17 dienas Marokā

1.DIENA – AGADIR, TIZNIT

Tātad, sāksim no sākuma, ko mēs esam sadarījuši…
Ielidojot Agadīras lidostā, liels bij pārsteigums saprotot, ka šī ir vienīgā lidmašīna dienā… tas lieliski pierādijās izejot no drošības zonas, kad visi izkāmējušie afrikāņu bērniņi un vecāki kungi piedāvā taxi līdz viesnīcai katrs par savu, labāku cenu… bijām strikti nolēmuši stāvēt ceļmalā un gaidīt nezināmu busu nezināmā virzienā, bet viena palielāka marokieša uzstājība tomēr ņēma virsroku un par pāris latiem sasēdāmies 6i piecvietīgajā auto, kas savu dzīvi sācis apmēram reizē ar manu dzimšanu. Mutes atplētuši vērojam to pilnīgo pretstatu, kas te valda, sajūtam smacīgo gaisu un redzam, cik briesmīgos apstākļos cilvēki spēj dzīvot. pabraucot gan tuvāk pilsētai un viesnīcai, mazliet civilizētāk izskatās. saprotam, ka te tiešām valda vietējie likumi, ka uz ielas pāris nevar atklāti izrādīt savu mīlestību, sievietēm jābūt nosegtam ķermenim, kā arī viesnīcā var atteikt neprecētam pārim dzīvot vienā istabā. Aši iečekojamies un dodamies pilsētas izpētē… ja neskaita satiksmi (kā gribu tā braucu, kad gribu, tad eju pāri), pati Agadīra nesajūsmina. notiesāta izcila vietējā Tajira, pabūts pie okeāna un satiksts kungs, ar kuru vārds pa vārdam esam sarunājuši visu dienu pavadīt kalnos ārpus pilsētas! nojautu, ka tā varētu būt, ka šajā vietā ir sausais likums, bet jā, ieguvām apstiprinājumu, ka par alkoholu šeit vari aizmirst… tā nu pāris dejas viesnīcas disenē, superdārgs aliņš viesnīcā pie baseina ar sarunām (gluži kā tad, kad bijām Kubā) un sajūsma par nezināmo nākamajā dienā…
6 no rīta, piķa melna nakts, duša, dūšīgas brokastis un devāmies iepriekšējā naktī sarunātajā virzienā, lai kāptu iekšā vecā džipā, ar kuru pārvietoties turpmakās 12 stundas… No rīta te ir auksti…bet skaidrs, ka jau ap 10tiem baudīsim +30! Sākām ceļu ārā no Agadīras, dodoties tūrē Agadir-Tafraoute-Tiznit-Agadir un tad šis fenomenālais dabas brīnums- kalni, kalni, kalni… Visu dienu esam nekurienes vidū, laiku pa laikam tik sastopot kādu vietējo cilti, kas apmetušies teltīs (tā ari netapa skaidrs, ko viņi ēd un no kā dzīvo), vai aitu vai ēzeļu gani, kas te nav retums un čāpstinādamas te visur bizo vāveres 🙂 saka gan, ka skorpioni un kobras ar esot, bet tās šoreiz netika manītas.
Vietējiem mēs te tīri labi patīkam. Paklāju veikalā, kur arī iegādājāmies veselus 3 roku darinātus, vienreizējus paklājus, izdevās nokaulēt cenu līdz pilnīgām pārdevēja dusmām, bet es panācu savu cenu, vairāk kā par 50%…
Mūsu šoferis Hassans jau brauciena sākumā šķiet uzmetis uz mani aci, pievēršot pārspīlētu uzmanību, bet kā nu ne, ja tieši tagad 28 gados sievu meklējot, izrāda savu koķetumu kā nu māk. Es jau neesmu ar pliku roku ņemama, smaids pa smaidam un pat kopbildi taisot čalis pamanās bildē pievilkt manu tuvplānu un pasniegt roku katru reizi izkāpjot no mašīnas 🙂 ir gatavs, sarunāsim arī kādus dealus nākamajām dienām!
Melniem dūmiem kūpot, dodamies kalnā augšā un lejā, apbrīnojam visu, kas nekustas un kustas…
Ārā ir neprātā karsti, bet mašīnā braucot ir ok, saulīti nejūt, tik izkāpj ārā pafočēt un laiž tālāk… Sausums, plašums, akmeņi, kalni, aizas, dīvaini augi un ziedoši kaktusi… Man patīk šis viss ļoti, ļoti…
Tiznit ieraudzījām, kā top sudraba dārglietas. Apbrīnojami smalks roku darbs, bet man kā zelta meitenei žēl, ka šādus brīnumus neredzu no zelta. Un varbūt labi, ka tā… tad gan mani te ārā nedabūtu… Pēcāk mums jau visur vajag ielīst- mazās ieliņas, kur vārda vistiešākajā nozīmē, visu dienu ganās vietējie, ir kas neaprakstāms!
Jau Latvijā esot dzirdēju, ka labākā ādas kosmētika nāk no šejienes, tagad par to pārliecināmies arī paši…esot uz vietas ražotnē, visu izmēģinot, laba kaudzīte ar naudu tiek atstāta šajās neatkārtojamajās sieviešu baudās, kas gan arī labi tika nokaulētas!
Kopumā mazliet kultūršoks un rūpe par nabadzību, kas te pār pārēm valda, kā arī jāpierod pie brismīgās uzbāzības… Lielajā smaku jūklī var apjukt! Vēl viena labā ziņa ir tā, ka Hasaans sarunāja sagādāt vietējos alkoholiskos našķus, rozā vīns kabatā. Bet redzēs, ko mums sniegs nākamās 15 dienas. Rīt jau Agadīrai teiksim čau čau… Pirms tam gan pabaudīsim okeāna burvību. Aizmirsu pieminēt, ūdens te ir supernegaršīgs… Iztīri zobus un jūti nevis zobu pastu, bet ūdens garšu.
Ja vēl kaut reizi šajā ceļā dabūšu internetu, mēģināšu ko uzrakstīt. Tas tā, lai arī man paliekoša rakstiskā atmiņa…

2.DIENA – AGADIR

Liekam jaunu bildi iekšā… Kamēr gaidām sauli iznākot no mākoņiem, parunāsim par arhitektūru Marokā, ja tā to maz var nosaukt. Visas mājas te līdzinās kubikiem, visas vienādas, rozā, 2-3 stāvi, pārsvarā bez logiem (atstāts caurums taj vietā, kur logam vajadzētu būt), bez jumtiem, jo tā kā lietus te ir reta parādība, katrs te var atļauties dzīvot tā kā mums eiropiešiem liekas ekstra- ar atvērtu terasi uz jumta. Vispār rodas sajūta, ka te buvē šādu – nekādu māju vienu pēc otras, bet viss izskatās vai nu pamests, vai tā arī nekad neapdzīvots. Un tu esi baigais bagātnieks, ja tavai mājai ir logi un kur nu vēl, ja esi to nokrāsojis, piemēram, pelēku. Palielīties kaimiņiem Tu vari ar savu uzcelto sētu apkārt mājai.
4 lietas, kā viņi pelna naudu- tūrisms, kosmētikas ražošana, zivis (Maroka esot sardīņu paradīze, ko vēl neesam izbaudījuši) un lauksaimniecība – kas gan nozīmē kaktusa augļu audzēšana, tomātu siltumnīcas (brīnumi ne? Šajā karstajā zemē veido siltumnīcas) un olīvju koki, kuras te kā apetizeri pasniedz pie pilnigi visiem ēdieniem (tie, kas mani zin, zinās, cik “sajūsmināta” es esmu par olīvēm).
Šodien sajūtos kā krievu tūrists, kas te Agadirā nav retums, guļot pie baseina. Pēcāk to darīšu pie okeāna… tas pagaidām… Tā kā itin nemaz nav šāds mērķis šim celojumam, tad šādu vaļību atļausimies vien pāris stundas skaistam iedegumam.
Vakarā jau plānots ieelpot Essaoiras gaisu…pagaidām gan atklāts jautājums- kā uz turieni tikt un kur nakšņosim? Bet par to domāsim vēlāk… priekā!

3.DIENA – ESSAOIRA

Sveiciens atkal… 3.diena, sākotnēji likās, tiks pavadīta salīdzinoši mierīgi, kā īstiem tūristiem pienākas, bet… Te nu bija! Viss sākās ar to, ka kā nezinīši uz mēness, par tēmu, kas tad būtu vislabākais variants, nespējām izvēlēties, kā doties no Agadīras uz Essaoiru (Savīru). Izbrāķējām variantu sabiedriskais transports, jo 8 no rīta vēl negribējās pamest viesmīlīgās telpas, kamēr 9 vakarā jau skan pēc- par vēlu nāc… Ideja par mašīnas īri tika apskatīta, bet atmesta, jo man jau liekas, ka tāda pārbagātība šajā zemē tikai priekš mīkstajiem. Parastais taxis neuzrunā cenas jautājumā. Daudz varianti vairs neatliek, kā meklēt jaunus, vietējos draugus. Vakar jau ieminējāmies Hassanam, kādi šodienas plāni, čalis vakar mūs palaida ar tekstu, mazu pat kašķi, ka par tādu naudu, par kādu vēlamies aizbraukt, neviens mūs nevedīs! He, šodien čalis atkal bij klāt un tomēr kādu draugu sarunājis…un izrādās arī cena tīri vai pieņemama. Liek gan manīt, ka tas viņam ir apkaunojoši. Laikam rīts gudrāks par vakaru un arī latvieši var būt gana spītīgi, ja runājam par naudas jautājumiem. Un tas nu būtu vēl zemāk zem viņa goda, dīlu nenoslēgt vispār.
Visu dienu nočilojuši tad pa baseinu, tad pa okeānu, ieguvuši sarkanus šnobeļus (degunus) un atguvuši vasarai pienācīgu krāsu, esam gatavi 3 stundu ceļam. Draugs kā sarunāts piebraucis, atkal ar labu mūžu padzīvojušu mersīti piecām vietām, nju, būs jāsaspiežas, mīlīgi četratā pasēdēsim aizmugurē. Laiku pa laikam visa aizmugure maina pozīcijas, no viena dupša vaiga uz otru, bet tas skats, kas paveras pa logu, ir elpu aizraujošs. Jā, vakar kalni, šodien fascinējoša okeāna līnija! Vietējās pludmales viena pēc otras priecē mūsu acis, draugi mācieties, nav uz pludmali jābrauc ar auto, ja vari aizjāt ar kamieli vai ēzeļa mugurā. Plašums un ūdens, ko redzi, liek mums visiem apklust un pārdomāt teju vai visu dzīvi savās galvās, jo ūdens un uguns- divas lietas, kurās cilvēks var skatīties mūžīgi. Divas lietas, kuras mudina padomāt. Laiku pa laikam nāsīs iesitas zivju un citu jūras velšu smaka, jo esam taču okeāna krastā… Interesanti, ka teju vai visos plašumos pie katra piektā asumiņa pieķēries kāds celefāna maisiņš, tā nu tie te ir redzami visur. Skats pa rubli. Satiksme mazliet bīstama, bet pat es, ar savu milzu fobiju, kas uzticas pie stūres tikai sev, ne mirkli nestresoju, jo viņi ir profiņi mašīnu vadīšanā. Ceļi te ir MEGA labi, bez bedrēm un neskatoties uz līkumainību, antīkie auto pa tiem ripo viegli, viegli. Un eku šeku, mūsu auto tomēr pusceļā neiztur… Pēc nepilnām 2 stundām laikmeti tomēr ir satikušies un vecais braucamais nobrucis. Atkal esam nekurienes vidū, ēzeļa dziesmu pavadībā, labojam auto. Vietējie mēģina to iedarbināt, ripinot auto turpu šurpu…bet liekas, ka šoreiz zin kā būs? Nebūs! Šajā valstī man ir kārtīgs kurzemnieces temperaments- un nu seko kārtīgi kašķi ar vietējiem, jo neesam gatavi piemaksāt, lai brauktu ar citu mašīnu. Tas taču normāli esot, bet vai es vainīga, ka auto ir saplīsis? Tā nu jau otro stundu stāvam nekurienes vidū, bet lai čaļi domā, kā mūs dabūt uz vajadzīgo punktu, es spītīgi stāvēšu šeit un nemaksāšu ne dirama vairāk. Un tie, kas mani pazīst zin, cik ietiepīga es spēju būt. Man jau uzradies sargs, jauns puika uz paštaisīta riteņa, kas neatkāpjas ne soli, tik vēro mani donžuāna cienīgu skatienu. Paliek tumšs, bet mēs gaidām brīnumu. Viņi šķiet dikti nikni par mūsu nevēlēšanos maksāt. un tiešām, līdz ar tumsas iestāšanos, ierodas mašīna, kuru sarunājis mūsu šoferis. Redz, izbļaustīšanās (likās jau ka iemācīšos arābu un franču valodu) ar šamējiem un pat sazvanīšanās ar Agadīras draugu ir nākusi par labu. Tomēr mazliet jāpiekāpjas un 10 Ls jāpiemaksā, jo vēl jau 100 km priekšā., bet mēs atkal braucam (tieši tikpat neērtā pozā kā iepriekš). Tumsā skaistumu vairs neredz, bet ceļš vecajā auto paiet diezgan ātri. Tas jau nav viss… Vēl jāatrod nakšņošanas vieta… Tiekam izmesti ceļa malā, tālāk jātiek galā pašiem! Pilsēta Essaoira pilnīgs pretstats Agadīrai- tirgus, tirgošanās, daudz ļaužu, visi uz Tevi skatās kā uz staigājošu banknoti un protams, arī ādas krāsa tiek uztverta ar sevišķu uzmanību. Neliekas ļaudis ļoti labvēlīgi noskaņoti, visur tikai viņi un viņu ir ļooooti daudz! Teikšu kā ir, mazliet bailīgi! Lielām acīm skatamies viens uz otru un klusējot mēģinam norīt bailes un šoku. Cauri ņirboņai ieraugi hotelim līdzīgas vietas, izbrāķējam nepatīkamās, jo neņemsim jau pirmo, kā arī mums kā eiropiešiem ir vismaz nedaudz un primitīvas, bet tomēr prasības vietai, kurā kaut tikai mēģināt nakšņot. Un tā ar viegli ātrāk pukstošu sirdi spraucoties cauri cilvēku pūlim, apskatot dažas diezgan draņķīgas vietas, netīšām sarunājam apartamentus par nepilnu piečuku no katra. Nesauksim to par komfortu, bet vienai naktij der un simtkāji uz sienām arī neizskatās baigi draudīgie. Visu ceļu līdzi nāca kāds čalis, nepatīkams tips, kuram redz dzeramnauda jāatstāj, jo esot baigais palīgs bijis naktsmītnes meklējumos, vienkārši staigājot mums līdzi, tas ir tas, kas man te patiesi riebjas, tā it kā mēs būtu miljonāri, kamēr viņiem liekas, ka ir nopelnījuši dzeramnaudu par to vien, ka atļāvuši uz sevi paskatīties! nakts pastaiga pa pilsētu, kas izrādās ir skaista, it sevišķi kad tajā iestājas klusums un miers, vēlas pusdienas (pēc Lv laika 1 naktī), mazliet ruma un gulta. šī diena un arī galamērķis kopā ņemot labs ekstrēms sanācis, naktī nav drošākais miegs un mazliet baisi…bet mēs patiešām esam Āfrikā.
Vēl viena dīvainība, ko esmu pamanījusi- pulksteņi, kas nedarbojas. Tie ir visur, pie sienām, uz rokām, bet pārsvarā neviens nestrādā.

4.diena iesākas agri, ar skaļām lūgšanām 6 no rīta, kā arī par miegu vari aizmirst, ja dzīvo tirgū. Tas atkal ir sācies. Melone un apelsīni brokastīs un esam gatavi doties pilsētas izpētē. Šī ostas pilsēta, kas īstenībā ļoti maza, mani ir apbūrusi. Ja tas būtu ļauts, ar fotoaparātu staigātu un fotogrāfētu tikai cilvēkus, kas savās parandžās dara ko nu kurais- viens tirgojas, cits tīra zivis, kāds slinko un kāds cep pankūkas, bet kāds vienkārši izskatās kā no bilžu enciklopēdijas izkāpis… Labākais izklaides veids- dabūni tačku un sēdi visu dienu tajā. Viens par otru vietējais manās acīs labāks un mākslas foto no katra garantēts. Iepazīstam vietējo tirgu, kņadu un tā saucamo arhitektūru. Mazo ieliņu labirinti šeit apbur. Mūri, no kura slejas fantastisks skats uz okeānu. Līdz tiekam līdz galvenajam šajā ostas pilsētā- ostas pusei! Lielas un mazas laivas, pat zivju kuģi, neskaitāmi zivju veidi, astoņkāji, sardīnes, murēnes un rajas. Kārtīga zvejnieku paradīze. Lieki piebilst, ka arī smaka ir tieši tāda, kas nepārprotami liecina par augsti attīstīto zvejniecības jomu šajā vietā. Bet skaisti… Vairāk arī īsti šajā pilsētiņā redzēt nav ko, kā tikai apbrīnot un ķert mirkļus ar acīm vēl un vēl. Mugursomas gana smagas, tāpēc nolemjam uz pāris stundām pakavēties pie okeāna, lai iegūtu labi svilstošu iedegumu. Tālāk, uz Marakešu esam nolēmuši doties ar autobusu. Kamēr mēs gozējamies saulītē, mūsu papam (Ainim) uzdevums atrast autoostu un iegādāties biļetes. Brīnumainā kārtā šis process noris veiksmīgi un pagaršojuši jūras veltes, atrodam autobusu, kas ved mūs uz Marakešu. Paldies skaistā Savīra par iespaidiem, patika man. Bet tagad laiks doties tālāk. Vēl jau atkal nakšņosanas vieta jāmeklē.

4.,5.DIENA – ESSAOIRA, MARAKEŠA

Atkal esmu klāt ar jauniem piedzīvojumiem. 4.dienas vakars un 5.diena- Marakeša! Ceļš no Savīras līdz Marakešai vietām atgādina vietu, kādu savā galvā esmu iedomājusies ainu uz planētas Marss, bet jau pietuvojoties pilsētai, skaidri apjaušams, ka lielpilsēta ir klāt. šeit starp briesmīgajiem bezlogu ūķiem, vietām slejas arī tīri vai šikas mājas, kuras gan tik un tā ievēro vietējo kubiciņu stilu. Krāsas gan tālak par rozīgo un pelēko tā arī nav vairojušās paletē.
Protams, autobuss neaizved līdz centram un atkal jākaulējas par tikšanu līdz aptuvenai iespējamās nakšņošanas vietai. Ar smaidu sejā, taksists ir pielauzts un nokļūstam netālu no vecpilsētas. Parunājoties ar kādas viesnīcas administratoru, iegūstam norādījumus uz kādu jauku viesnīciņu par mūsu vēlemo cenu. Tik ātri tas gan viss nesanāk, bet vārds pa vārdam, varam iekārtoties. nu jau naktsmīrnes meklējumi ir mūsu ikvakara piedzīvojums, tāpēc vairs neliekas tik interesants stāstāmais. Izejam ārā, lai jau tumsā apskatītu izslavēto Marakešu. Un te nu mēs pamatīgi apjūkam, jo juceklis te valda ne pa jokam. Mopēdi, riteņi, ēzeļu pajūgi un gājēji, viss tik strauji steidzas tev garām, ka liekas, ka pakustoties kaut metru, tiksi nogāzts no kājām. Tāds milzu virpulis. Iela nepilnus divus metrus plata, bet tajā vienlaicīgi paspēj izmainīties 2 mopēdi (liekas, ka tāds ir katram Marakešas iedzīvotājam) un vēl tiek ievērota neliela atstarpe no visur ejošiem gājējiem un protams, tirgus būdiņas malās netiek skartas. Atkal viens liels tirgus, visur tevi aicina iegādāties visu par labāko cenu un tā visa rezultātā esi apjucis tik tālu, ka nesaproti vairs, kur rīts, kur vakars. Mazliet gan arī pamaldamies un iepazīstamies ar gana tumšākām un neomolīgākām ieliņām, bet līdz galvenajam laukumam gan tiekam. Dzīvība te kūsāt kūsā- augļi un ēstuves, dateles un gliemeži, kas tiek arī nogaršoti un vietējo āfrikāņu radīta mūzika. Viss čum un mudž no dzīvības. Elpa atkal aizraujas, bet izmetuši līkumu, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai jau rīt to baudītu ar pilnu krūti. Vakarā ar rumu ielavamies viesnīcai uz jumta un baudam silto vakaru, beidzot miers…
5.diena ir mana laimīgā diena ceļojumā, jo uzspļauju vietējiem likumiem un pucējos. Nu jau ikdienišķos šortus aizstāju ar “pilnīgi netīšām” līdzpaņemto skaisto kleitu. Smaidu, jo liekas, atkal apzinos sevī sievišķīgo vērtību. Esam norunājuši vispirms iekarot vēsturiskās vietas un tad mesties tirgū.
Gandrīz visām pilsētām šeit ir Medīna (vecpilsēta), kuru ieskauj mūris. Tās ir divas dažādas pasaules katrā mūra pusē. Ārpus mūra redzi to visu, kas liek tev domāt, kāda tad vispār ir cilvēka eksistences būtība un tieši kāda velna pēc, mēs no sevis ikdienā prasām tik daudz, ja īstenībā bez lielākās daļas no tā var iztikt. Tiekam līdz džungļu muzejam, kurā apskatīt neskaitāmus kaktusu paveidus, bambusus un miljons dažādus augus, kas sastopami Āfrikā un, liekas, ne tikai šeit. Kā jau tūristiem pienākas, apskatām vēl pāris vēsturiskas ēkas, sākot ar karaļa harēmu, mošeju un pili, beidzot ar skatu uz Marokešu no augšas un dārziem, kur apskatīt ziedošus ziedus… interesanti, bet īsti nav priekš manis, ja tik ļoti kaifu var ķert no vietējiem skatiem.
Krustu šķērsu stundām ilgi staigājam, iemaldamies dažos pat ļoti šaubīgos rajonos, kur atkal savus sirdspukstus sāc pat dzirdēt, bet tur jau tā sāls, bez tā arī nevar! Laiku pa laikam saproti, ka kādi nesimpātiski “purni” tev jau ilgstoši seko. Vecpilsētas ieliņas ir viens pilnīgi nesaprotams labirints, kas visu laiku aizved tevi pilnīgi nezināmā virzienā. Bet viss taču beigās beidzās labi. skolēnu bardaks skolai beidzoties un milzu smirdoņa visapkārt. šī pilsēta brīžam tik ļoti ož pēc vecas miskastes, ka liekas, ka elpojot var iegūt kādu briesmīgu slimību. Gaisā virmo mopēdu atgāzes, zirgu izkārnījumi, viena liela izgāztuve, zivis un citi nesterili brīnumi. Tas, kas man te nenormāli kaitina- katrs otrais vīrietis nepārtraukti kasa sev vienu vietu. un dara to ilgstoši, acīs skatoties. tad nu jautājums, cik tīrīgi dzīvojam?
Bet kopumā man liekas, ka šajā pilsētā ir droši un īpaši somas nav jāpieskata.
Kulturālā pastaiga beigusies un dodamies atkal uz lielo laukumu, kur iekarot tirgu.
Zirgu pajūgi, kas gatavi tevi vest kaut uz pasaules malu un dzīvība, kas šķiet šeit nekad nebeidzas. Tiek piedāvāts viss – hennas, bundziņas, svaigi spiestas sulas, rieksti, austrumu saldumi, nofočēties ar mērkaķiem un…šeit nu es sastapos ar savām bailēm aci pret aci, līdz panikas lēkmei līdz asarām. Kobras dīdītājs pa labi, kobras dīdītājs pa kreisi, čalis ar čūskām rokās priekšā un Dace sajūk prātā. Mani pazīstot, lieki piebilst, ka panikas lēkme pamatīga. jau tajā mirklī biju gatava lēkt lidmašīnā atpakaļ un par šo valsti aizmirst uz visiem laikiem. Jānim izdevās mani savākt, bet tās bija šausmas, vēl kādu labu laiciņu ar milzīgām bailēm satrūkos uz katru cilvēku, kas pienāca man tuvāk par 2 metriem, lai ko piedāvātu. Turpmāko dienu visa mūsu komanda (milzu paldies) sargā mani no neskaitāmo čūsku tuvuma.
Pēc šī piedzīvojuma, vajag kādu prieciņu sev… Tirgus. Tā nu esmu ieguvusi savā īpašumā 6 lakatus, pļūteņu bikses, dievīgu austu somiņu…nu protams, ka es bez šīm lietām nu nekādīgi nespētu dzīvot un tā taču tik ļoti esmu es. Un vai tik mūsos nav kaut kas no dienvidniekiem, jo liekas, ka kaulēšanās mums ir asinīs. Pēc pāris stundām tirgū, jau jūties kā vietējais un mopēdiem vairs nepievērs uzmanību, jo vesels metrs taču ir tik plats ceļš. Nu jau būs gana liekā svara, ko nēsāt uz pleciem līdzi un esam piemirsuši ko svarīgu- paēst vismaz reizi dienā.
Pēc 6 vakarā, galvenajā laukumā notiek liela rosība, jo savu vietu tirgū ieņem ēdinātāji. Izvēlamies vienu no neskaitāmajiem un šodien izvēle krīt uz kuskusu ar gaļu. Liekas šķīvītis tik mazs, bet notiesājot porciju, liekas esi pārēdies neprātā. Lielais laukums ar čūskām šodienai man bijis gana. Lēnu garu plūstam gar tirdziņiem mājup, vēl pāris supervajadzīgas lietas tiek nopirktas, taj skaitā koliņa rumam (labi, ka pudele iepriekš nopirkta liela, jo šeit tā arī netapa skaidrs, kur šādu brīnumu iegūt) un esam savā miera pasaulē.
Bet ko mīļie, jāsaka, ka nezinu, kad varēšu šo stāstu turpināt publiski, jo rīt 7 no rīta dodamies atkal nezināmajā- kalnos. Nakti pavadīsim zem klajas debess, kur varētu pat apgalvot, ka interneta nebūs. Priekā!

6., 7.DIENA – TOUBKAL, MARAKEŠA

Salam aleikum!)
6.diena. Rīts sākas agri, lai kāptu auto (šoreiz 2 mēs + šoferis priekšā un 3 aizmugurē, tā laikam mazliet ērtāk) un dotos Marokas augstākās virsotnes – Toubkal- virzienā. Šoferim apstājoties kādā mini pilsētiņā, satiekam Muhamedu, kurš mūs izvedīs “nelielā” 2 dienu ekskursijā pa kalniem. Šodienas mērķis sasniegt 2600 m augstumu. Lieki piebilst, ka kalnos kāpējiem nevajadzētu izskatīties pēc pilsētniekiem kedās, bet ko darīt, ja tik ļoti gribas izbaudīt arī šāda veida baudu, ko sniedz šī valsts? Dodamies ceļā. Sākotnēji tik auksti, bet gaiss lēnām iesilst un arī mēs izģērbjamies. Tie skati, kas paveras mūsu acīm, ir kas neaprakstāms. Kalni, mākoņi, kalnu avota ūdens… Īsta bauda dvēselei. Ceļš nav viegls, vietām pat bīstams, lielākas un mazākas kraujas, takas un akmeņi… Brīžam gan izdodas arī pa kādam klupienam, kad akmeņi vien nobirst zem kājām, bet Muhameda vadītā komanda, atplestām mutēm par fantastiskajiem dabas skatiem, drosmīgi turpina ceļu. Sākotnēji ceļš mūs ved caur kalnu pilsētiņām, kas paver iespēju ieraudzīt iepriekš redzēto no iekšpuses, kamēr vēlāk esam tikai mēs un kalni. Staigājot pa kalniem un atkal runājoties ar sevi (cik ļoti šis ceļojums ļauj sakārtot un stabilizēt sevi no iekšpuses), atbildi uz neskaitāmiem iepriekš neatbildētiem jautājumiem. Šķiet pasaule sāk citām krāsām rādīties un Tevī ieplūst cilvēkam tik ļoti nepieciešamais miers un harmonija pašam ar sevi.
Pēc pāris stundu kāpelēšanas un staigāšanas, piesēžam skaistā, akmeņainā vietā, lai uztaisītu pikniku. Muhameds sarūpējis vietējo maizīti ar fantastiski gardām sardīnēm un ar šokolādi desertā. Pēc piknika nav nepieciešamība kur steigties un pienācis laiks atlaisties uz akmeņiem…tas tik ir kaut kas. Uz siltajiem akmeņiem gozējoties saulītē, sajūti šo fantastisko sajūtu, kā tevī plūst enerģija. Šajā burvīgajā klusumā vari klausīties stundām ilgi. Aizver acis un vienkārši esi laimīgs… Nu es saprotu, kā tie cilvēki var dzīvot kalnos un viņiem nekas cits nav nepieciešams. Jo arī mūsos mostas šī sajūta uzkavēties šajā skaistajā vietā vēl un vēl, ēst svaigo gaisu un palikt divatā ar dabu.
Bet laiks tomēr doties tālāk. Turpinām gleznainu skatu ceļu… Nekurienes vidū futbollaukums, kur puiši uzspēlē futbolu ar turpat atrastu vecu kedu. Tāda nesteidzīga dabas bērnu dzīve aizrauj.
Esam pietuvojušies pilsētiņai un tā lēkājot no viena akmeņa uz otru, acīm paveras ūdenskritums. Wow… Punktiņš uz i šaj dienai. Kājas tiek remdētas ledainajā ūdenī un vietējā tēja pēc tam ir pašā laikā. Šis viss tik ļoti piepilda… Izejot cauri pilsētiņai, kurā satietiekam arī slinkākus tūristus, kas kalnus šķērso diezgan smakojošu mūļu (kaut kas starp zirgu un ēzeli) mugurā, tiekam līdz naktsmītnei, kur atpušamies, relaksējamies ar ļoti saldu piparmētru tēju un turpinām sevi piepildīt ar enerģiju. Vakariņas šovakar ekskluzīvas – sākam ar Marokas biezzupu, turpinām ar milzu tajinu un beigu beigās par jebkādu kustību vari aizmirst.
Jūtam, ka saulīte darījusi savu un vakarā labs drebulītis krata, bet miedziņš salds jo salds, kad svaigs gaiss organismā pār pārēm.

7.diena. Turpinām iemīlēt un izbaudīt kalnu sniegto skaistumu. Pēc ātrām brokastīm, saulīti jau redzam ceļamies virs kalniem. Mūsu ceļš var sākties. Kā mazi traktoriņi lēnām, bet mērķtiecīgi pa mazu, akmeņainu kalnu taciņu, kas ik pēc pāris metriem met lokus no labās puses uz kreiso un otrādi, soļojam augšup. Sākotnēji virsotne, ko rāda Muhameds, liekas nesasniedzama, bet soli pa solim, apbrīnojot skaisto skatu, tuvojamies pirmajai virsotnei 2490 metri. Grūti, jāsaka kā ir, ja neesi trenēts, bet tas ir tā vērts. Atkal ir tā leliskā iespēja pabūt savā pasaulē, kurā pastāv tikai Tu, daba un prāts. Jo augstāk kāp, jo brīvaks kļūsti… Pēc 2 stundām esam augšā un lepojamies ar sevi par paveikto. Smieklīgi, bet šajā vietā kāds puika gaida katru nācēju, lai piedāvātu pudeli atspirdzinošas coca-colas. Uztaisam sveicienu dančiniekiem, par kuriem arī sanācis padomāties šajās dienās, bet vēl jau virsotne nav sasniegta. Taciņa beigusies un nu jāpierāda sevi uz bīstamāka bezceļa, rāpjoties augšā. Bet kāds kaifs to visu pievarot, kad nokļūsti virs mākoņiem, gandrīz 3 km augstumā. Tas noteikti ir viens no skaistākajiem skatiem, ko esmu redzējusi. Šajā mirklī liekas, ka esi sasniedzis dvēseles piepildījumu………………. Nespējam šo vietu atstāt, bet laiks launagam. Atgriežamies iepriekš sasniegtajā vietā un atkal baudām sardīnes. Mēli var norīt. Klusums, miers, saule un vējš… Klusumu pārtrauc pārsimt kazu skrējiens pārdesmit metru attālumā, ko ar smaidu sejās vērojam. Cik labi tā vienkārši eksistēt un priecāties par neko.
Kāpiens lejā krietni vien vieglāks, bet šodien esam sevi piepildījuši līdz mielei. No jaunajām kedām gan varu atvadīties, bet ir tik labi, kad sirds pilna un prāts brīvs.
Dodamies atpakaļ uz Marakešu, lai izgulētos un jau rīt agri no rīta dotos 4 dienas pavadīt tuksnesī. Vēl kas ļoti nezināms priekšā…bet man gribētos domāt, ka tas būs atkal kas izcils dvēselei. Un beidzot lietus… Pēc 7 dienām 37 grādos, tieši tas, kas vajadzīgs. Laimīgi

8.DIENA – MARAKEŠA, OARZAZATE

Agrais rīts Marakešā, kas šoreiz smaržo labāk kā citus rītus- pēc gaisa. Iepriekšējā naktī, lai arī aiziets gulēt uz saullēkta pusi, no rīta pašsajūta lieliska. Satiekam kārtējo Hassanu, kas atrasts jau Latvijā esot, ar kuru kopā pavadīsim nākamās 4 dienas. Ceļojuma somas mums par pārsteigumu tiek pieāķētas pie džipa jumta un mūsu ceļš tuksneša virzienā var sākties.
Ceļš ļauj mums kārtīgi atvadīties no dievinātā, no kalniem. Šoreiz neizmantojot kājas, paceļamies atkal gandrīz 3 km augstumā, no kurienes vēl tikai reizīti varam sabučot mākoņus un pateikt kalniem milzu paldies par doto enerģiju.
Un tā… Tik ļoti ASV redzētā ainava atkal parādās mūsu acu priekšā. Plašums un tuksneša tuvumam tik ļoti raksturīgā zeme. Skaisti bezgala. Satiekam arī pirmo skorpionu. Atkal kas jauns šajā ceļā. Mājas no rozīgā nomaina oranžo krāsu, bet tiešām izrādās, ka ar likumu aizliegts krāsot mājas citā krāsā kā attiecīgajā pilsētā noteikts. Un wow, tradicionālās mājas ir veidotas no māla un salma sienām un pat jumta. Krutākajām mājām, kas veidotas no akmens vai armatūras un blokiem, jumts veidots no cementa un flīzēts.
Iegriežamies kādā senā, senā pilsētā, kuru stundas laikā arī izstaigājam. Ar plikām kājām izstaigājamies pa mālaino, bet ļoti sāļo upīti un apbrīnojam gadsimtiem saglabāto pilsētu, kurā filmētas tādas filmas kā Gladiator, Prince of Persia, Babel, Lorence of Arabia, Kingdom of heaven, Kleopatra utt… Fantastiska vieta nekurienes vidū. Šeit vispār pa visām malu malām lepojas ar filmēšanas vietām un paviljoniem, bet arī šeit cilvēki ir tikpat uzbāzīgi un visās malu malās tirgojas ar Beberu lakatiem. Esam tikuši līdz šodienas galapunktam Oarzazate, kurā iepazīstam vietējo kultūru, pastaigājot pa viņu, nevis tūristu ielām, bet tomēr šodien gribas kārtīgu la fa…baudot sauli un viesnīcas piedāvāto baseinu. Šodien arlaižam un piedzīvojumu meklējumus atstājam citām dienām, jo klūgu veidotais lietussargs liekas pārāk vilinošs.

9.DIENA – MERZAOUGA

Aloha! nu jau atlikušo dienu skaits mazāks kā piedzīvoto palicis. 9.diena. Šo es sauktu par kārtīgu auto dienu Marokā. Kā 9 no rīta iekāpām džipā, tā vakarā izkāpām. Un labi, ka tā, jo ārā valda gandrīz 40 grādu karstums. Pieturvietas gan arī gana daudz, bet tomēr šodien dabas skaistums vairāk vērots pa logu. No Oarzazates dodamies Merzaouga virzienā. Ceļš mūs ved starp augsto un zemo Atlasa kalniem. Pieturam rožu pilsētiņā, kur lielākais bizness ir rožu kosmētikas veidošana. Te no rozēm ir viss- krēmi, šampūni, smaržas utt.mums gan tas atgādina padomju laika ziepju smaržu, tāpēc tirgotājiem mēs labu iespaidu neatstājām. Neskaitāmi ciematiņi un atkal visi tik vienādi. Mājas tik daudz, puse atkal tikai iesāktas un nepabeigtas, bet reti kad gadās ieraudzīt arī kādu apdzīvotu namu. liekas, ka šeit bezjēdzīgi iestājies būvniecības bums (vairāk kā 2 cilvēki mājas uzbūvēšanai nav nepieciešami). Bet beidzot parādās arī ūdens un pat var ieraudzīt kādu zaļumiņu. Šeit arī redzam, no kurienes tiek iegūtas dateles, jo kur tik skaties, visur dateļpalmas- palmas parastās, tikai ar augļiem tajās, neskaitāmām mazām datelītēm. Rodas sajūta, ka šodien Marokā veļas diena, jo kā mūsu acīm parādās ūdens strauti, tā redzam arī Marokāņu dāmas tajos mazgājam palagu un drēbju kaudzes. Mūsu acīm gana neierasts skats.
Un protams, kas tad tā būtu par dienu, ja neieraudzītu kādu dabas brīnumu- šodien tas ir debešķīgi skaists kanjons. Ja Amerikā lielo kanjonu vērojām no augšas, tad šo ieraugam no lejas. Tā sienas blakus mums slejas vairāk kā 300 metru augstumā un starp augstajām klintīm tek akmeņains strautiņš, kurā nedomājot metamies iekšā, lai veldzētu kājas.
Apbrīnojuši fenomenu, nolemjam, ka šī būs tā īstā vieta, kur notiesāt pašu iepriekš sarūpētās pusdienas. Nolienam gan maliņā, izlavierējot caur vietējo veidotiem dārziņiem, izklājam segu un ak, vai, cik garšīgi tas atkal ir svaigā gaisā.
Jo tālāk tuksnesī braucam, jo lielākas smilšu vētras ceļās. Piestājam kādā mazā pilsētiņā, kur tiek iepirktas dateles (man ar vienu pietika, lai saprastu, ka nav priekš manis) un augļi rītdienas pusdienām tirgū, kas ne tuvu nelīdzinās nevienam pat visdraņķīgākajam rajona tirdziņam Latvijā. Vienuviet ieraudzījam visus ciema vīriešus, jo tieši tikko bija beigušās kāda vietējā iedzīvotāja bēres. Sievietes atvadīties dodas atsevišķi savas emocionalitātes dēļ.
Un tā… Mēs nonākam vietā, kurai apzīmējumu nespēju atrast- nekuriene? Braucam pa ceļu, kura nav. Apkārt tikai līdzenums x kilometru attālumā. Ja bļautu, tici man, neviens nedzirdētu. Tāda interesanta sajūta. Un nonākam savā naktsmītnē, kas arī ir nekurienes vidū (bet pat šeit ir wifi). Viņi nav melojuši, saulriets šeit ir burvīgs. Nesteidzīgi baudam vietējo tēju un gaidam rītdienas brīnumu- jājienu cauri tuksnesim kamieļa mugurā. Lai Jums lielisks vakars!

10., 11.DIENA – TUKSNESIS

Saha!
10.diena šķiet viena no piepildītākajām dienām visā ceļojumā. No rīta kā cēlušies, tā vēlušies atkal džipā iekšā. Braukāsim pa neceļiem un bezceļiem. Rīta rosmei, iebraucam kādā melnu jo melnu cilvēku ciemā, kur mums tiek sniegts koncerts un paši ar izdancojamies kopā ar viņiem. Jautri gan! Pašu radīti instrumenti veido kolosālu skaņu. Braukājam pa tuksneša smiltīm tāpat kā ziemā slidinamies ar auto pa ledu. Laiku pa laikam iestigstam, bet šis auto radīts speciāli šādiem ceļiem, jo tajā ierīkota papildus ātrumkārba vēl zemākiem pārnesumiem, kas viegli izceļ auto no smiltīm.
Esam tieši pie Alžīrijas robežas, pāri gan nav ļauts tikt valstu saspīlēto attiecību dēļ.
Arābu mūzikai un jamaikas regejam skanot, slīdam tālāk, līdz nonākam mazā, mazā nometnē, kur teju vai visu mūžu kopā ar savu ģimeni nodzīvojusi kāda pavecāka kundzīte. Viņa laipni uzņem mūs savā “namā”, cienājot mūs ar tēju un stāstot par dzīvi tuksnesī. Mums nav īsti izprotams, kā var tā dienu no dienas dzīvot, bet redz, ka var gan…
Tālāk apskatam dažas skaistas vietas- fosīlijas miljoniem gadu vecas, baltā akmens ieguves vietas un dārzu, kurā tiekam iepazīstināti ar ļoti daudziem Āfrikā augošiem augiem. Kolosāli!!! Jau tagad diena izdevusies pilnībā. Dīvaini gan, ka pat apstājoties civilizācijai nepieejamā vietā, pēc mirkļa kāds tirgotājs vai bariņš bērnu būs klāt un piedāvās kādu paša radītu brīnumdarbu.
Bet… Tas vēl nav viss…
Esam atpakaļ viesnīcā, lai paēstu pusdienas un mazliet paķertu saules starus, bet ne cik ilgi nav jāgaida un rāpjamies kamieļa mugurā. Jājiens cauri tuksnesim ir sācies. Atkal jau pamani, ka vērojot tuksneša kāpas, aizej savās domās tik tālu, ka nedzirdi, kas notiek apkārt. Nav kamielis ērtākais transporta līdzeklis, bet jaunam, interesantam piedzīvojumam pašā laikā. Piedodiet par rupjību, bet kamieļi pierāda, ka teiciens- nedirs bumbiņas, kas neripo, ir aplams! tuksnesī ripo un kā vēl ripo 🙂
Tā kratoties un priecājoties par iegūto iespēju, nokļūstam galamērķī, tieši kā nomērīts uz saulrietu. Uzkāpjam augstākajā tuksneša kāpā, lai mierā un klusumā vērotu saulīti aizejam aiz pamales. Ar katru mirkli šajā ceļā mēs piepildam sevi aizvien vairāk un vairāk. Puiši izmēģina savus spēkus ar snowborda dēli laižoties lejā pa kāpu..:) neslīd gana labi gan…
Šonakt nakšņošana ārā, teltīs, tuksneša vidū. Kas var būt labāks par šo? Pilnmēness apspīdēti, sēžamies/guļamies pie galda. Kad liekas, ka ar pirmo ēdienu – rīsi ar dārzeņiem esi gana pilns, tiek atnesta tajine (gaļa ar dārzeņiem) un beigās vēl fantastiski garšīgas vīnogas ar meloni. No kurienes tas viss šeit uzradās? Pēc tādas maltītes, viss, ko vari izdarīt, apgulties smiltīs un vērot zvaigznes. Redzams ir viss, gan lielie greizie rati (droši, ka arī šeit cilvēkiem naktī tie rāda ceļu), gan mazie greizie rati, saprotamāki, jau izpētīti un jocīgi zvaigznāji. Skaidri redzamas spīdam arī pa kādai planētai un manu uzmanību pievērsusi kāda dīvaina zvaigzne, kas, manuprāt, spīd tumši sarkana. Debešķīgs skats. Nu kā lai nesmaida par šo visu? It sevisķi, ja fonā tam visam atkal skan Āfrikāņu mūzika, ko spēlē 3 puiši, kas mūs līdz šejienei atgādājuši. Vēlāk arī savu roku izmēģinām uz bundziņām.
Laiks doties gulēt, bet tik ļoti gribās šo visu vēl paildzināt. Ar Jančuku nolemjam tomēr doties nelielā pastaigā pa tuksnesi. Mazliet bail gan apmaldīties un noklīst no teltīm, bet vēlme pēc sirreālām sajūtām ņem virsroku. Tu staigā un jūties it kā kādā filmā iekāpis, it kā tas viss nenotiktu ar Tevi un bonusā visam tas pilnmēness. Vējš gan arī pamatīgs un laiku pa laikam acis tiek pieputinātas pilnas ar smiltīm.
Miedziņš teltī un svaigā gaisā salds.
11.diena iesākas agrāk par citām, jo mums noteikti jāredz saullēkts tuksnesī. Ja Jūs zinātu un es spētu aprakstīt, kas tas ir par skatu. Sēdi kāpas malā, smiltis iet pa gaisu un saulīte parādās pie apvāršņa, iekrāsojot debesis dažādās krāsās. Šo visu redzēt un piedzīvot es novēlētu ik vienam.
Bet nu laiks doties atpakaļ. Kamieļi mūs jau gaida un jājiens:) atpakaļ var sākties. Šodien gan tas ir mazliet grūtāk kā vakar, jo vakardienas kamieļa pieskārienu starp kājām jūt diezgan pamatīgi 🙂
Mūsu tuksneša ceļojums ir beidzies un tagad mums priekšā 500 km ceļš līdz Fesai. Pa auto logu turpinām apbrīnot dabu, kas reizē tik vienāda un reizē tik ļoti mainīga. Rodas sajūta, ka esam baigie veiksminieki ar to vien, ka piedzīvojam ko šādu. Redzam gan kanjonu, gan militāro pilsētu, gan ābolu pilsētu un visbeidzot apkārt esošie līdzenumi kļūst zaļi. Un pārsteigums- mežs. Kādā mežā dzīvo pērtiķi, kurus izdodas arī no rokas pabarot. Izbraucam pat cauri “biezo” pilsētai, kura vairak atgādina šikāko Eiropas ciematu, nekā līdz šim šeit redzētos ciemus. Uz šiem cilvēkiem laikam vietējie likumi neattiecas.
Beidzot esam tikuši līdz Fesai. Dibens nosēdēts, bet skaidri jūtams mazliet eiropas pieskāriens. Apkārtne koptāka un zaļāka. Bet tratatā, atkal tirgus tieši pie naktsmītnes… Visur lido putni, tāda sajūta, ka vētra tuvojas. Izmetam kārtīgu loku (auch, vēl 3 lakati somiņā, nu runā viņi ar mani, ka es jums saku). Liekas, ka šeit cilvēki mazāk uzbāzīgi un teju vai jocīgi, ka no mopēdiem ne miņas. kalnā augšā, kalnā lejā. Mazā kafejnīciņā paēdam gardas vakariņas… Nu, Fesa, saturies, rīt mēs Tevi kārtīgi izķemmēsim.)

12.DIENA – FESA

Ceļojuma sākumā bijām dzirdējuši par Fesu. Gan to, ka Unesco mantojums, gan to, ka bijusī galvaspilsēta un vakar vakarā, lai ātrāk varētu apskatīt visu, jau esam izpildījuši mājasdarbu un izlasījuši par šo pilsētu ceļvedī. Dienas nav vairs palikušas daudz, bet redzēt gribas visu, tāpēc no rīta uzreiz pēc brokastīm pametam naktsmītni, lai līdz 16:30 paspētu visu apskatīt. Vakar noskaidrojām, ka 17:15 ir pēdējais vilciens uz Rabatu, kas būs mūsu nākamais pieturas punkts.
Tā pāris stundās iegūstam milzu vilšanos par izdaudzināto pilsētu. Prieks gan ir liels, ka šodien ir piektdiena, kas šajā valstī oficiāli pasludināta par brīvdienu, līdz ar to, lielākā daļa tirgotāji šodien tā arī savus veikalus neatver, bet tas nemaina faktu, ka šī pilsēta ir nekāda. Šķiet, ka tūristu ceļveža sastādītājam bijusi milzu lielummānija, jo viss tur aprakstītais apskatāms vien pāris stundās un netici, ja rakstīts -lielais laukums ar lielāko strūklaku- tas nozīmē, 2×2 metru laukums ar mazu krānu smukā apdarē. Nu kaut kā tā. Un vēl labākais ir tas, ka lielāko daļu no aprakstītajām vietām nemaz nav iespējams apskatīt, jo tajās ieeja tikai musulmaņiem.
Visur, kur ej, katrs otrais aicina savā namā, kas kalpo kā pilsētas skatu tornis. Ieejot mājā, redzi, ka tas ir izveidots kā veikaliņš- ādas un paklāji, rotas utt. Tas ir gudrs bizness- piedāvā tūristam apskatīt kādu vietu, pie reizes varbūt arī nopelnīsi veikalam. Bet interesanti pa šādiem dzīvokļa tipiem pastaigāt un redzēt, kā cilvēki dzīvo.
Tā esam redzējuši gan panorāmas skatu un mošejas jumtu caur paklāju veikalu, gan ādas mērcētavas caur ādas izstrādājumu veikalu. Tas ir neiedomājami, kā tās ādas mērcētavas smird. Kā tie cilvēki vispār spēj tur strādāt? Manam degunam ar pār desmit minūtēm pietika, lai teju vai gribētu izvadīt brokastis no sevis, no smakas vien. Vispār nav saprotama viņu smažu pasaule, kā šajās pilsētās iespējams dzīvot? Tā vien gribētos, lai somiņā līdzi būtu kāds resporators, apsļakstīts ar smaržām.
Smieklīgi, bet ja Marakešā cauri Medīnai visur traucās motorolleri, tad šeit tos aizstāj ēzelīši, kas vietējiem palīdz tikt vecpilsētā augšā un lejā pa mazajām ieliņām, līdz ar to, tādus nākas sastapt teju uz katra soļa.
Tā lēnu garu staigājot, redzam gan lielākas, gan mazākas ieliņas, trepes un ejas, apmaldamies un atkal atrodamies. Atrodam universitāti un skolu, ziedošu dārzu un pat karaļa pili. Visās pilsētās, kurās esam bijuši, ļoti jūtams ūdens trūkums. te valda pilnīgs sausums. Bet principā, laikam šajās dienās esam redzējuši tik daudz, ka nekas neliekas tāds wow…laikam arī pieraduši pie šīs tirgošanās, krāsas, uzbāzības un nabadzības esam. Arī tas, ka 5x dienā vietējie pamet savas darba vietas, lai dotos uz lūgšanu mošeju, liekas pat normāli, nemaz nerunājot par ikrīta sveicienu 5 no rīta, pilsētas mošeju torņiem paziņojot, ka laiks lūgties.
Nu nav mums te ko darīt līdz 17:00, tāpēc nolemjam uz staciju doties jau 3os, cerot, ka Rabata mums pēc 3,5 stundu ceļa vilcienā, dos lielāku baudu dvēselei.
Vilciens gana ērts, un arī pilns ar vietējiem. Tā kā ārā ir gandrīz neizturs 40 grādu karstums, vilcienā grādi ir dubultojušies un šķiet šajā ceļa posmā būsim izsvīduši visu iespējamo no sevis. Sauksim to par pirti vietējā stilā. Bet mēs ar Jančuku tik laiku pa laikam iepidžinam mazliet viskija dezinfekcijai un viens spļāviens jūrā, esam Rabatā. 🙂
Beidzot, beidzot, beidzot mums kaut mazliet saprotamāka pilsēta, kulturālāki cilvēki un lai arī kņada, bet jāsaka gandrīz patīkama.
Viesnīcu pa lētām naudiņām atrast izdodas viegli, laiks iepazīst šo pilsētu. Rabata mūs apbur jau tādēļ vien, ka tā savādāka kā visi šajās 12 dienās redzētie skati. Šeit valda rosība, bet tā nenogurdina. nu jau liekas, ka mēs esam labāki kaulētāji par viņiem. Jau vakarā ar kājām izstaigājam diezgan garus gabalus, notiesājam vakariņas un vakaru beidzam ar gardu kūku kādā kafejnīciņā. Rīt turpināsim iepazīt šo lielo un es pat teiktu, skaisto pilsētu.
Saldu miegu, mīļie.

13., 14.DIENA – RABATA, TANGIER

Šodien svētkus svinam!!! Matīsam vārda diena! No rīta ar Jančuku pasniedzam īpaši arābu avīzē iesaiņotu dāvanu.) Es par godu svētkiem, atkal pucējos, vēl kādā netīšām līdzi paķertā kleitā 🙂
Lai arī iepriekšējā vakarā daudz tika apskatīts, dodamies uz vēl neredzētām vietām- mouzalejs un karaļa kapenes uc vēsturiski objekti, smuki, jāsaka. Tā nokļūstam līdz mīlīgam rajoniņam- Andalūzijas dārzam, kur slejas balti zilas mājiņas un paveras vienreizēja Rabatas panorāma. Ar skatu uz panorāmu iedzeram tēju un apēdam kādu vietējo saldumu. Uzbāzīgās hennu meitenes ar savām špricēm gatavas apzīmēt visu Tavu ķermeni. Kutei viena tiešām arī bez prasīšanas sāk zīmēt, bet beigās izrādās brāķis, jo jau pēc stundas no tattoo nav ne miņas.
Tā staigājam krustu šķērsu, apskatām visu pilsētu, kas mani ir paņēmusi savā varā. Tirgū ar Jāni un Matīsu kārtīgi izsmejamies, jo nu jau šie tirgi tik tālu līdz kaklam, ka nekā vērtīga te vairs neatrod, bet aizvien vairāk atrodam lietas pie kā “piedurties”.
Ieturam svētku pusdienas.
Rabatā ir daudz mašīnas un visas, kam nav slinkums nemitīgi taurē. Iedomājieties, kas tas ir par signālu kori. Spraucamies cauri šaj kņadai, jo drīz jau atkal atiet vilciens, šoreiz uz mazu piekrastes pilsētiņu Assilah.
Vilcienā atkal karsti, bet šoreiz tiekam sēdēt kupejā, līdz ar to, elpojam tik viens otra un vēl divu meiteņu gaisu. Pēc 3,5 stundām izkāpjam Assilah stacijā. Uzreiz atrodam jaunus draugus, kas gatavi i aizvest uz centru, i piedāvā apartamentus par 3,50 Ls no katra. Par tādu cenu grēks nepiekrist, ūdens gandrīz ir un vēl pie tam gandrīz silts, gultas gan uber cietas un četras, bet mums pietiks. Aiz loga valda milzu kņada. 2 vakara uzdevumi- atrast alko priekš svinībām un redzēt saulrietu okeānā.
Alko atrast liekas kā neispējamā misija, prasi kam gribi, vai nu nerunā mums pieejamās valodās, vai nezin, kur tādus brīnumus pārdod. Jau teju vai atmetam cerības tikt pie kārotā un dodamies okeāna virzienā. Šī mazā pilsētiņa ir patiešām skaista. Mājas nokrāsotas balti zilas un zaļas, viss tik mazs un mīlīgs. Pilsētas tornis aicina uz lūgšanu, kas nozīmē, ka saule riet, bet… Redzam tik debesis fantastiskās krāsās, bet no saulītes ne vēsts. Pabaudam skatu un dodamies tālāk. Mazā pilsētiņa apbur- palmas un arī zaļumi, riekstu pārdevēji (kur iegādājamies indijas, lazdu riekstus un sēmačkas) un mazas kafejnīcas, kā arī tirgotāji, kur nu bez viņiem.
Un jaaaaa… Nepagāja ne 3 stundas un kāds puisis mums parāda mazu veikaliņu, kur iegādāties alkoholu. Alus un vīns iepirkti, mēs visi priecīgi, jo tā ir tā sajūta, kad kaut ko nevari dabūt, tad 5x vairāk vajag.
Kādu stundu nosēžam okeāna krastā, vērojot zvaignes un pļāpājot. Cik lielisks laiks un fantastisks vakars.
Atnākot mājās, svētku vakariņas ar meloni un banāniem un lai arī vīns negaršīgs, tomēr ar baudu tiek izdzertas pāris glāzes. Daudz laimes, Apīs!
14.diena. Milzīgs ir mans pārdzīvojums saprotot, ka pēc 13 dienu kārtīgas plecu cepināšanas, no melnās sievietes atkal kļūstu par baltādaino.( Labi, ka LV rudens un pleci nebūs jārāda.
Tā kā visu nakti uz ielas bijis jandāliņš (tieši aiz loga), pilsēta šeit no rītiem guļ. Uz ielas vien atrast var sev garšīgas brokastis- pankūku ar sieriņu. Un tā ir tik jauki, būt vieniem no retajiem, kas pirmie iestaigā skaistās pilsētas ielas. Labrīt saulīt, labrīt okeān… Vairāk portugāliska šī pilsēta kā marokāniska. Un gaiss smaržo… Ehh, kā patīk šādi rīti!
Liekam somas plecos un dodamies uz pludmali. Ja reiz āda saka pietiek, mēs sakām, pamocīsim vēl. Diena tiek pavadīta pie okeāna. Sākotnēji nometamies tieši pie okeāna, bet jau pēc neilga mirkļa saprotam, ka ir paliels paisums, pārceļamies tālāk no krasta un re, tur, kur stāvējušas tikko mūsu mantas, viss jau ūdenī līdz ceļiem. Tā sportiņam okeāns mums liek ceļot aizvien tālāk ik pēc pusstundas. Mums jautri- smilšu pilis būvējam, peldamies un sauļojamies kādas 5 stundas 🙂 jāaizsauļo ciet tie baltie pleci.;)
Vilciens Assilah-Tangier. Ceļā jāpavada kādas 40 minūtes, bet tāds viens pūtiens vien bija, jo iepazināmies ar diviem puišiem, kas pārsteidzošā kārtā runā angliski. Viens no puišiem ir no Kenijas, tikko atbraucis, kas Marokā studē. Runājamies par visu ko, sākot no ekonomikas un tūrisma, beidzot ar Danci un Latviešu dziesmu un deju svētkiem. Solījās pēc 5 gadiem būt Latvijā, lai redzētu svētkus pats ar savām acīm, kā arī meklēšot iespēju Danci uzaicināt uz Keniju 🙂 apmainījāmies ar suvenīriem, avīzēm, mēs viņam laikrakstu IR, viņš mums Kenijas Daily news. Forši.
Tanžērā atkal sākās mūsu jautrā un ekstrēmā daļa. Protams, ka stacijā mums nav ne jausmas, kur atrodas centrs, bet laika taupības dēļ, esam nolēmuši īrēt mašīnu uz 1 dienu, jo man pa visām varītēm gribās tikt uz zilo pilsētu Chef chouen. Tāpēc atkal kaulējoties par naudu, dabūnam Grand taxi, kas mūs ved uz auto nomu, kas diemžēl svētdienā ir ciet.
Viss turpmākais notiek nenormālā ātrumā- Ok, mašīna nespīd, par taxi nemaksāsim miljonu, ātri jādomā risinājums. Taksists ieminās, ka varam braukt ar vietējo autobusu. Nav divu domu, jātiek uz autoostu. Izkāpjam, tur jau mums sagaidītāju delegācija priekšā, visi palīdzēs atrast busu. Sekojam šaubīgajiem tipiem. Pēkšņi kāds čalis tik ļoti nikns nobļauj, ka arī visi vietējie busi pilni, nav variantu. Turpinām sekot kādam vīrietim, kas savā valodā (dīvaini liekas, ka tomēr izdodas viegli viņus saprast) saka, ka varam paņemt citu autobusu uz netālu esošo pilsētu Tetouan (uz kuru man arī ļoti gribējās) un no turienes atrast kādu variantu tikšanai uz Chef chouen. Nav laika domāt, ņemam. Nopērkam biļetes pie kāda dīlera, kāds cits mums palīdz atrast pareizo busu. Kāds vēl iekrāmē somas un beigu beigās esam busā. Pilns līdz augšai ar vietējiem un viegli ož, bet neiespējamā misija vismaz līdz Tetouan izpildīta. Varbūt mazliet bīstami tā sekot un uzticēties vietējiem, bet reizē tas piedod odziņu ceļojumam. Iebraucam Tetouan un uzzinam, ka no rītdienas uz 4 dienām sabiedriskais transports nekursēs, jo notiks streiks. Tā mans sapnis nokļūt zilajā pilsētā izplēn. Bet Tetouan pilsēta ir tik skaista, ka nekur citur nemaz negribas braukt.
Šovakar naktsmītnes atrašana mazliet sagādā grūtības un arī jūtams saspīlējums gaisā, kā nekā 14.diena jau, bet bez naktsmājām nepaliekam. Izskatot entos variantus, liekas, ka šajā pilsētā palikšana iespējama tikai kārtīgos ūķos. Vienu tādu arī izvēlamies. Izsaigājam pilsētu, kas gatavojas kaut kādiem svētkiem. Šeit nav svarīgi, kura diena, pat svētdienā pusnakti te iet ņigu ņegu. Arī šī pilsēta neiztiek bez tirgus. Bet rīt pabaudīsim šo baltās dūjas pilsētu vairāk. Vakars ar vīnu uz viesnīcas balkoniņa.

15.DIENA – TANGIER

Atkal ceļamies agrāk, lai pilsētas apskati veiktu visiem vietējiem vēl guļot. Ļoti jūtams, ka ceļojums ildzis jau 15 dienas, jo nekas vairs tā nesajūsmina kā sākumā. Pa lielam visas pilsētas stipri vien līdzīgas, visur tirgus, visur pilns ar cilvēkiem, visur karaļa pilis un karaļa fotogrāfijas (mēs arī uz katra stūra varētu Bērziņus salipināt). Atkal kā jau ierasts, žiglā solītī (katru dienu izmantojam laiku līdz 12tiem, kamēr vēl mantas var atstāt naktsmītnē) izstaigājam galvenos punktus. Uzreiz ievērojam, ka šī pilsēta nesmird kā visas pārējās, arī dzīvniekus ielās neredz. Viņi te pat mazgā ielas un notīra savu veikaliņu vitrīnas. Atšķirībā no zilās pilsētas, šī ir balti zaļā pilsēta, kur ļoti daudz tiek izmantota zaļā krāsa fasādēs un durvju krāsojumā. Smuka pilsētiņa. Atkal mums par draugu uzmetas kāds vīrietis, kas ar lielāko prieku (neviens viņam to neprasīja) gatavs mūs izvest cauri mazajām medīnas ieliņām. Sudraba sūki, ādas sūki, utu sūki un krāmu sūki… Kute atkal iepērk kādu ļoti vērtīgu rotaslietu.
Es jau no ceļojuma sākumu uz rokas gribu sev uzzīmēt Āfrikas rakstus ar hennu. šāda iespēja ir daudzās vietās, bet visur bijuši kādi šķēršļi. Tagad, kad beidzot esmu gatava to darīt, kāds čalīts uzrodas par palīgu aizvest pie savas māsas, kas man var uzzīmēt. Vienojamies jau par cenu. Čalis ved mūs krustu šķērsu cauri ieliņām, bet kļūst skaidrs, ka viņam nav ne jausmas, kura pilsētas sieviete varētu būt viņa māsa un tas ir tikai lielisks veids kā nopelnīt. tad nu kratamies vaļā no biznesmeņa un dodamies atpakaļ uz viesnīcu izčekoties. Atkal nekā, pie hennas tā arī neesmu tikusi… 🙁
Baigi žēl uz ielas nolūkoties mazos zēnos, kas osta līmi. Šajā valstī līmes ostīšana izskatās ir viena varen populāra lieta.
Vēl 3 stundas līdz autobusam, kas mūs nogādās Tangier. Laiks, kuru izmantojam ārpus vecpilsētas apskatei. Bezmērķīgi klīstam, paēdam sendvičus un vēl viena skaista pilsēta paķerta atmiņu krātuvē. Katrā pilsēta kas mazliet cits, kāda sava sajūta un sava atmiņa, bet nu jau jūtam, ka Maroka mums savu ir devusi… Tangier, pilsēta atkal mazliet citāda, skaista, bet jūtams nogurums no nepārtrauktiem viesnīcu meklējumiem, no jaunu pilsētu iepazīšanas un skrējiena. Par daudz visa kā un viss tik vienāds…
Bet… Tas ir līdz mirklim, kad mūs palaiž trīssolī Tangeras ielās. Ātri vien sagādājam sev visu nepieciešamo, arī vīnu un alu, ko dikti gribam izbaudīt pie okeāna. Aizmirst par tirgiem un atpūsties. Cauri ļooopti šaubīgām un tumšām ielām klīstot, pa kalnu lejup, nonākam uz lielās ielas. 3 tumšiem vīriem sekojot, dodamies okeāna virzienā. Pārliecinamies, ka 3 puiši paiet mums garām, ieplūstam smiltīs. Yey, okeāns un bauda. Tik skaists skats. bet Nekā… Policija uz zirgiem klāt… Nelegāli mēs dzīvojam. Noskaidro mūsu izcelsmi un ģimenes stāvokli un ok, mazliet paejam tālāk no redzesloka un visu dzīvi izrunājam vairāku stundu garumā, priecājoties par fantastisko vakaru.
Laiks doties māju virzienā, tomēr gribas paēst, gluži kā neiztrūkstošais Lauvas nams pēc ballītes 😉 un tad saskaramies ar rūgto realitāti. Vispirms viens čalis pilnīgi līmi saostījies delīrijā šķaida sevi un blakus esošo krēslu pret blakus mums esošo sienu, ta uzrodas padsmit citi dažāda vecuma līmes ostītāji. Visi osta, visi traki. Tik atkal paoata un atkal ārdās. Bailīte ir, bet turpinam baudīt vakariņas. Jātiek mājās… Bet, lai tiktu augšā kalnā, labs gabaliņš tumsā ejams. Visur tās melnās sejas uzglūn un mums adrenalīns ne pa jokam, bet augšā tiekam. Šķiet pāri šaj pilsētai, kur pilnīgi visās malās izkarināti Marokas karogi, pārlaidies pāri līmes mākonis. Tad nu jāatrod kafejnīca, kurā wifi, lai visu šo aprakstītu. Beberu viskijs un vecpilsētas mudžeklis. Sava odziņa ar laimīgām pasakas veigām tajā visā ir. Šaj pēdējai pilnajai dienai Marokā pienācis gals. Pēc 2 dienām jau tiekamies Rīgā.

16. 17.DIENA – TANGIER, BRISELE, LATVIJA

Pēdējā diena Marokā, jo jau šonakt gulēsim Briselē. Rīts sākas jauki, ar brokastīm un vēl pēdējās pilsētas apskati. Smieklīgs skats paverās uz ielām- visi trakie zombiji, līmes ostītāji, mētājas pa pilsētu kur nu kurais. Viens atgūlies uz soliņa, otra zālītē, kads cits atkritis uz trotuāra. Izstaigājamies baudot rītu un pēdējās Āfrikas dotās sajūtas. Kā jau iepriekš minēju, dikti gribējās uzzīmēt hennu, kas tā arī nav izdevies. Tad nu varonīgi meklējot, jautājot vietējiem, kāds puisis, kas pazīst kādu sievieti, uzrodas. Ved atkal cauri mazajām ieliņām, līdz nonākam kādā namā. Aicina mūs iekšā un beidzot…beidzot ir sieviete, kas man uzzīmēs brīnumu. Redzu, kā top naturālā krāsa, kā top process. Pa skaisto un es dikti priecīga. Gala rezultāts gan arī nav tajā krāsā kā gribējās, bet esmu tiksi pie kārotā.
Bet atkal esam tirgū, jo šeit tas ir visur. Ainim tik tālu tirgotāji izbesījuši, ka viņš uzmācīgajiem tipiem piedāvā nopirkt Ryanair kafijas čekus par 3 Eiro. Very cheap and good quality. 🙂
Pēdējais nepieciešamais, Marokas saldumi tiek iepirkti un esam nokomplektējušies. Svari arī rāda ne par maz, ne par daudz.
Vēl pēdējie loki pa pilsētu, vakardienas tumšos nostūrus apskatām arī gaismā, pēdējās pusdienas, pēdējās smakas nāsīs, okeāna skats un pārdomas par ceļojumu, pēdējais beberu viskijs (tēja) un dodamies uz lidostu…
Visādas drošības kontroles un veidlapu aizpildes, bet iekšā tiekam. Reiss aizkavējas par vairāk kā divām stundām un visi lidostā nemierīgi, kā arī samiegojušies. Sākās kašķi pasažieru vidū, kurš kuram pielīdis rindā priekšā. Jāsaka, ka šeit ļoti novērojams, ka baltie cilvēki in general tādi pieklājīgāki un arī ne tik temperamentīgi padevušies. Lidmašīnā iestājies milzu bardaks. Liekas somām pietrūkst vietas, vietu tieši tik, cik pasažieru un vēl katrs ar savām ambīcijām. Jāsēž blakus somai, blakus māsai, pie loga utt… Stjuarti cīnās kā var, bet daži izskatās pilnīgi bezcerīgi gadījumu, tāpēc aizkavējamies vēl par kādu pusstundu. Un tad sākās interesantākā daļa- saprotam, ka sēžam lidmašīnā pilnā teju ar zīdaiņa vecuma bērniem un lielākā daļa sēdvietās tieši apkārt. Viņi ir kādi 12. Un kas tas ir par fantastisku kori 3 stundu garumā, kad viņi visi sāk bļaut bez mitas un vecāki pat nemēģina viņus kušināt… Jūtos kā dzemdību namā. Šis tik bija “kolosāls” lidojums. Bet lejā esam. Labvakar, Brisele! Kā īsti tūristi, uz viesnīcu 3 km noejam kājām. Jau rīt mājas (manā sejā parādās neviltots smaids).

17.diena… Ceļš lidmašīnā Brisele-Rīga. Liekas, ka sirsniņa pukst straujāk, jo drīz, jau pavisam drīz atkal būsim tur, kur ir vislabāk- MĀJĀS! Bet ziniet, tur aiz mākoņiem ir saule. Un kā mums ir paveicies, ka dzīvojam tik zaļā un arī jāsaka tīrā valstī. Liekas, ka esam piepildījuši sevi līdz mielei…un tagad viss, ko gribās, satikt savus mīļos draudziņus un izskata ziņā savest sevi kārtībā.
Ceļojums bijis fantastisks, es gan teiktu, ka kopumā kādas 3 dienas par daudz, bet visa kā tik ļoti piepildīts un bagātīgs. Emocijas virmojušas pār pārēm, kontrasti un dažādības, bailes un prieki, smaržas un smakas……. Šo visu piedzīvot novēlu ik vienam. Esmu laimīga, ka mēs atļaujamies uzdrīkstēties un nebaidamies piepildīt savus sapņus. Ceļot, tā ir bauda.
Nebaidieties, riskējiet, ceļojiet, baudiet un dzīvojiet!!! Tas ir tā vērts…
Runājot par finansēm, šis viss nemaz nav tik dārgs prieks, ja domā ar galvu, šo to izdara jau laicīgi (biļete) un esi ar raksturu uz vietas. Manā gadījumā TOTAL par visu- lidmašīnas biļetes, transports uz vietas, ēdieni, dzēreni, izpriecas, gana daudz suvenīri un nakšņošana izmaksājusi precīzi 620 Ls. Un tās ir 17 dienas Āfrikā!!! Nu nav taču nemaz tik traki par tādu gūzmu ar emocijām???
Lai Jums visiem viss forši! Esiet laimīgi… smaidam…