7 dienas Sēlijā, Latgalē, Vidzemē
Tā kā savu ceļu sākām pēcpusdienā, tad 1.dienas vienīgais pieturpunkts bija Kokneses pilsdrupas, kuras nesteidzīgi izkāpelējām, izbaudot atvasaras piegaršu. Pirmais galapunkts Zasa. Pirms Latgales pabaudīsim arī Sēlijas garšu. Mums ir bezgala paveicies, ka mūsu kompānijā ir Āris, pateicoties kuram, es varu rakstīt ne vien par redzētām vietām un lietām, bet arī par cilvēkiem. Pirmo nakti smieklos un garās sarunās pārlaižam Zasas amatniecības centrā “Rūme”, kur mūs laipni uzņem fenomenāla māksliniece Anda ar savu ģimeni. Anda veido pasakaini skaistus māla darbus, kurus visus gribas iegūt savā īpašumā. Rītu sākam ar Zasas apskati. Rudens pieskaņa jūtama, bet tomēr gribas teikt, ka Zasas lielais un ļoti sakoptais parks, kas dažādu tiltiņu ieskauts, ir zaļumzaļš. Gribas piesēst uz katra soliņa un pabaudīt mirkli ūdens tuvumā. Atkal tā sajūta, ka enerģija ieplūst miesā un gribas pavilkt mutes kaktiņus uz augšu tāpat vien, bez iemesla. Sporta laukumā sporto skolēni, bērnudārzā pīļu gājienā pastaigā dodas mazulīši un tepat blakus mēs, 3 priecīgi cilvēki, kuriem nekur negribas ne skriet, ne iespringt. Bet laiks doties tālāk… uz Dvieti, kur vīnogu selekcionāra Sukatnieka mājās “Apsītēs” mēs iepazīstamies ne vien ar dažādu šķirņu vīnogām, jo Dviete ir vīnogu dzimtene, bet arī ar Dvietes sirds cilvēku Vandu. Vanda sīki un smalki mums izrāda katru nostūri un lepni mūs izvadā ekskursijā pa savu mūža darbu, kuras atjaunošanā ieguldījusi visu savu sirdi- “Dvietes muižu”. Muižā viena telpa krāšņāka par otru, katrai istabai savs stāsts un sava leģenda. Un pati Vanda tik harizmātiska, ka gribas viņas stāstos klausīties vēl un vēl. Tikuši pie maišeļa ar gardām vinogām, apbrīnojuši skaisto, Aglonas bazilikai līdzīgo, baznīcu, dodamies tālāk. Caur Ilūksti, kur diemžēl vēlamajā kafejnīcā bēru mielasts, bet paķeram ātras pusdienas vietējā kebaba kioskā un turpat aiz stūra jau nokļūstam Subatē. Pilsēta, kas izslucīta no cilvēkiem, šķiet kā pasaules klusuma centrs. Maza mazītiņa pilsētiņa, ar divām cēlām baznīcām. Sakopta galvenā laukuma maliņā katoļu baznīca, bet kalna pašā galiņā luterāņu. Un te nu atrodam miera ostu. Kādu soliņu pie baznīcas, kur paveras pasakains skats uz Lielo Subates ezeru. Te gribas ieelpot, izelpot un baudīt saules apspīdēto skatu. Gribētos arī ikdienā tā biežāk nekur neskriet, nesteigties un vienkārši būt šeit un tagad. Nākamā pietura Krāslava, kas arī pēdējā šodien. Īsts ir mūsu pārsteigums, kad par nieka 35 Eur mums viesu nams “Aveņkrasti”, ar burvīgu saimnieci Natāliju, piedāvā veselu māju tikai mums un klātu uzkodu galdu. Metam somas malā un dodamies pilsētas izpētē. Pēc šodienas mazpilsētām esam taču teju lielpilsētā. Masīvs grāfa Plātera pils parks, lielākas un mazākas ieliņas, kolorīti veikalu un pakalpojumu sniedzēju nosaukumi, stalta katoļu baznīca, bet… atkal pilsēta tukša, ka liekas te, saulrieta apmirdzēti, esam tikai mēs. Vakariņām izvēlamies vienīgo atrasto ēstuvi Tokyo City, kur jūtam, ka mūsu ķermeņus šajā piepildītajā dienā pārņem nogurums. Šodienai pietiks… laiks izbaudīt vakara čalas un tiekamies rīt, ar jaunu sparu.
2.DIENA – KRĀSLAVA, VALNEZERS, AGLONA, DAGDA, INDRA, RUĻEVA, LUDZA
Kā jau ierasts kārtīgos ceļojumos, rītu sākam agri. Sportiņam un pamošanās rituālam, soļojam uz Priedaines skatu torni, kur uzkāpt 32 metru augstumā, lai pateiktu labu rītu Krāslavai no augšas. Bet ceļš mūs ved tālāk, vispirms gan, atvadām no Krāslavas, uzvelkam Karņicka kalnā. Nākamā pietura Čertoka ezers- Valnezers. Pārsteigums, ka norādes rāda, ka Valn ne Veln ezers. Bet ja esiet šajā pusē, šī vieta jāapskata. Ne vien tāpēc, ka jāredz ezers, kurā nekas neieplūst un neiztek, bet arī tāpēc, ka ir vienkārši skaisti pasēdēt šī ezera maliņā un pavērot skatu. Neilgi pēc tam jau esam nokļuvuši Aglonā. Grēks būtu pie bazilika nepiestāt, īpaši tad, ja esam tur mises laikā. Arī to, paklausoties kaut mirkli, rodas atkal jauna sajūta. Un protams, apmazgāt seju svētavotā gan jau par skādi nenāks. Uzreiz sajūties tīrs no grēkiem un kā no jauna piedzimis . Un ja jau, tad jau, aizšaujam arī uz Kristus Kunga kalnu. Neviens no mums te ne reizi nebij bijis un tiešām, mutes atplētuši, izstaigājam krustu šķērsu gan Mīlestības, gan Paradīzes saliņas, apbrīnojam neskaitāmās koka figūras un skaisti iekārtoto parku. Un ja vēl tas apvienojas ar pasakainu laiku, tad prieks dubultojas par jaunatklātu vietu. Puncīši kurkst un neies tač’ ēst kādā smalkā vietā. Uzdodam sev uzdevumu- atrast Dagdā ēstuvi. Kur vēl labāk, Dagdas tehnikums ar savu padomju laika ēdnīcu, kur, pa 8 eur par visiem, tiekam pie 2 ēdienu gardām pusdienām. Tas ir tieši tas, ko meklējām. Šīs dienas plānā apskatīt Indras laimes muzeju. Diemžēl ciet un saimniece sola atgriezties tik uz vakara pusi. Bet… mēs atradām laimi. Pie Laimes muzeja. Parks, kurā izstaigāt laimīgo pēdiņu taku, kas klāta dažādiem akmentiņiem, kociņiem, čiekuriem. Pasēdēt Laimes saliņā, kur aizvērt acis un paklausīties apses dziedam. Un tad apstājas laiks, jo piedāvājumā ir koka lāviņas parka vidū, kur, Norah Jones pavadījumā, izgāzties, gozēties, baudīt saules peldi šīs dienas miera ostā. Laiks uzspiedis stop pogu. Un ir labi. Laime atrasta. Lai cik baudpilni tas būtu, mums jānokļūst līdz naktsmājām, kuras šoreiz esam izvēlējušies Ludzā. Latgale ir skaista ne tikai savos pieturpunktos,bet arī ceļā. Nepārtraukti esam ezeru ieskauti, lielāki, mazāki, paslēpušies un skaistu skatu pārbagāti. Ja dienā būtu vismaz 24 stundas gaismas, varētu piestāt pie viena pēc otra. Pārbraucienā interesanti likās nokļūt līdz Ruļevai, lai redzētu, cik pamests un sabrucis var būt ciems. Tā, apbrīnodami skatus aiz loga un neskaitāmās, identiskās katoļu baznīcas, esam nonākuši Ludzā. Šai pilsētai iespēju dosim rīt. Šodien tik neliela nakts apgaita pa pilsētu līdz veikalam un atpakaļ, atrasts padārgs, bet gards restūzītis “Lucia”, kur pavakariņot.. laiks šodien ielikt komatu “ceļojumam”. Tiekamies rīt.
3.DIENA – LUDZA, RĒZEKNE
Mazliet samelojos, vakar sacīdama, ka tikai neliels loks pa pilsētu. Paspējām arī izstaigāt naksnīgo Ludzu. I apskatīt pilsdrupas, virs kurām klājās pasakains zvaigžņotais debess jums, i izgaismoto katoļu baznīcu, kas naktī izceļas starp visām iepriekš redzētajām. Ludzā, ne retums, ielu nosaukumi latgaļu valodā un liekas šai pilsētai jau tāds cits smeķis, ka varam teikt, esam tiešām Latgalē. Rītu, nu jau kā ierasts, sākam ar pastaigu pa pilsētu. Gaismā visas iepriekš redzētās vietas atkal citādākas liekas, skaistajā baznīcā tiekam arī iekšā. Jāsaka, ka smuka tā Ludza. Liekas naktsmājām esam izvēlējušies īsto pilsētu. Bet šodien ceļš mūs ved uz Rēzekni. Tie jau nebūsim mēs, kas pa ceļam nepameklēs piedzīvojumus. Un ko ne… ir 23.septembris, gaisa temperatūra 24 grādi… piestājam pie Bižas ezera un metamies vēsajā ūdenī iekšā. Vasarā es šādas temperatūras ūdenī nekāptu, bet tādēļ vien, ka jau iestājies rudens, pelde ir perfekta un prieks, un gandarījums par paveikto neaprakstāms. Drebulis gan savās miesās jūtams vēl ilgāku laiku. Pēcāk nokļūstam Rēzeknē. Lai arī būts tajā ne reizi vien, tās apskatei veltam vairākas stundas. Gors, jaunizveidotā promenāde, Zeimuļs, pilsdrupas, baznīcas, sinagoga, Māras piemineklis, 3 eur pusdienas Zeimuļs kafejnīcā un pat apģērbu veikals, ar nosaukumu “Glamurčiks”. Liekas esam apstaigājuši un izbaudījuši visus svarīgākos Rēzeknes punktus. Pēc noietajiem 14 000 soļiem esam pelnījuši atpūtu. Mums atkal ir paveicies, jo šodien mūsu galamērķis ir Linardiņa lauku mājas, vien pāris kilometrus no Rēzeknes. Šī vakara plānā – pirtošanās pa latgaļu gaumei. Pērsimies uz nebēdu… un kas gan vēl īstenam latvietim vajadzīgs? Karsta pirts, kārtīgs pēriens un alus no Rēzeknis Bryuvers. Vēl bonusā migla, kas mūs pārņem un latgaļu folkloras dziesmas fonā. Tieši tik dažāds un piepildīts ir mūsu “ceļojums”. Rīt būsim atpakaļ tīri un ņipri.
4.DIENA – BALVI, VIĻAKA, REKOVA
Rītu iesākam agri, lai jau rīta stundā iestūrētu Balvos. Tā kā Ārim šodien kārtīga darba diena Balvos, mēs ar Linardiņu lēnu garu izstaigājam jauko pilsētiņu. Sākam ar pilsētas skvēru, kur, sauļojoties, malkojam rīta tēju un kafiju. Izstaigājam muižas parku. Pludmalē saprotam, ka šodien itin nemaz negribas peldēties, lai cik tā sakopta. Aizdedzam svecīti mazītiņajā pareizticīgo baznīcā. Izkāpelējam Lāču parka akmeņus. Atrodam arī pārējās pilsētas baznīcas. Novērtējam Balvu tirgus dāmas, nobeidzot savu ekskursiju stadionā. Šī vieta liekas jau mazāk latgaliska, toties mūs uz ielas uzrunā vietējā žurnāliste, uzdod pāris jautājumus, nofotogrāfē mūs un sola pat mūsu īso interviju ielikt vietējā avīzē, pilsētas rubrikā. Tagad mūs pazīs viss novads un zinās, kāpēc esam so vietu apciemojuši. Āris darbus beidzis un varam doties vēl vienā līkumā, lai iepazītu ko jaunu. Esam ceļā uz Viļaku. Šodiena mums paiet tādā kā vēstures stundas zīmē. Pirmā pietura Stompaku nacionālo partizāņu nometne. Šī vieta mūs tiešām pārsteidza ar savu purva taku, interesantajiem aprakstiem, bunkuriem, kuros dzīvojuši 300-400 cilvēki un vēstījumiem nākotnes cilvēcei. Bija tiešām interesanti. Savukārt Viļakā dodamies uz muzeju, kur pati muzeja vadītāja novada mums ekskursiju un sīki un smalki izstāsta visu par Viļakas novada vēsturi līdz pat mūsdienām. Arī šo dāmu varētu klausīties vēl un vēl. Izstaigājam arī vietējo mākslas galeriju. Un Viļakas iepazīšanas nobeigumā, skaistā katoļu baznīca un ezers. Viļaku ierindoju pie “must see” vietām. Un, ja esiet tai pusē, nebaidieties zvanīt vietējiem, lai ielaiž un izrāda apskates vietas. Viņiem tas ir nevis apgrūtinājums, bet prieks un lepnums, ka esiet viņu pilsētā. Atpakaļceļš mūs ved caur Rekovas dzirnavām, kuras gan tā arī pie apskates objektiem nevaram pieskaitīt. Bet šonakt nakšņosim Balvos, muižā, kas arī Balvu profesionālā un vispārizglītojošā vidusskola, kur pat paši sev saklājam gultas. Vakariņu laikā notiek misēklis un es netīšām ar stikla pudeli “dabūnu pa muti” no Linardiņa, kā rezultatā esmu tikusi pie piepampušas lūpas. Nu nekas, dzīvotāja būšu, bet tajā brīdī biju milisekundes attālumā no ģībiena. Var teikt, esmu latgalē arī izkāvusies. Kas to būtu domājis, ka ar labāko draugu. Bet ne par to stāsts. Balvos OBLIGĀTI jāpaēd kafejnīcā “Velves”, tiešām iesakam. Bet šovakar vēl tikai jāapķer dižozols, kas norādīts kā apskates objekts un jānododas vakara sarunām.
5.DIENA – GULBENE, ALŪKSNE
Šodien sakām ardievas Latgalei, lai tālāk dotos uz Vidzemes pusi. Vēl tik brokastīs pankūkas Balvu kafejnīcā “Nāc un ēd”. Un, kas tas būtu par Latgales tripu, ja savā īpašumā neiegūtu, iepriekš sarunātus, 5 litrus šmakauciņas (nē, tas nenozīmē, ka ir plāns to arī piebeigt, bet mājas krājumiem, pagaršošanai un “kičam” nenāks par sliktu). Latgale, paldies par viesmīlību, skaistumu, iespaidiem, valodu, ceļiem un neceļiem, ezeriem un baznīcām… Mums ir žēl, ka vēl palika tik daudz neredzētas, bet gribētas apskatīt, vietas. Mums patika ļoti, ļoti. Brauksim vēl. Šīs dienas pirmā pietura Stāmeriena. Tik klusa, tik mīļa un reizē tik skaista. Baznīcas apskate un pastaiga pa pils parku, kur atmosfērai visapkārt skan skaista mūzika parka tumbiņās. Smeļamies enerģiju no dižozola, pasēžam uz soliņa iepretim skaistajai, atjaunotajai pilij. Protams, jādodas arī iekšā. Un te tās ir… iespējams skaistākās kāpnes Latvijā. Tādēļ vien bij’ vērts te braukt. Pils pagaidām atjaunota vien no ārpuses un diži iespaidīga no iekšpuses tā nav, bet trepes, TĀS TREPES… jā, var iemīlēties trepēs ceru, ka tad, kad pili atjaunos no iekšas, mākslinieks šo skaistumu nesabojās. Nākamā pietura Gulbene. No šīs vietas nolemjam apmierināt savu piedzīvojumu garu. Mēs ar Linardiņu uz mirkli nomainam pārvietošanās veidu. No Gulbenes uz Alūksni dodamies šaursliežu dzelzceļa bānītī. Nu, nav jau tā, ka tagad dziedāšu slavas dziesmas, cik gan skaists bija tas ceļš, bet ceļojuma krāsainībai šis brauciens bija tieši laikā. Āris pa to laiku ceļu mēro auto, vēl piestājot pie Gulbenes muižas. Ierodoties galapunktā Alūksne, mums atkal, izmantojot Āra kontaktus, izvilkta laimīgā loze. Sarunāta ekskusija ar fantastisku meiteni Santu, kura mūs 30000 soļu garumā krustu šķērsu izvadā pa Alūksni. Un laime pilnīga, jo mums šeit pievienojas mans mīļais vīriņš un Anglijānis. Nu tālāk dodamies piecratā. Alūksne! Wow, wow, wow! Leciet iekšā transportā pie pirmās iespējas un laidiet ekskursijā! Esam sajūsmā par šo sakopto, piepildīto, atjaunoto, skaisto, fantastisko un vēl un vēl, un vēl pilsētu. Luterāņu baznīca, kultūras centrs, Pilssala, kura atrast estrādi, Livonijas pilsdrupas, atpūtas zonu, ar kuģīti un pilssalas kompleksu, laivu mājas, Tempļa kalna gājēju tilts, jeb Skaņu tilts (pār to ejot pilnās stundās skan melodijas), Tempļa kalns, Saules tilts, Zzzippp line. Alūksnes Muižas parks, kurā atrodam mazās arhitektūras formas, tajā skaitā Mauzolejs, Aleksandra paviljons, Ovāla strūklaka, Granīta obelisks, Putnu paviljons un Eola templis. Tiešām, katra šī vieta ar savu stāstu, savu skaistumu. Un protams, pils. Jāredz ir PILNĪGI VISS. To nevar izstāstīt vai bildēs parādīt. Tas ir jāredz. Ekskursiju noslēdzam kafejnīcā Tvaiks un ogle, kur baudīt fenomenālus burgerus. Šī diena ir bijusi vienreizēja. Pilnīgi noteikti var teikt, ka šī ir viena no skaistākajām Latvijas pilsētām. Nakšņosim pie biatlona trases un ziniet, rīt te būs ko redzēt un baudīt vēl. Šovakar baudam atkalsatikšanos.
6.DIENA – ALŪKSNE, APE, GAUJIENA, SMILTENE
Šajā dienā no mums, darba dēļ, atvienojas Āris. Bet mēs šo varam saukt par piedzīvojumu un atklājumu dienu. Rītu sākam ar sporta stundu. Izstaigāta Biatlona trase. Kāpiens tornī, kas paver fantastisku skatu pār Alūksni. Turpinājumā neliela adrenalīna deva, nolaižoties pa Zzzippp trasi. Neliela pastaiga atvadām no Alūksnes un traucam tālāk. Pirmā pietura Ape. Un te, nu, sporta stunda turpinās, vārdu vistiešākajā nozīmē. Esam trāpījuši uz Olimpiskajām dienām, kuru ietvaros, pilsētas iedzīvotāji sarīkojuši vairākas sporta stafetes, kurās ar azartu aicina piedalīties arī mūs. Basketbola grozā trapījumi, šautriņmešana, futbolbumbas sišana imitētos vārtu punktos, šķīvju mešana… azarts liels, jo katrā no stafetēm meklējam labāko savā starpā. Un nobeigumā pati labākā atrakcija- stieņa spiešana guļus. Puišiem 50 kg, meitenēm 20. Ne velti atbraukuši… jo jāpaliek pat uz apbalvošanas ceremoniju, jo ieņemam arī pjedestālu. Anglijānis 1.vietu ar 35 spiedieniem, Jančukam 2. ar 33. Un es iegūstu 2.vietu, ar savu rezultātu 21. Teju vai pilsētas varoņi. Tiekam pie ūdens karafes, končām, pildspalvas un atstarotājiem. Kā arī neskaitāmām pozitīvām emocijām, iepazītiem super sirsnīgiem Apēniešiem un esam uzaicināti rīt atgriezties atkal uz lielo Starprobežu gada tirgu, kur piedalīsies 350 mājražotāji. Bet, lai cik forši izklaidējamies, esam apņēmības pilni izstaigat arī dabas taku, uz kuru esam braukuši. Un, te atkal iegūstam patīkamu pārsteigumu. Šoreiz gribas uzrunāt visus, kuriem ir bērni. Šī, vairāku kilometru garā taka, ir ne tikai skaista, bet arī izzinoša. Norādes uz neskaitāmiem augiem, kokiem, šūpoles, pašgatavotas atrakcijas bērniem un interaktīvas lielformāta koka spēles, caur kurām bērnam uzzināt daudz ko jaunu. Ko-lo-sā-li! Noteikti brauksim vēlreiz, ņemot līdzi bērnus. Un, Apes apskates nobeigumā, gardas pusdienas Autoostas burvīgajā kafejnīcā. Laiks skrien ātri, bet šodien vēl gribas iepazīt Gaujienu. 6 km gara dabas taka. Un atkal pārsteigums, kas liek palikt ar muti vaļā. Pilsdrupas, mega muiža (teju kā Bekingemas pils), takas, ar līdzsvara uzdevumiem, kurus ejot izsmejamies no sirds. Gravas, Gaujas krasta pieejas un pludmales, Jāzepa Vītola muzejs un burvīga laipa, ar mazu saliņu dīķīša vidū. Skaista, bet sagruvusi estrāde, kura pārsteidz ar savu akustiku. Saprotam, ka sagruvusi tā nevis tadēļ, ka pamesta, bet tādēļ, ka Gauja pavasaros iziet no krastiem un to appludina. Skumji. Bet nav jaudas vairs katru vasaru to atjaunot. Tiešām? Par šādu vietu nerunā un neiekļauj to Latvijas apskates objektu “must see” bukletos? Vēl viena vieta, kura ir jāredz! Gaujiena! To izstaigājam līdz pat saulrietam, lai jau līdz ar tumsu ierastos Smiltenē. Šī atkal bijusi viena varen skaista, saulaina, piepildīta rudens diena. Vidzemē rudens ir pasakains. Nostaigāti atkal teju 30 000 soļi. Esam saguruši, bet laimīgi. Šodien laiks atpūtai. Smiltene, tiekamies rīt.
7.DIENA – SMILTENE, JAUNPIEBALGA, VECPIEBALGA
Ceļojuma pēdējā diena… to iesākam Smiltenē. Lai arī teju šādā kompānijā te nesen bijām uz pilsētas svētkiem, nolemjam, ka rītu, nu jau kā rituālu, gribam iesākt ar garāku pastaigu. Atrodam Smiltenes ceļvedi un dodamies ekskursijā pa pilsētu. Mūs varētu izlaist kaut pļavā un mēs atrastu piedzīvojumus. Smiltene, ar savu lielo, skaisto parku. Tam cauri vijas Abuls, kurā rudens pielietie koki spoguļojas īpaši skaisti. Apskatam gan baznīcu, gan estrādi, gan veco ugunsdzēsības depo, centru, muižu un Sarkanā krusta slimnīcu. Tā teikt, Smilteni esam “izķemmējuši”. Mums ir nenormāli paveicies ar laikapstākļiem. 8 saulainas un siltas dienas. Līdz ar to, katra pilsēta, kuru esam apskatījuši, likusies skaista un iedevusi savu dažādības sajūtu. Dodamies mājup… krāsainībai, izmetot loku caur Jaunpiebalgu, kur apskatīt estrādi. Katrā estrādē uztaisu puišiem koncertu, pārbaudot akustiku. Interesanti, ka katrā vietā tā citādāka. Un Jaunpiebalgas baznīca, ar savu varenumu, atstāj iespaidu. Savukārt, Vecpiebalgā braucam apskatīt kārtējo estrādi, bet aizbraucām nopeldēties Alaukstā. 27.09. Jā, ūdens bija diezgan stindzinošs, bet sajūta pēc tam vienreizēja. Pēdējai pieturai izvēlamies Brežģa kalnu, no kura paveras burvīgs skats pār Vecpiebalgu. Tur atstājam vēstījumu- “No Rīgas un Tīnūžiem, caur Sēlijas zaļumu, caur Latgales zilumu, caur Vidzemes rudens krasām, atpakaļ uz mājām…” Mājupceļā vel pasveicinam Inešu ezeru, stirniņas ceļmalā, Ērgļus… visur gribētos vēl apstāties un noķert mirkli aiz astes. Tāda saldsērīga sajūta. Ehh… šodien pieliekam punktu mūsu Sēlijas, Latgales, Vidzemes ekspedīcijai. Bet komatu mūsu kopīgajā ceļošanā. Esam pārliecināti, mēs kopā ne vienu vien pasaules nostūri vēl ieraudzīsim. Paldies maniem puišiem, man noteikti ir paši foršākie draugi pasaulē, ar kuriem kopā kaut uz pasaules malu. Paldies manam vīram un mammai, pateicoties kuriem, man nebija šis ceļojums jāizbeidz pusceļā un jāatgriežas mājās. Jo atklāšu, ka šajā laikā ieguvu arī kārtīgas stresa devas. Kamēr baudu Latviju, tikmēr mājās mazajai Leo pāri pa 40 grādu temperatūra. Es nudien varu teikt, ka man ir labākais vīrs, kas arī supertētis un fantastiska mamma. Šo cilvēku priekšā līdz zemei paklanos. Bet, atgriežoties pie “ceļojuma”… mīļie, izmantojiet šo laiku, kad pasaule ir ciet, nečīkstiet, ka nevariet aizbraukt uz kūrortiem labi paēst… Latvija ir ne tikai drošākā vieta Eiropā šobrīd, bet arī bezgala skaista, ar saviem stūriem un nostūriem, dažādību un krāsainību, pilīm, muižām, baznīcām, parkiem, takām, ceļiem un bezceļiem… Latvijā IR, KO REDZĒT, ir, ko baudīt un Tu katru dienu tajā vari iemīlēties no jauna. Ceļojiet! Pat tad, ja ceļojot nav jāšķērso savas valsts robeža! Tas ir tā vērts. Esam nobraukuši apmēram 1200 km, diena vidēji nostaigājuši 25000 soļus un iztērejuši 200 eur katrs, kuros ietilpst ēšanas, dzeršanas, nakšņošanas, benzīns… viss. Un ziniet, ja robežas būs ciet vēl ilgi, mēs dosimies atkal. Jo pilnīgi noteikti varam teikt, ka neesam bijuši un redzējuši vēl neskaitāmas vietas. Paldies Tev, mūsu skaistā Latvija.
