepriekš rakstīto izdaram arī atpakaļgaitā, tikai neizkāpjam uz vēl vienu olu porciju, kā arī jūtam, ka visi modušies dienai un kā vagoniņi pilni, tā apskates vietas, kā arī daļa ceļa tīta biezā, biezā miglā. Bingo! Brauciet no rīta. Mēs esam Hakoni paņēmuši 100%. Laiks doties tālāk… Nākamā pietura Kyoto! Vietējais vilciens aizved mūs uz Odawara, kur ir lielā dzelzceļa stacija. Pa 70!!! Eur nopērkam biļetes uz vilcienu, kuram jānobrauc 400 km. Un te sākas mūsu nākamais piedzīvojums, jo tas ir ātrvilciens, kur acis knapi pamirkšini un jau esi nākamajā pieturā. Mums gan tāpat 3h ceļā, jo šamējais pietur pie katra staba un 400 km pamanās vēl 12 pieturas uztaisīt. Stacijā gan atrāvu nelielu bēdiņu, jo mistiskā kārtā esmu pazaudējusi savu transportu kartiņu, kuru tieši tikko uzpildīju. 25 eur aizgāja pa pieskari. Nu nekas… nav, ko sērot. Līdz ar tumsiņu ierodamies Kyoto. Atrodam rezervēti Adults only viesnīcu un noķeram kārtīgu šoku. Mums ir tāds lux numuriņš, ar masāžas krēslu, milzu TV, džakuzi utt, par ko var tikai sapņot. Bet nopietni…par 34 eur par nakti, ar brokastīm. Mēs šokā. Vieglāk būtu uzskaitīt, kā te nav, nekā kas ir. Bet atkal esam aizdzīvojušies līdz neēšanai līdz 19 vakarā, tāpēc ieliekam kādu punktu dzīvīgāka centra rajonā – Karawamachi un dodamies meklēt pusdienvakariņas. Tā tiešām bija pirmā vieta, kur paēst, izkāpjot no metro, bet uzdevums – paēst – ar makaroniem izpildīts. Un tad sākam kustību nezināmā virzienā. Kyoto ir pilnīgs pretstats Tokijai, ar vēsturiskām mājiņām, kas katra būtu fotogrāfijas vērta. Katra pati par sevi saka- atslābsti – take a little rest. It kā kņada, bet reizē arī miers. Pastaigājam pa mazākām un lielākām ieliņām, pagaršojam pa kādam brīnumam, ko tirgo – gurķis saldenskābā mērcē marinēts, pelmenīši, kuru konsistence tā arī nekļūst skaidra un burvīgs miera templis Yasaka Jinja gozējās gaismiņās un rudens krāsās. Ir pilnīgi skaidrs, ka šī pilsēta mums patiks. Izmetam vēl kādu loku, bet nemanot pienācis jau 10 vakarā un viesnīcas masāžas krēsls mūs sauc. Atceļā uz mājām vēl sasveicinamies ar lielo Kyoto tower. Mums ir vēl 3 dienas, ko šeit baudīt. Tiekamies rīt.

6.diena… Kurama-Kibune un Kyoto Geišu šovs

Man īpaša diena. Kā dzimšanas diena. Bet katra diena taču mums ir kā jauna dzimšanas diena. Kā teikt, 6 dienas skrien un 7.atvelc elpu. Tieši tāda ir mana šodiena. No rīta nolemjam, ka dalamies. Āris paliek pilsētā un dodas baudīt Imperātora pili un dārzus, kamēr mans maršruts iezīmējas Reiki zīmē. Vilciens, autobuss, autobuss un es izkāpju vietā, ko sauc par Reiki dzimteni. Ielieku austiņās pirmo meditāciju un dodos 1.5 km pa meža celiņiem, kāpienā augšup, lai nokļūtu Kurama kalnā. Komplekss diezgan liels un jaudīgs. Un es vienkārši plūstu. Nesteidzos, ieklausos, izbaudu, jūtu… Sarunas ar sevi ir ļoti vajadzīgas un jāpraktizē būtu arī ikdienā. Tā kāpjot nokļūstu Kurama-dera templī. Vietā, kur Mikao Usui meditēja un piedzīvoja apgaismību. Šeit piedzima Reiki. Svētnīca, kura pati par sevi saka- apstājies, baudi, padomā par 5 Reiki pamatprincipiem. Rudens krāsas, oranžie lukturīši, miers… kas dziedina. Izejot cauri kompleksam, nolemju, ka uz nākamo punktu došos ar kājām, kas vairāk kā stundas attālumā. Gar upīti un upes ūdenskritumiem, platu smaidu sejā, nokļūstu Kibune. Laiks pusdienām. Nūdeļu zupa ar salskābo zivi izklausījās un izskatījās garšīgāk, kā realitātē bija, bet vēderiņš pilns un varu doties tālāk. Kifune svētnīca, kur notiek ūdens komunikācija starp debesīm un zemi. Uzdevums pavisam vienkāršs- izvēlēties vēlējumu lapiņu uz speciālās ūdens-omikuji un manas atbildes kļūst redzamas, ieliekot lapiņu ūdenī. Trāpīts tieši man! Šī bijusi varena diena. Sen kārota diena sev, tik nozīmīgā vietā. Uz pēcpusdienu atgriežos Kyoto centrā, cerot vēl paspēt apskatīt Imeratora pili arī es, bet nekā.slēgta jau pirms 16:00. Vien pastaiga pa dārziem, kas iekrāso rudeni visās tā burvīgajās krāsās. Šovakar esam rezervējuši biļetes uz Geišu šovu, līdz kuram gana daudz laika, lai nesteidzīgi izstaigātu Gion rajonu, noskatītu suvenīrus, ko sagādāt mājām un netālu no teātra, kurā notiks šovs, atrastu glaunu restorāniņu, kurā sākotnēji liekas, ka nevajag kāju spert, cik būs dārgi. Metu kaunu pie malas, tā ir diena man… un tad atskārtu, ka par garneļu šķīvi, maizītēm ar ķiplociņa mērcīti, šampanieša un Aperol glāzi samaksāju vien 20 Eur. Iepazīstos ar bārmeni, ar kādu Kanādiešu pāri, sarunas raisās un dzīve liekas tik skaista… Beidzot satiekamies ar Āri, izpļāpājam dienas notikumus un sajūtas, bet vēl jau LIELAIS dienas notikums priekšā.

Šovs. Man patika. Bijām gan to mazliet savādāk sapratuši, ar domu, ka ejam uz Geišu teātra izrādi, bet rezultātā 45 minūtēs caur dažādām mākslas formām, arī Geišu dejām, mūs iepazīstina ar Japānas kultūru un tās daudzveidību. Kā mazos stāstiņos. Bija interesanti un pat iesakāmi citiem. Pēc šova tomēr vēlreiz iegriežamies iepriekš iecienītajā restorānā pie mūsu iemīļotā Portugāļu bārmeņa, bet pēc 1 drinka, laiks mājās… masāžas krēsls nepacietībā gaida

. Ārā +3 grādi. Nopirku cimdus. Priekškars aizveras.

7.diena… Kyoto

Lai arī esam Kyoto jau 2 naktis, tikai šodien sākam savu īsto ekskursijas dienu. Saliekam kartē vēlamos punktus, paēdam brokastis un laižam. Ārā 8 grādi, bet labā ziņa, ka saulīte spīd un diena tikai sākas. Pirmā pietura Ryoan-ji, jeb akmens dārzi. Šajā temperatūrā zeķēs negribējās staigāt, bet tāda ir kārtība vairākās vietās. Meditatīva vieta, kur kaut stundām sēdi un skaties uz akmeņiem. Ar ko tie tik īpaši? 15 akmeņi, kuri salikti pēc Japāņu estētiskā minimālisma parauga. Bet salikti tā, ka ne no viena punkta tu nespēj ieraudzīt visus 15 reizē. Kā spēle

. Mēs arī neieraudzījām. Izstaigājuši rudens pielieto parku teritorijā, dodamies uz Kinkakudzi templi, jeb Zelta paviljonu. Nu, templis kā jau templis, tikai zelta krāsā, ar tikpat skaistu parku kā iepriekšējās vietās. Šodien nekur nesteidzamies, baudam un priecājamies, līdz sagribas kafijot… izrādās, pienācis arī pusdienlaiks. Garda kafija un avokado burgeris piepilda punci, lai atkal būtu gatavi ekskursijas turpinājumam. Imperatora pili Āris jau redzējis, tāpēc šodien plānā cita pils – Nijo castle. Godīgi? Visi tie apskates punkti vienādi. Ir tempļveidīgas celtnes, iekšā kāds apskates punkts, šajā gadījumā 20 min zeķēs pastaigā apskatam sienas zīmējumus, kas izvietoti pa visu pili, kā uzgaidāmās telpas tiem, kas atnākuši uz pili 1800tajos gados. Pie pils gan ir action, kur notiek akcija aplikācijai, kā mums 112, kur iegūsti ziņojumus savā telefonā, ja tuvojas cunami, zemestrīces utt…tagad esam drošībā! Bet, ja jau esi apskatījis Zelta templi, jābrauc ieprovēt arī sudraba. Tas prasa krietnu laiciņu transportos, bet klāt esam… Āris gan nav gatavs maksāt pat 2.5 Eur, lai apskatītu kārtējo templi ar dārzu, bet es gan dodos iekšā. Ātri kalnā augšā, lejā, templis check, zelta rudens dārzs check. Un protams, ja esi pie Ginkaku-ji, tad arī Psilosopher’s Path jāizstagā, kas sakuru laikā ir must see gājēju celiņš. Bet arī šodien tas iezīmējās skaistās, skaistās krāsās. Īpaši, ja somiņā vīniņš līdzi paķēries. Atkal satumsis, apskates objekti ciet…mēs dodamies uz Nishiki market. Tajā pašu velnu var nopirkt. Bet mums visinteresantākā likās tieši ēdienu paviljona daļa. Pagaršojām astoņkāji, gliemežus, krabjus un kaut kādas mistiskas zivis panējumā. Ziniet, nebaidieties šeit ēst uz ielas. Tas viss ir supergaršīgs. Mēs tirgu izbaudām pārpārēm. Bet tas šodienas plānā vēl nav viss. Jo dodamies uz vakara pastaigu īpašā vietā – Fushimi Inari Taisha. Galvenā svētbirža dievam Inari, kas sintoismā pārrauga rīsu ražu, auglību, labklājību un biznesa veiksmi. Inari dieva svētais dzīvnieks ir lapsa (kitsune), tāpēc teritorijā redzamas daudzas lapsu statujas. Svētbirža pastāv kopš 8. gadsimta, padarot to par vienu no senākajām Japānā. Ikoniskākais šīs svētbiržas elements ir Senbon Torii (“tūkstoš torii”), taču kopējais vārtiņu skaits ir vairāki desmit tūkstoši. Katru torii vārtiņu parasti ziedo uzņēmums vai privātpersona, cerot uz veiksmi un labklājību biznesā. Un mēs tik ejam un ejam, un ejam, un vārtiņi kā nebeidzās, tā nebeidzās. Vakara tumsiņā, pilnmēnesim spīdot, mazliet tāda kapeņu stāstiņu ainiņa. Bet mums patīk ļoti, ļoti… atvērta visu diennakti, cilvēku tikpat kā nav un mēs baudam. O-oh…30 tk soļi

laiks mājās. Džakuzi un tā…

rīt vēl viena diena Kyoto. Pašlaik grūti iedomāties, ko mēs te neesam redzējuši, bet gan jau atradīsim, kā sevi izklaidēt

8.diena… Arashiyama

Pēdējā diena Kyoto. Centra puse apskatīta, tāpēc šodien dodamies mazliet ārpus. Ceļā pavadam 2 stundas, lai nokļūtu Arashiyama reģionā. Vispirms nonākam Arashiyama bambusu birzī (Sagano Bamboo Grove), jeb bambusu alejā. Viss jau ir skaisti, vieta kolosāla, bet cilvēku daudzums šeit ir kosmoss. Gandrīz pat nebaudāmi. Bet pūlis plūst un mēs tam līdzi. Alejas galā dodamies iekšā Okochi sanso garden, smejoties, ka vienu templi jau dienā var. Un šis bija tik forši, paiet nost no lielajiem cilvēku pūļiem, paklīst pa skaisto dārzu, pasauļoties, pabaudīt mirkli. Ieguvām atkal mazliet miera. Netālu no dārza ir iespēja iekāpt Sagano Scenic Railway (Romantic Train), kas ir lēns panorāmas vilciens gar skaistu aizu. Bet mēs šito skipojam… Mēs romantiski varam iziet arī ar kājām. Dodamies atpakaļvirzienā pa aleju, es gan pa ceļam tomēr ieskrienu reģionā slavenajā Tenryu-ji templī. Bet nu tā, ka tiešām ieskrienu, izskrienu, uzskrienu, noskrienu, lai pārliecinātos, ka tiešām tas ir gandrīz tāds pats, kā visi iepriekšējie. Cilvēku pūļi neliek gribēt šajā pilsētiņā baudīt pusdienas, tāpēc nolemjam, ka vēderus apmānīsim ar saldējumiem. Man šokolādes-mačas, Ārim šokolādes-zemeņu. Dodamies uz upes krastu, nu gluži kā uz Ventas rumbu

. Pagozējamies saulītē tur, kaut kāds šarma ir arī sai vietai. Tik tie cilvēki… Un tad šīs pilsētiņas apskati nobeidzam Monkey park. Pēc 30 minūšu stāva kāpiena augšup pa kalnu, beidzot parādās arī pērtiķi, tāpat kā panoramas skats uz pilsētiņu. Sarkandupši klaiņo pa kalnu, ir iespēja arī tos pabarot, ja ieej būrī. Jā, pilnigi pareizi- Tu baro no būra un pērtiķi ir brīvā dabā

. Mums šeit patika un pavingrot ar kāpienu kalnā arī bija forši. Izpriecājušies kā mazi bērni, cilpojam lejā no kalna un sakām attā, attā šai tūristu pilnajai pilsētiņai, lai atkal lektu autobusos iekšā. Nākamā pietura Kyoto zoodārzs. Pirms tam gan atkal piestājam kādā ielu krāmu tirgū, kur, protams, arī ielu ēdiens. Divas desas, ar lodlampu ceptas, saldais kartupelis ar cukuru un var teikt, ka pusdienas esam paēduši. Laiks dzīvnieciņiem. Žirafes, zembras, gorillas, ziloņi, tropu māja…it kā mini zoo, bet koncentrēti vienā mazā placī, pie kam pilsētas centrā, atrodami visi wow zvēri. Un arī šis aizveras 16:30. Tieši tik, cik mums vajadzīgs. Ir tik jocīgi, ka mums principā diena beidzās pēc 4iem. Un viss, kas pēc tam ir iespējams, ir iepirkšanās vai restorāni. Mēs iedzeram kafiju, pāris stundiņas pastaigājam pa centrālajām ielām un veikaliemun lemjam, ka ļaužu masas mums šodienai pietiks. Ir bijušas tik intensīvas 8 dienas, ka šovakar prasās laicīgāk būt viesnīcā un vienkārši nedarīt neko. Jāsaka godīgi, šodien kaut kāds lūzuma punkts no tās ņirboņas, gaismām, ļaužiem… sazvanoties ar mājām, uznāk pat vēlme doties mājās. Bet nekas… tas īslaicīgi. Jo mums jau vēl kāds laiciņš jāpadzīvojas pa Japānu. Vakariņās atkal riskējam un šoreiz pasūtam 5 dažādu gaļu iesmiņus. Un, lai iegūtu relaksāciju un mieru, es nobaudu arī Japāņu masāžu. Tā bija viena no labākajām masāžas pieredzēm manā dzīvē. Jūtos kā no jauna piedzimusi. Un tikai 27 eur par stundu izcilas masāžas. Tieši tas, kas vajadzīgs, jo gribas mazliet atiet, lai rīt atkal ar jaunu jaudu dotos tālāk. Prom no Kyoto.

9.diena… Nara – Osaka

Uzreiz pēc brokastīm sakām ardievas Kyoto. Virziens Osaka. Bet vispirms piestāsim pilsētiņā Nara, kas ir senā Japānas galvaspilsēta. Loģistika mūs izvadā ar 3 dažādiem vilcieniem, bet klāt esam. Somu iemetu stacijas lockerī un varam doties. Ar ko šī pilsēta īpaša? Ar briežiem! Visur, kur tu ej, visur pa pilsētu staigā brieži. Apvīlētiem radziņiem un miermīlīgi, bet viņu te ir daudz un visur… Pirmā sajūta tiešām wow. Priecājamies kā mazi bērni. Paglaudīt, pačubināt, pabadīties… tik mīlīgi! Bet tas nav viss, ar ko šī pilsētiņa ir īpaša. Šeit ir Lielās Budas templis, viens no slavenākajiem un nozīmīgākajiem tempļiem Japānā un ir viens no UNESCO Pasaules mantojuma objektiem. Tempļa centrālā svētnīca — Daibutsuden — glabā milzīgo, 15 metru augsto, vienu no lielākajām pasaulē, bronzas Budas statuju Vairocana Buddha (Daibutsu). Un tas tiešām ir brīnums. Šeit es varētu stāvēt un skatīties stundām. Ja esiet Japānā, šis ir must see. Narā ir liels parks, pa kuru pastaigāt, laikam var arī uzrāpties kādā kalnā, bet mēs lēnu garu dodamies atkal stacijas virzienā. Vēl 2 vilcieni, stundas brauciena attālumā un esam galamērķī. Osaka. 3.lielākā pilsēta Japānā. Nolemjam, ka tā kā šeit visur iečekošanās viesnīcās no 15:00, atradīsim ēstuvi un tad viesnīcu. Sacīts darīts, lienam kādā krodziņā iekšā, kur ieņemam vietas uz zemes un sūtam atkal kaut ko, kas vienkārši bildītē labi izskatās, lai kas tas būtu. Nu protams, ar rīsiem

. Pārsteidzoši, bet te tiešām viss ir garšīgs, ko pasūtam un nav jābaidās pasūtīt jebko no ēdienkartes. Punči pilni, vēl viena pauzīte kafijai un soļojam uz viesnīcu. Par viesnīcām Japānā runājot, tā kā te visās pilsētās ir superattīstīta transportu sistēma, tās var pasūtīt da jebkur, vadoties pēc faktora – cena. Pirms braucām uz šejieni, bija radies iespaids, ka mēs noteikti dzīvosim kurpju kastes izmēra istabiņās, bet visas viesnīcas, kurās esam dzīvojuši, ir lieliskas. Un Japāna mums ir pilnībā apgāzusi mītu par to, ka tā ir dārga. Pēdējā ierakstā sarēķināšu, bet te ir nevis Austrālijas, bet Āzijas cenas visam. Brauciet! Nebūs jāatvadās no miljona, pilnīgi noteikti.

Bet kur es paliku? Osaka… nometam somas un dodamies ielās. Uzreiz sākam ar Dotonbori reģionu, lai noķertu atkal kārtīgu kultūršoku. Skudru pūznis, siļķes mucā, cilvēku jūra…sauc kā gribi, bet visi šie apzīmējumi atbilst šim rajonam. Nekas nav mainījies, kā pie Japānas piedienās, viss mirgo, spīd, ņirb…pilnīgs kosmoss! Un pluss vēl tas ir arī viens liels tirgus. Dārgi suvenīri, apģērbi, spēļu zāles… Brīžam liekas, ka nespēj šim izsekot līdzi. Paplūstam līdzi ļaužu masām, līdz nonākam pie Glico Sign. Pilnā nosaukumā Glico Running Man Sign, ir milzīgs neona reklāmas stends, kurā attēlots skrienoša sportista siluets uz finiša taisnes ar paceltām rokām, fona stadionā. Tas reklamē Japānas saldumu un pārtikas uzņēmumu Ezaki Glico, kas pazīstams ar Pocky un Pretz uzkodām. Tas ir kļuvis par simbolu Osakai un Dotonbori rajonam. Reizē ar zīmi, esam nokļuvuši līdz kanālmalai. Metam nost no pūļiem un palēninām savu gaitu un sajūtas baudīgākai pastaigai. Pilsētai atrādam arī mūsu Latvijas karogu, kā jau mūsu ceļojumos pieņemts. Tālāk uz Hozenji Yokocho, kas ir maza, akmeņiem klāta šaura ieliņa, kas pēkšņi šķiet kā pārlēciens laikā, pavisam cita sajūta tikko piedzīvotajai trauksmei. Un tad jau pastaiga arī uz Namba Parks. Kas nav parks, bet īstenībā lielveikals, uz kura jumta obligāti jāuzkāpj. Nezinu, kā citā laikā, bet šobrīd tur uzburta maza Ziemassvētku pasaka, kurā pabaudīt pilsētu no augstāka skatu punkta, mieru, gaismiņas un svētku sajūtu. Vakaru noslēdzam Shinsekai rajonā, kur atkal jau viss ņirb gar acīm, tikai šeit parādās arī Tsutenkaku lielais Osakas tornis visā savā krāšņumā. 26tk soļi mums šodienai būs gana. Atgriežamies savā viesnīcas rajonā, kur paēdam vakariņas…nu, kā vienmēr, kaut ko ar rīsiem…

done! Jāuzlādē baterijas rītdienai.

10.diena… Osaka

Pēc brokastīm vietejā burgernīcā, rītu iesākam ar dalīšanos. Es dodos uz vienu no pasaulē lielākajiem akvārijiem Kayukan, kamēr Āris ir nobriedis šopingam. Āris tradīcijas nav mainījis, ņem ceļojumos drēbes, kuras sen savu laiku atkalpojušas un vakarā nodod tās atkritumos

. Kā teikt, viņš dodas uzpildīt somas saturu. Tā kā izrādās, ka veikali vaļā vien no 10tiem, dabūn noskatīties arī kāda pāra kāzas, netālu no lielveikala. Kamēr es esmu devusies ūdens pasaulē. Milzu ūdens pasaulē pa kilometra garu taku, kas ved cauri lielākām, mazākām zivīm, haizivīm, pingvīniem, roņiem, medūzām, koraļļiem un pat ūdenslīdējiem. Nu, tā kā mana akvāriju pieredze līdz šim bijusi gana plaša, no sajūsmas nekliedzu, bet tiem, kas akvārijos nav bijuši bieži viesi, šis noteikti ir jāredz. Ir iespēja, par papildu samaksu, doties arī izbraucienā ar pirātu kuģi, kā arī šķiet, ka blakus ir Legoland, kuru gan neuzdrošinos apmeklēt bez saviem bērniem, kamēr neesam kopā uz to bijuši Dānijā. Pēc pāris stundām esam gatavi satikties, jo dienas plānā arī Osaka castle. Tāds sīkums vien, ka abi esam google maps uzlikuši nepareizo punktu – PALACE OSAKA, kas abus, katru no savas puses, aizved uz šāda nosaukuma viesnīcu, nevis pili. Oh well, ejam 3.5 km kājām uz pareizo punktu. Pa ceļam ieraugam arī Latvia bath

un mazliet pabaudam Osakas vibe. Pils, ja tā to var saukt, izved mūs ap sevi pa skaistu dārzu, bet varenā celtne piedāvā arī ieiet iekšā un no malas izskatās, ka būs cool, gan vēsturīti paskatīties, gan uz jumta uzkāpt. Samaksājuši 7 eur par ieeju, gaidam brīnumu… bet nu bāc, reāli nebij tā vērts. 7 stāvi. Katrā stāvā pa necilai izstādītei un galvenais action ir jumta terase, kas vairāk atgādina būri, bet uzdevumu pilda – ļauj ieraudzīt Osaku no augšas. Būtu zinājuši, nebūtu iekšā gājuši. Bet dārzs tiešām foršs, īpaši, ja apkārt notiek cīņas sacensības bērniem un dažādi ielu mākslinieki rāda savus priekšnesumus. Puncīši gurkst un gribas tieši sushi, tāpēc mērķēti navigējam sevi uz nākamo puntu – Keihan City mall, kuru iesaka chatGPT kā lielisku vietu, kur tos nobaudīt. Trāpīts 100niekā. 8.stāvā atrodam to, par ko sapņoju visu ceļojumu. Braukājoša lete, kur uz riņķi griežas dažādu veidu sushi un mēs izvēlamies to, ko sirds visvairāk kāro. Izcili! Un par ļoti labu cenu. Tālāk atkal mirkli sadalamies, jo Āris nolemj aizbraukt līdz viesnīcai mazai spēka čučai, kamēr es palieku šajā veikalā. Nezinu, labi vai slikti, bet te es pazudu uz vairākām stundām. Sapratu, kādas cenas ir Japānas apģērbu veikalos un tagad vairs nesaprotu, kā, lai to visu dabūn uz Latviju. Nopakojos no galvas līdz kājām un iztērēju smieklīgus ciparus. Bet nevar jau tā tikai lielveikalā dzīvot. Vakara plāniņš un tikšanās vieta mums arī skaidra – Umeda sky building. Tik man tāds nieks, stunda ar kājām. Šajā ceļojumā jau esmu sapratusi, ka kājas esmu loterijā vinnējusi (kopš ceļojuma sākuma nevienu dienu mazāk par 25 tk soļiem dienā nav bijis), tāpēc neies taču tērēties transportos un izvēlēties vienkāršāko variantu

. Umeda sky building ir divas torņu ēkas, kuras augšā savienotas ar stikla pārvadu un observatoriju — Floating Garden Observatory. No 360° atklātā jumta var redzēt pilsētu, Osakas skyline. Laižam augšā uz 35.stāvu, jeb 140 metru augstumā un wow…tā tiešām ir pasaka. Gaismiņu upe, pa kuru staigāt, visa pilsēta zem kājām. Vareni. Šo nekādā gadījumā nevar laist garām. Pārsteidzoši, ka arī ļaužu masas pulcējas lejā, kur atvērts Ziemassvētku tirdziņš, kamēr augšā ir patīkami, skaisti un komfortabli. Pie kam, neesi aiz stikla vai būrītī, bet terase ir atvērta. Mēs izgājām pat 2 apļus. Super. Nobraukuši lejā, pavīd vēl doma braukt uz aktīvo rajonu, kur bijām jau vakar. Šī pilsēta ir patiesi iemirdzējusies Ziemassvētku noskaņās. Bet pulkstenis rāda ne vien pāri 22 vakarā, bet arī manus 30tk nostaigātus soļus. Tāpēc lemjam, ka vakariņas baudīsim atkal mūsu viesnīcas rajoniņā. Autobuss. Rīsi ar kaut ko, zupa un done. Par sevi atkal liek manīt nogurums. Šodienai pietiks… rīt mums lieli plāni

11.diena… Universal Studio Osaka

Šodien nebūs gari un apcerīgi teksti par to, kā mums gājis, bet tas nemaina sajūtas, iespaidus, laimību. Jo šodien no sirds priecājāmies kā mazi bērni. Mūsu mērķis tikai viens. Universal Studios Osaka. Karuseļi, karuseļi, karuseļi… kas izveda mūs cauri gan Spiegu, gan Minjonu, gan Diznozauru laikmeta, gan Wonderland, gan Harija Potera pasaulei… krustu šķērsu, ar 3D brillēm, bez brillēm, ar vilcieniņiem, ar sēnītēm, ar šaujamo, pa ūdeni, pa gaisu, ar galvu pa priekšu… garākas un īsākas rindas (dažos karuseļos jāstāv rindā pat stunda, dažos visātrākais veids, kā tikt iekšā, pieteikties par Single rider, kas Tevi randomā piemet tiem, kas pa 3 vai 5.) 54 Eur par visu dienu un dienu pavadi ekstāzē! No agra rīta līdz vēlam vakaram! Katras sekundes un katra centa vērts pasākums. Iegājām teju ar atvēršanu, teju ar parka slēgšanu izgājām. Tik daudz būtu, ko teikt, bet ziniet…tas vienkārši ir jāizbauda. Vakara plānā gan atrast un nopirkt ātrvilciena biļetes uz vilcienu rītrītam uz Tokiju, paēst un viss… kaut kā parkā salasīti 23tk soļi un nogurums par sevi liek manīt. Rīt dodamies atpakaļ uz Tokiju.

12.diena… Tokija

Jau iepriekš rakstīju, ka pie kādas pils ieejas lejuplādējām aplikāciju, kura ziņo par dabas katastrofām Japānā. Tad nu, ejot gulēt, dabūjām to izbaudīt pa pilnu programmu… Ziemeļos 7.5 magnitūdu zemestrīce, iespējami tsunami draudi… ieslēdz TV, visur runā tikai par šo notikumu. Ap pusnakti beidza kliegt… un tad, ap 4iem no rīta sekoja turpinājums, jo atkal pēcgrūdieni 6 magnitūdu lielumā. Un tāpat šodien visu dienu brīdina par augstu varbūtību, ka būs vēl… tikai vēl spēcīgāk! Mirklī, kad tas notika, mēs vēl bijām Osakā, kas ir neskartajā zonā un nejutām neko no tā visa. Bet šodien jau devāmies uz Tokiju, kura ir šajā apdraudējuma zonā, bet salīdzinoši zemā briesmu līmenī. Mēs domājam labas domas, nepieļaujam sliktus scenārijus un turpinam baudīt savu pēdējo dienu Japānā. No rīta dodamies uz ātrvilcienu staciju Shinkansen un neticami, bet jau pēc mazliet vairāk kā 2 stundām, esam atgriezušies savā sākumpunktā Tokijā. 400 km 2 stundās! Ieliekam viesnīcas lokeros mantas un dodamies izmest vēl kādu loku uz vietām, ko bijām turpceļā atzīmējuši kā “nepaspējām”. Protams, vispirms sākot ar kārtīgu Japāņu ēdienu. Bet… ar DAKŠU! Dakšu? 2 nedēļas tādu brīnumu neesam redzējuši! Atgriežamies Asakusa, kur turpceļā neizbraucām ar kuģīti, bet arī šoreiz saprotam, ka mēs esam “kāju cilvēki”, tāpēc mēs labāk apbrīnojam skatus gar kanālmalu nevis ar kuģīti stūrējot. Vēl viens spots, kas netika turpceļā apskatīts bija Akihabara (elektronika, retro spēļu halles, maid café), kur arī virzamies 3.5 km attālumā. Un te atkal sajūtam to Tokijas vibe. Cilvēku daudz. Vienā veikalā miljons multeņu tēlu, miniatūras formā, entajos stāvos, citā visa veida elektronikas veikals 7 stāvos, kur viss zib, mirdz, ņirb… pilnīgs kosmoss! Aaaa… jā, šī ir Japāna! Pilnīgs kosmoss! Un ko daram mēs? Vēlreiz aizdodamies uz vispilnāko vietu Japānā- Shibuya krustojumu. Kad tad vēl, ja ne tagad? Parīvēties, krustoties, izgrūstīties ar visu Japānu? Un grand finale… Turku kebabs netālā ielu ēstuvītē un pēc tam peak stundā izbraukāties ar metro tā, ka 2 plaušas pārtop vienā, lai metro vairāk vietas visiem

. All is well… we are full… we are done in here

Japāna!!! Tu biji lieliska! Aregato!!!

Mēs esam laimīgi, ka esam šo visu piedzīvojuši, izdzīvojuši, sajutuši, izgaršojuši!!! Mēs baudijām, aj, kā baudījām! Tagad turam īkšķus, ka nākamajās 12 stundās nebūs zemestrīces un mēs veiksmīgi pacelsimies gaisā savā 14 stundu lidojumā.

Kas mums pietrūks visvairāk? Apsildāmie un ar tevi komunicējošie tualetes podi.

Kas šajā ceļojumā ir lieks? Visi tie sakrātie atkritumi! Jo Japānā mistkastes nav. Kā suga nav, nekur nav…

Uzvaras? Ik dienas ap 30tk soļu un joprojām esi mundrs.

Skaņas? Visur, kur ej, kādās tumbās kūko dzeguzes un dzied putni, nereti pat ieejot standart tualetē vai jebkurā metro stacijā.

Smarža? Japānai ir specifiska smarža, kas jāsajūt.

Garša? Nu, jūs jau redzējāt, tā ir mistika… un… bez Sorbex

Mēs tā arī netikām skaidri, kā var būt, ka Japānā sabidriskās vietās nav gandrīz neviena bērna.

Un tad smaga tēma… izdevumi… esam katrs šeit iztērējuši 1500 eur! Kādam daudz, kādam wow. Es tiešām nekad nebiju domājusi, ka Japāna ierakstīsies šajā ciparā.

Transportā esam iztērējuši 250 eur;

Viesnīcās 13 naktīm 500 eur katrs;

Ēšanā apm. 200 eur;

Tempļi, ieejas biļetes, tēriņi un suvenīri vēl 500 eur.

Un vēl… esam nogājuši vairāk kā 200 km 12 dienās ar kajām!

Mēs noteikti netaupījām uz daudz un dažādām lietām, kuras vēl var maksimāli reducēt, bet beigsim ar to, ka Tev nekas nav jādara, vienkārši atver manus aprakstus un atkārto to, ko rakstu. Un Tu būsi vienu soli tuvāk Ommm… Aregato!