4 dienas Rietumīrijā
Īrija – neizzināta, neieraudzīta, bet tik sen jau iekārota. Tā, nu , sanācis, ka mans dzīves ceļš mani aizvedis uz Rover. Vietu, kur līdzīgi domājošie, līdzīgi ceļojošie un man ir tā iespēja ne tikai ceļot, bet arī veidot ceļojumu maršrutus un vest grupas. Mana pirmā grupa un pirmais izstrādātais maršruts – Rietumīrijas roadtrips.
Rīts sākas agri, lai jau dienvidū sasniegtu Dublinu. Kā jau kārtīgam roadtripam pienākas, pirmais darbiņš, kas jāizdara, ir mašīnas īre. Teikšu kā ir, šī sadaļa mani biedēja visvairāk – stūre otrā pusē, ceļš otrā pusē un 1300 km priekšā. Bet labākais šajā ir tas, ka tās bailes diezgan ātri tiek kliedētas, jo mazliet ieslēdzot prātu pretējā virzienā, ātri vien jūties jau kā lielais uz ceļa. Pirmā pietura – Lough Ouler Trail. Iesim meklēt sirsniņas ezeru kalnos. Iepriekš sīki, smalki izpētījusi, kur jāiet, kur jāparkos, pat 2 versijas, visu…un vuallā… Jau pirmā pietura un NAV. Nav ne virziena, ne ceļa, ne takas, ne maršruta, ne zonas… tikai parkings. Super! Sākums daudzsološs. Kā teicu, izpētījusi pat 2 variantus… šitais parking nestrādā, braucam uz otru. Hmm… situācija nemainīga. Nav! Bet man ir tik ļoti paveicies ar līdzbraucējām, kuras gatavas tomēr pabrist, pameklēt, paieties vakadzīgajā virzienā un… izbrienot cauri kārtīgi brikšņiem, slapjām kājām un mugurām, atrodas arī taka… kāpiens var sākties. Saulīte spīd, taka stāvus iet uz augšu, daba sajūsmina… un es nevaru izstāstīt, kāda tā bija laime to sirsniņu tiešām arī ieraudzīt. Tā, ka raudāt gribas! Lejā kāpjot lietiņš pievieno slapjumu ne tikai kurpēs, bet arī apģērbam. Bet tāda tā Īrija ir… 30 min kolosāls laiks un 20 minūtes gāž kā ar spaiņiem. Smieklīgi, bet šai vietai tas tiiiik ļoti piestāv. Esam atpakaļ auto un dodamies tālāk. Nākamā pietura – Glendalough. Glendalough ir ledāja veidota ieleja un vēsturiska klostera vieta Viklovas grāfistē (County Wicklow), Īrijā. Tā atrodas Wicklow Mountains National Park teritorijā un ir slavena ar agrīno viduslaiku klostera drupām, mierīgajiem ezeriem un meža takām. Puncīši gurkst un tāpēc pirms kāpiena iestiprināmies ar vietējiem burgerīšiem, kas noteikti ir pieminēšanas vērti. Īrijā māk pagatavot kā gaļu, tā maizi un ja to saliek kopā vienā burgerī, sanāk pilna buķete vēderprieka. Ņamma… Iestiprinājušās esam, laiks doties savā otrajā pārgājienā. Un te, nu ieguvām savu otro dienas BINGO. Skati, panorāma, klintis, dabas varenība, ezers, ūdenskritums, kāpumi, kritumi, lietus, saule, laipas, akmeņi, pilsdrupas… aaaa… es nezinu kā, lai to apraksta. Jo tāda daudzveidība reti kurā valstī redzama vienuviet. 3 stundas pastaiga ar svīšanas un elšanas specefektiem, bet pilna laimes, prieka, smaidu, piepildījuma. Šī vieta ir must see un must go! Katras sekundes vērta.
Šodien bija vēl paredzēts iebraukt Rock of Cashel un apskatīt Ladies view, bet mēs izvēlējāmies baudīt šo pastaigu, šos skatus, piepildīt, savā veidā, šo izaicinājumu pašam priekš sevis. Bet ar to diena nebeidzas, jo, ja vēlies redzēt Rietumīriju, rēķinies, būs arī jāpabrauc kāds labs strēķītis. Tāpēc vakara izskaņu pavadam auto, šajā dienā nobraucot kopā 380 km. Līdz ar vakara stundiņu sasniedzam Killarney. Laiks miedziņam.
Rīts sākas agri, lai jau dienvidū sasniegtu Dublinu. Kā jau kārtīgam roadtripam pienākas, pirmais darbiņš, kas jāizdara, ir mašīnas īre. Teikšu kā ir, šī sadaļa mani biedēja visvairāk – stūre otrā pusē, ceļš otrā pusē un 1300 km priekšā. Bet labākais šajā ir tas, ka tās bailes diezgan ātri tiek kliedētas, jo mazliet ieslēdzot prātu pretējā virzienā, ātri vien jūties jau kā lielais uz ceļa. Pirmā pietura – Lough Ouler Trail. Iesim meklēt sirsniņas ezeru kalnos. Iepriekš sīki, smalki izpētījusi, kur jāiet, kur jāparkos, pat 2 versijas, visu…un vuallā… Jau pirmā pietura un NAV. Nav ne virziena, ne ceļa, ne takas, ne maršruta, ne zonas… tikai parkings. Super! Sākums daudzsološs. Kā teicu, izpētījusi pat 2 variantus… šitais parking nestrādā, braucam uz otru. Hmm… situācija nemainīga. Nav! Bet man ir tik ļoti paveicies ar līdzbraucējām, kuras gatavas tomēr pabrist, pameklēt, paieties vakadzīgajā virzienā un… izbrienot cauri kārtīgi brikšņiem, slapjām kājām un mugurām, atrodas arī taka… kāpiens var sākties. Saulīte spīd, taka stāvus iet uz augšu, daba sajūsmina… un es nevaru izstāstīt, kāda tā bija laime to sirsniņu tiešām arī ieraudzīt. Tā, ka raudāt gribas! Lejā kāpjot lietiņš pievieno slapjumu ne tikai kurpēs, bet arī apģērbam. Bet tāda tā Īrija ir… 30 min kolosāls laiks un 20 minūtes gāž kā ar spaiņiem. Smieklīgi, bet šai vietai tas tiiiik ļoti piestāv. Esam atpakaļ auto un dodamies tālāk. Nākamā pietura – Glendalough. Glendalough ir ledāja veidota ieleja un vēsturiska klostera vieta Viklovas grāfistē (County Wicklow), Īrijā. Tā atrodas Wicklow Mountains National Park teritorijā un ir slavena ar agrīno viduslaiku klostera drupām, mierīgajiem ezeriem un meža takām. Puncīši gurkst un tāpēc pirms kāpiena iestiprināmies ar vietējiem burgerīšiem, kas noteikti ir pieminēšanas vērti. Īrijā māk pagatavot kā gaļu, tā maizi un ja to saliek kopā vienā burgerī, sanāk pilna buķete vēderprieka. Ņamma… Iestiprinājušās esam, laiks doties savā otrajā pārgājienā. Un te, nu ieguvām savu otro dienas BINGO. Skati, panorāma, klintis, dabas varenība, ezers, ūdenskritums, kāpumi, kritumi, lietus, saule, laipas, akmeņi, pilsdrupas… aaaa… es nezinu kā, lai to apraksta. Jo tāda daudzveidība reti kurā valstī redzama vienuviet. 3 stundas pastaiga ar svīšanas un elšanas specefektiem, bet pilna laimes, prieka, smaidu, piepildījuma. Šī vieta ir must see un must go! Katras sekundes vērta.
Šodien bija vēl paredzēts iebraukt Rock of Cashel un apskatīt Ladies view, bet mēs izvēlējāmies baudīt šo pastaigu, šos skatus, piepildīt, savā veidā, šo izaicinājumu pašam priekš sevis. Bet ar to diena nebeidzas, jo, ja vēlies redzēt Rietumīriju, rēķinies, būs arī jāpabrauc kāds labs strēķītis. Tāpēc vakara izskaņu pavadam auto, šajā dienā nobraucot kopā 380 km. Līdz ar vakara stundiņu sasniedzam Killarney. Laiks miedziņam.
2.diena… Killarney → Derrynane → Waterville → Kerry Cliffs → Bray Head → Portmagee
Šodien mūsu plāniņā Killarney apgabals. Pirmā pietura – Derrynane Beach. Satiekam mežonīgu pludmali, brangu vēju un dievīgus skatus, kas elpai liek aizrauties. Pakāpelējam turpu šurpu, papriecājamies un dodamies tālāk. Laiks gardai kafijai un kūciņai īstenā vietējā Īru kafejnīciņā – Beachcove Cafe. Trāpīts. Nogrima. Lielam 10 no 10. Siltas kūciņas un maizītes garšo tā, ka mēli var norīt. Nākamā pietura Kerry cliffs, kas ir iespaidīgas jūras klintis, kas paceļas vairāk nekā 300 metrus virs Atlantijas okeāna. Pirmā un gandrīz vienīgā vieta Rietumīrijā, kur tiek iekasēta arī ieejas maksa. Bet tas skats, ko ieraugi ir prātam neaptverams. Dabas varenība un liekas, ka mēs tādi maziņi un melni šī visa priekšā. Diemžēl, lielā vēja dēļ, daļa no teritorijas, kuru, lielākoties, var apstaigāt, bija ciet. Bet ieskatu guvām, vēl vienu baudu dvēselei sajutām. Varam doties tālāk. Nobraucot arī gar Coomanaspig Pass, sasniedzam dienas highlight – Bray Head Walk. Velkam savus lietusmēteļus atkal mugurā un aidā… uz vairāk kā 2 stundām pazūdam Īrijas varenībā. Taka, vējš, kāpums, vējš, signāltornis, vējš, lietus, vējš, dabas varenība, vējš, saule, vējš, klintis, vējš… 🙂 amazing! Šeit ne tikai vējš pūš, bet izpūš pašu nelabo no Tevis un visu, kas Tevī lieks… tas nav traucēklis, tas ir papildinājums. Par redzētajiem skatiem apkārt nemaz nerunājot. Pasaka, ne daba. Kalnu kaziņas cilpo lejā no kalna ar 100% smaidu sejās. Godam nopelnītas pusdienas ar jūras veltēm mazā piekrastes ciematiņā Portmagee. Īriem virtuve ir ļoti garda, lielakoties gan viss ir panējumā un noteikti klāt tiek pasniegti frī kartupeļi. Kad puncīši pilni, aizskrienam līdz vēl kādam smukam skatam papriecēt sirdis un acis – Tetrapod Trackway, kur redzējām 380 miljonus gadu vecas fosiliju pēdas klintī. Bez pēdām bonusiņā spoža saulīte, viļņu triekšanās pret klintīm un vēl viens burvīgs skats, ko ielikt savā atmiņu skapītī. Vakars klāt un dodamies uz viesnīcu izrunāt savus dienas prieciņus, bēdiņas un pateicībiņas foršā vakara noskaņā. Šodienas kontā 190 km prieka.
3.diena… Killarney → Slea Head Drive → Dingle → Tarbert Ferry → Hag’s Head → Galway
Jauna jauda, jauna enerģija, esam gatavas atkal piedzīvojumiem. Šī diena vairāk auto diena, bet ne bez izaicinājumiem. Un ziniet, te varētu pat no mašīnas neizkāpt, jo ceļi pa kuriem brauc jau vien ir miljons vērti skati. Interesanti, kā viņiem ceļi veidojas – divvirzienu ceļā vietas pietiek vien vienai mašīnai. Bet ik pa laikam izveidotas tādas kā kabatas, kur samainīties ar pretimbraucošo. Visi brauc kulturāli, viens otru palaiž un vienmēr viens otram garām tiek, pat, ja jāsamainās ar traktoru. Dienu sākam ar sasveicināšanos ar pludmali – Inch beach, lai jau neilgi pēc tam nonāktu Zvaigžņu karu filmēšanas laukuma vietā, jeb Dunmore Head Viewpoint. Mēs atkal kāpjam, mēs atkal vējojamies, mēs atkal baudam, mēs atkal, atkal… pasakaini. Zem kāda akmeņa atrodam arī geocach punktu un brīžam kājas ļimst, saprotot, ka vējš kombinācijā ar kalniem var būt arī pavisam slikta kombinācija. Bet mēs piesardzīgi un ar prātu. Bet ko-lo-sā-li! Atrodam arī mīlīgu kafejnīciņu, kur atkal nobaudīt pa gardai pašceptai kūciņai, lai pēcāk izkāpelētos pa Dun Chaoin Pier zigzag celiņu, klintīm, dabas pasaku. Piestātu vēl pie kādas pludmales, kur kāds pensionāru pāris taisa fantastisku fotosesiju, kur visa pludmale pieder tikai viņiem un tad dodamies uz pulsētiņu Dingle, lai atkal nobaudītu jūras veltes vietējā restorānā. Šeit viņiem patīk labi paēst, jo visas izslavētās vietas ir stāvgrūdām pilnas un dažā pat rezervāciju veikt var tikai uz nākamo nedēļu. Dingle pilsētiņa sajūsmina mūs ar savām krāsainajām mājiņām un baznīcu, kurā noskatamies kāzu mēģinājumu. 🙂 Stūrējam tālāk, uz Tarbert Ferry ostu, lai ar kuģīti pārceltos uz Shannon reģionu un dienu noslēgtu Galway. Šī vakara plānā vēl viens must do – dzīvā mūzika īstā Īru krodziņā. Un Galway ir lieliska vieta, kur šo prieku piedzīvot. Kā mēs izdziedājāmies, kā mēs izsmaidījāmies. 10 no 10 mīlīgajam mūziķim. 😉 laiks doties pie miera. 320 km laimes kilometri nobraukti arī šodien.
4.diena… Galway → Diamond Hill → Kylemore Abbey → Sky Road → Clifden → Dublin
Šodien dodamies uz 2 galvenajiem objektiem. Mūsu gadījumā grupiņa gan sadalās. Kam patīk kalnos kāpt, kam kultūru un dabu baudīt tepat uz zemes. Īsta īru abatijas valstība – Kylemore Abbey. Milzu pils, ar saviem stiprajiem mūriem, dārzs aiz dārza, rodadendri zied… īsta pasaku valstība. Meitenes, kuras baudīja šo sadaļu bija stāvā sajūsmā un dod 10 no 10 arī šim punktam. Kamēr otrs punkts atkal ir kārtīgs izaicinājuma punkts – Diamond hill. 2.5 stundas elpu aizraujošs skats, maza cīņa pašam ar sevi… kad esi lejā, netici, ka uzkāpsi tur augšā, augšā, tālumā, kur redzi kādu cilvēku staigājam. Bet man ir līdzi viena varen stipra sieviete, kura to pievārē kopā ar mani. Kā jau kalnos zināms, kamēr cīnies ar sevi, pa galvu šaudās domas, ka esi gatavs atmesties kāda mirklī. Bet, kad tiec augšā un izcīnies ar visiem saviem tarakāniem galvā, tad esi vienkārši laimīgs. Tas ir bijis katras sekundes vērts. Lejā kāp jau svilpodams kā lielais. Īrijas daba ir fenomenāla.
Kad abas grupas satikušās un viena otrai stāsta savus aizraujošos piedzīvojumus, arī vēderiņi grib izrunāties. Tāpēc dodamies uz mīlīgu īru pilsētiņu – Clifden. Arī šeit ieteiktā ēstuve neliek sevī vilties, jo kādai uz šķīvja mīdijas, kādai fish pie, kādai gulašs ar ĪSTU gaļu, bet visām kopā laimes hormoni izdalās ne pa jokam. Laižam tālāk, šoreiz atkal ar auto, jo neesi bijis Īrijā, ja neizbrauc Clifden sky road. Jāsaka gan, ka pa šīm dienām tik daudz dabas varenība redzēta, ka šis jau liekas deja vu, bet šaurie serpentīna ceļi atkal sajūsmina un vēl viens check ievilkts atmiņu krātuvītē. Dienas pēdējais punkts bija paredzēts Errisbeg mountain, bet šeit gan nošāvām greizi. Aizbraucot galā taku tā arī neatradām un parking norādes pēc punkta kartē atradās kādas mājas pagalmā. Bet mēs nebēdājam… piestājam atvadu sveicienam pie kādas pludmalītes un lemjam, ka esam no sirds piepildījušas sevis ar Īrijas varenību un skaistumu, lai dotos atpakaļ uz Dublinu, kur šo ceļu sākām. 4 stundas kā nekā arī nav nieks, ko nobraukt. Bet ceļš ar izcilu kompāniju paiet nemanot un miera vējos šodien nobraukti 450 km. Līdz ar kārtīgu vakara stundu, iebraucam Dublinā. Viesnīca pārsteidza mūs nesagatvotus, bet tas, lai paliek aizkadrā. Neraugoties uz vēlo vakara stundu, mēs vēl pamanamies izstaigāt tusiņa pilno Dublinas centru. Viens apskates punkts pēc otra, krodziņi pulsē dzīvās mūzikas pavadījumā, gaismiņas mirdz, bet nogurums dara savu. Var just, ka mēs 4 dienas esam bijušas pie dabas krūts, ka sajūtamies kā “lauki iebrauc pilsētā”. 1:30 laiks tomēr doties pie miera.
Kad abas grupas satikušās un viena otrai stāsta savus aizraujošos piedzīvojumus, arī vēderiņi grib izrunāties. Tāpēc dodamies uz mīlīgu īru pilsētiņu – Clifden. Arī šeit ieteiktā ēstuve neliek sevī vilties, jo kādai uz šķīvja mīdijas, kādai fish pie, kādai gulašs ar ĪSTU gaļu, bet visām kopā laimes hormoni izdalās ne pa jokam. Laižam tālāk, šoreiz atkal ar auto, jo neesi bijis Īrijā, ja neizbrauc Clifden sky road. Jāsaka gan, ka pa šīm dienām tik daudz dabas varenība redzēta, ka šis jau liekas deja vu, bet šaurie serpentīna ceļi atkal sajūsmina un vēl viens check ievilkts atmiņu krātuvītē. Dienas pēdējais punkts bija paredzēts Errisbeg mountain, bet šeit gan nošāvām greizi. Aizbraucot galā taku tā arī neatradām un parking norādes pēc punkta kartē atradās kādas mājas pagalmā. Bet mēs nebēdājam… piestājam atvadu sveicienam pie kādas pludmalītes un lemjam, ka esam no sirds piepildījušas sevis ar Īrijas varenību un skaistumu, lai dotos atpakaļ uz Dublinu, kur šo ceļu sākām. 4 stundas kā nekā arī nav nieks, ko nobraukt. Bet ceļš ar izcilu kompāniju paiet nemanot un miera vējos šodien nobraukti 450 km. Līdz ar kārtīgu vakara stundu, iebraucam Dublinā. Viesnīca pārsteidza mūs nesagatvotus, bet tas, lai paliek aizkadrā. Neraugoties uz vēlo vakara stundu, mēs vēl pamanamies izstaigāt tusiņa pilno Dublinas centru. Viens apskates punkts pēc otra, krodziņi pulsē dzīvās mūzikas pavadījumā, gaismiņas mirdz, bet nogurums dara savu. Var just, ka mēs 4 dienas esam bijušas pie dabas krūts, ka sajūtamies kā “lauki iebrauc pilsētā”. 1:30 laiks tomēr doties pie miera.
5.diena… Ceļš mājup
Šorīt agri ceļamies un veļamies, lai lidotu mājās. Īrija, Tu esi fantastiska! Brauciet! Nebaidieties no lietus, no vēja, no grūtībām. Tas šai zemei pat piestāv. Īrija ir tik ļoti citādāka kā citas vietas pasaulē. Es esmu laimīga līdz mielei. Man bija pati foršākā grupa pasaulē. Un šis piedzīvojums bija fantastisks, katras sekundes vērts. Dāmas… Jūs esat brīnišķīgas! Bet tie, kas tikai lasa un domā… nedomājiet… meklējiet Rover mājaslapā nākamo piedzīvojumu Īrijā!
