Kirgizstāna, Kazahstāna 10 dienās
Lai arī tā gadiem bijusi kā tradīcija, pēdējos gadus nebija sanācis savā dzimšanas dienā būt ārpus Latvijas. Pienācis laiks šo tradīciju atkal atgriezt, tāpēc domāts, darīts, liekam jaunu bildi iekšā. Kompānija nemainīga, galamērķis tik mainīgs. Šoreiz braucam nevis uz siltumu, bet aukstumu. Kirgizstāna. Kāpēc Kirgizstāna? Jo neviens no mums neko par šo zemes nostūri nezināja un biļetes par 250 eur teju pašas ielēca kabatā. Mēs jau nemākam pa vienkāršo…. Bet sāksim no sākuma. Lidojumi Riga- Stambula- Biškeka. Visa nakts lidmašīnās, nepilnu 2 stundu miegs un tā, savu dzimšanas dienas rītu sagaidu jaunā piedzīvojumā. Jā, mums likās, ka šodien pa mierīgo, ka šodien tikai galvaspilsētas Biškekas iepazīšana. Tiekam pie auto (šoreiz visam ceļam nolemjam par labu auto īrei) un ātri vien savas domas mainām. Mēs tomēr sāksim ar kalniem. Pirmā pietura Ala- Archa National Park, vien 35 km no Biškekas. Toties kādu smeķi iedod pirmajai Kirgizstānas sajūtai?! Sākumā likās, ka mēs tā vēsā mierā pabraukāsimies ar auto gar upi, skaisto kalnu ieskauti. A nekā… Izrādās pietiekoši nopietna pārgājienu taka. Kalnā augšup vien. Un tie jau nebūsim mēs, ja aiziesim pa vieglāko ceļu. Meklējot shortcut, atrodam arī neskartākus spotus, kur taka pārvēršas akmeņu krāvumos ar ceļu uz nekurieni. Bet katrs solis ir tā vērts un katrs skats liek atkal elpai aizrauties un sajust, ka jā… Dzimšanas dienas ārpus Latvijas ir manas perfektās dzimšanas dienas. Jāsaka, ka pēc Peru augstumiem, kalni, kuros var arī elpot ir super baudāmi un skriešus vien nes mūs augšā. Liekas, ka nekas nevar kalnos Tevi vairs pārsteigt, bet nē… Tu katru reizi izbaudi tos kā pirmo reizi. Šodien ar laikapstākļiem, lai arī oktobris, kas šeit jau skaitās ziema, ir ļoti paveicies. Ziemas jakas paliek mašīnā un saulīte ar zobiņiem pat silda. 6 km laimes. Godam esam pasportojuši, lai turpmāko dienas daļu paslinkotu. Tātad… Pareizā dzira, pareizā dienā un mēs, tādi, kādi mēs esam… Vietējo ēdienu pusdienu pauze, pēc kuras seko vēl 29 tūkstoši soļi cauri naksnīgajai Biškekai. Uzvaras laukums, pārsteigums- krāšņā Turku mošeja, Ala Too laukums un parki. Vienvārdsakot, ķeram sajūtu, baudām necerēti labos laikapstākļus un kopā būšanu. Likās, ka 2 stundas miega liks par sevi manīt, bet nekā… Mēs ņemam uz izturību un plūstam burvīgajā Biškekas rudenī. Šī ir bijusi burvīga diena, burvīgs vakars, burvīga valsts… 1 diena dzīvē… Bet sajūta, ka vienā dienā ielikts viss iespējamais. Gribas vien no prieka noelsties un teikt… Paldies visiem par sveicieniem! Paldies, ka esam dzīvi un varam šo visu baudīt!
2.diena… Biškeka
Mana draudzene mani vakar sveica ar vārdiem- “Dzīve ir kā ceļojums, kas jāpiedzīvo, nevis problēma, kas jāatrisina” /Vinnijs Pūks/. Un tas pilnīgi noteikti ir stāsts par mūsu šodienu. Pamostamies ar kārtīgu gāzienu aiz loga un laika ziņas itin nemaz nerāda skaistāku skatu uz dzīvi arī vēlākam laikam. Bet tie jau nebūsim mēs, ja šo uzskatīsim par šķērsli. Viss atkarīgs no apģērba. Un mēs tam esam gatavi. Jo ierasto šortu vietā, šoreiz soma pilna ar ziemas drēbēm. Sākotnējā doma bija iesākumam doties nelielā pastaigā, ar galamērķi iekštelpās- Valsts Vēstures muzejs. Jā, aizgājām… Ļoti gaumīgā muzejā izzinājām Kirgizstānas vēsturi. Lietainam laikam tieši tas, kas vajadzīgs. Un tad lietus rimās, pa mirklim gan palija. Un ko darām mēs? Nostaigājam 25 tk soļus pa pilsētu. Skulptūra vai piemineklis tāds un šitāds, parki viens pēc otra, opera, teātris, cirks un arī lielais Osh tirgus. Pilsēta mūsu acīm- monumentālā, nedaudz padomiska, zaļa (kas tagad iekrāsojusies rudens krāsās), dzīvīga un satiksmes ziņā haotiska. Pa ceļam nobaudām arī vietējo virtuvi. Man tā ļoti pa prātam, jo ēdieni nav asi, bet toties gardi un citādāki kā tie, ko ēdu ikdienā. Jāsaka, ka ļoti švaki te tiek domāts par tūristiem, kurus arī nemanām pilsētas ielās. Bet mēs esam… Un mēs ņemam pa pilnu programmu, izķemmējot Biškeku krustu šķērsu no viena gala līdz otram. Baudpilni. Un uzminiet nu, ko mēs ieplānojam vakaram? Teātra apmeklējumu. Liriskā komēdija, izrāde Dura i Duročka 
. Esam pilnīgi normāli . Lai interesantāk, mēs pēdējā brīdī saprotam, ka ar taxi nebūs aršana un tāpēc diezgan burtiski, skrienam cauri Biškekai, lai paspētu uz savu izrādi. Gāzienā. Protams, mūsu izskats pēc slapjā skrējiena un līdzi paņemtās mantas ir tieši tas, kas vajadzīgs teātra izrādei… Bet… Lai arī sākumā mums pašiem šī likās pilnīgi crazy ideja, kas izklausījās pēc jēla gabala ar bezgaumīgiem jokiem, esam pilnīgi “nolikti uz pakaļas”. 2 aktrises, pusotras stundas laikā, ir mūs pārsteigušas, izvedušas cauri dziļam stāstam un pilnīgi droši pateikušas, ka šī bija izcila ideja, aiziet uz teātri Kirgizstānā. Vakara izskaņā, pārspriežot teātra sajūtas, baudām vakariņas skaistā restorānā (izskatās glauni un dārgi, bet realitātē neiztērē pat 10 eur par ēdienu un vīnu un iegūsti lielisku ēdienu un servisu). Ja jau rekordi, tad rekordi… Soļojam atpakaļ uz viesnīcu, jo neies jau 4 eur pa taxi tērēt. 34 tk soļi sasniegti. Esam savos uzdevumu augstumos. Saguruši, bet laimīgi. Rīt būs atkal jauna, visdrīzāk lietaina un varbūt pat sniegota diena. Bet, vai tas mums kādreiz ir traucējis sasniegt jaunas virsotnes? Tiekamies rīt.
. Esam pilnīgi normāli . Lai interesantāk, mēs pēdējā brīdī saprotam, ka ar taxi nebūs aršana un tāpēc diezgan burtiski, skrienam cauri Biškekai, lai paspētu uz savu izrādi. Gāzienā. Protams, mūsu izskats pēc slapjā skrējiena un līdzi paņemtās mantas ir tieši tas, kas vajadzīgs teātra izrādei… Bet… Lai arī sākumā mums pašiem šī likās pilnīgi crazy ideja, kas izklausījās pēc jēla gabala ar bezgaumīgiem jokiem, esam pilnīgi “nolikti uz pakaļas”. 2 aktrises, pusotras stundas laikā, ir mūs pārsteigušas, izvedušas cauri dziļam stāstam un pilnīgi droši pateikušas, ka šī bija izcila ideja, aiziet uz teātri Kirgizstānā. Vakara izskaņā, pārspriežot teātra sajūtas, baudām vakariņas skaistā restorānā (izskatās glauni un dārgi, bet realitātē neiztērē pat 10 eur par ēdienu un vīnu un iegūsti lielisku ēdienu un servisu). Ja jau rekordi, tad rekordi… Soļojam atpakaļ uz viesnīcu, jo neies jau 4 eur pa taxi tērēt. 34 tk soļi sasniegti. Esam savos uzdevumu augstumos. Saguruši, bet laimīgi. Rīt būs atkal jauna, visdrīzāk lietaina un varbūt pat sniegota diena. Bet, vai tas mums kādreiz ir traucējis sasniegt jaunas virsotnes? Tiekamies rīt.Tips and tricks…
1. Ēstuvēs pie rēķina jāpiemaksā 15% par apkalpošanu.
2.Jau lidostā paņēmām vietējā operatora SIM kartes, kas pa 3 Eur nedēļā Tavam telefonam nodrošina bezlimita internetu.
3.Oktobris vairs nav ceļojumu sezona. Kirgizstānā. Rēķinies, būs lietus, varbūt būs sniegs un iespējams daudz vietas, kas pieejamas vasarā, būs jau ciet. Bet nu… Tas kā kuram traucē vai netraucē baudīt dzīvi. Kas neriskē, tas nedzer šampānieti.
3.diena… Burana, Kochkor
Pietiks mums pilsētas, mēs dodamies uz kalniem. Pārmaiņas pēc arī jāsāk izmantot noīrētais auto . Ar pirmo pieturu Burana Tower viss sanāk vienkārši, brauc tikai. Stunda ceļā un Unesco mantojums jau mūsu acu priekšā. Liekas, ka šajā zemē tiešām esam vienīgie tūristi. Kāda vietējā tante speciāli mums atslēdz arī pašu torni un tumsā, pa stāvām, mazām trepītēm, varam uzkāpt arī augšā. Burana Tower check. Un tad iepazīstam, ko nozīmē offroad Kirgizstānā. Ieliekam kartē it kā must see punktu, bet jo tālāk braucam, jo neizbraucamāks kļūst. Un kur mēs nonākam? Nekur. Tā nu ātri vien saprotam, ka šajā valstī kartes nav diez ko precīzas, lai neteiktu vairāk. Jo arī tad, kad iemetam pietiekoši izslavēto savu nākamo punktu – Kok-Moynok kanjons, punktu atrod, bet ceļa nav vai ceļš ir, bet beigās izrādās aizved tevi tieši nekur. Tā nu ieslēguši visas savas maņas, šķetinot norādes no dažādiem blogiem, meklējam Kanjonu. Kas meklē, tas atrod. Protams, ne jau pa asfaltu . Ziemas pufaikas mugurā, kapuces galvā un dodamies pārgājienā. Vai, vai, vai, cik šis bija forši. Atkal, protams, viss kanjons tikai mums. Kāpelējam, lienam, brienam un apbrīnojam. Piekritīšu visiem, kuri teikuši, ka Kok-Moynok kanjons ir jāredz. Atkal liekas, ka smeļamies enerģiju no dabas un prāts pavisam brīvs un priecīgs kļūst. Dodamies tālāk. Ceļš mūs ved pa kalniem, kur piedzīvojam arī savu pirmo sniegu. Šodien esam mazliet iekavējuši savu plānu, tāpēc Song-Kul lake svītrojam ārā un dodamies uz savu naktsmītni pilsētiņā Kochkor. Par pilsētiņu gan to grūti nosaukt, drīzāk necils miests. Piekam pirmo iespaidu vēl švakāku padara viena no vienīgajām ēstuvēm, kur mūs 3x mēģina apčakarēt un pa 1.20 EUR beigās viesmīlei tas arī izdodas. Jāpiezīmē vēl, ka blakus telpā vietējie ko 5 vakarā labi svin un vecāka gadagājuma dāmas laiž karaokē vienu dziesmu pēc otras, ieskaitot Raimonda Paula un Laimas Vaikules repertuāru. Dienas otrā puse, laikapstākļu ziņā, ir ļoti slikta. Kā teikt, līst kā pa Jāņiem. Ik pa laikam arī uzsnieg. Tāpēc mēs izmetam ar auto loku pa pilsētu, caur veikalu un šodienas sajūsmas saucienus atliekam uz citu reizi. Šovakar vīns un sarunas. Metam mieru un ceram uz kaut vai sniegotu, bet saulaināku dienu kā šī.
. Ar pirmo pieturu Burana Tower viss sanāk vienkārši, brauc tikai. Stunda ceļā un Unesco mantojums jau mūsu acu priekšā. Liekas, ka šajā zemē tiešām esam vienīgie tūristi. Kāda vietējā tante speciāli mums atslēdz arī pašu torni un tumsā, pa stāvām, mazām trepītēm, varam uzkāpt arī augšā. Burana Tower check. Un tad iepazīstam, ko nozīmē offroad Kirgizstānā. Ieliekam kartē it kā must see punktu, bet jo tālāk braucam, jo neizbraucamāks kļūst. Un kur mēs nonākam? Nekur. Tā nu ātri vien saprotam, ka šajā valstī kartes nav diez ko precīzas, lai neteiktu vairāk. Jo arī tad, kad iemetam pietiekoši izslavēto savu nākamo punktu – Kok-Moynok kanjons, punktu atrod, bet ceļa nav vai ceļš ir, bet beigās izrādās aizved tevi tieši nekur. Tā nu ieslēguši visas savas maņas, šķetinot norādes no dažādiem blogiem, meklējam Kanjonu. Kas meklē, tas atrod. Protams, ne jau pa asfaltu . Ziemas pufaikas mugurā, kapuces galvā un dodamies pārgājienā. Vai, vai, vai, cik šis bija forši. Atkal, protams, viss kanjons tikai mums. Kāpelējam, lienam, brienam un apbrīnojam. Piekritīšu visiem, kuri teikuši, ka Kok-Moynok kanjons ir jāredz. Atkal liekas, ka smeļamies enerģiju no dabas un prāts pavisam brīvs un priecīgs kļūst. Dodamies tālāk. Ceļš mūs ved pa kalniem, kur piedzīvojam arī savu pirmo sniegu. Šodien esam mazliet iekavējuši savu plānu, tāpēc Song-Kul lake svītrojam ārā un dodamies uz savu naktsmītni pilsētiņā Kochkor. Par pilsētiņu gan to grūti nosaukt, drīzāk necils miests. Piekam pirmo iespaidu vēl švakāku padara viena no vienīgajām ēstuvēm, kur mūs 3x mēģina apčakarēt un pa 1.20 EUR beigās viesmīlei tas arī izdodas. Jāpiezīmē vēl, ka blakus telpā vietējie ko 5 vakarā labi svin un vecāka gadagājuma dāmas laiž karaokē vienu dziesmu pēc otras, ieskaitot Raimonda Paula un Laimas Vaikules repertuāru. Dienas otrā puse, laikapstākļu ziņā, ir ļoti slikta. Kā teikt, līst kā pa Jāņiem. Ik pa laikam arī uzsnieg. Tāpēc mēs izmetam ar auto loku pa pilsētu, caur veikalu un šodienas sajūsmas saucienus atliekam uz citu reizi. Šovakar vīns un sarunas. Metam mieru un ceram uz kaut vai sniegotu, bet saulaināku dienu kā šī.P. S. Tiem, kuri brauc no Biškekas uz Kok-Moynok noderēs šī norāde- brauciet pa Issyk Kul road uz tuvāko norādi, kas ved līdz Kok-Moynok atzīmei google maps, bet tas ir punkts lielceļa vidū. Tad lieciet kartē un meklējiet Naryn road. Orientieris ir tilts. Pāri tiltam un pēc pārdesim metriem pa labi uz kanjonu pa bezceļu. (ja kāds mums šo būtu pateicis ātrāk, būtu bijusi pateicīga).
4.diena… Issy-Kul, Bokonbaeva ciems, Tamga, Barskoon
Šorīt esam sarunājuši, ka dodamies ceļā jau ap 8 no rīta. Šodien sākam savu iepazīšanos ar Issy Kul ezeru, kuram turpmākās dienas brauksim apkārt. Ja spētu izstāstīt, cik skaists ir ceļš. Vienā pusē zils, zils ezers, otrā dažādu krāsu kalni. Brīžam sniegoti. Un laiku pa laikam ceļu šķērso aitu, govju vai zirgu bari. Bet šodien ir skaista, saulaina diena un tas jau vien liek visu sajust citādāk kā slapjdraņķī. Vispirms dodamies uz Bokonbaeva ciemu, kur atrodam kādu māju, kurā tiek audzēti ērgļi. Nekad neko tādu rokās neesmu turējusi un nav arī tā, ka nemaz nav bail, ka tāds plēsoņa tik tuvā attālumā. Bet piedzīvojums foršs. Tālāk mūsu ceļš ved uz Skazka kanjonu. Līdzīgi kā vakardienas kanjonā, sarkanas un arī krāsainas klintis paveras visur mums apkārt. Bet ko darām mēs? Slapju muguru, taisnā vīlē maucam augšā. Jo, ko, ta, skatīsies no apakšas, ja visi krāšņākie skati, mūsuprāt, ir no augšas? Un taisnība ir… Nepilnas stundas kāpiens un esam augšā, kur tiešām ieraugām Pasaku. Zilais ezers saplūst ar debesīm, mākoņi ar sniegotajiem kalniem un visur apkārt sarkani un oranži toņi žilbina no kanjona akmeņiem. Bet tas šodienai vēl nav viss… Braucam ķert sniegu un meklēt ūdenskritumu uz Barskoon. Šeit pa ceļam nav neviena kafejnīca, tāpēc pusdienām dabūnam sendviču mazā ciema veikaliņā. Nu, nav jau nemaz tik slikti, ja piedzīvojumi sauc. Esam galā un es tiešām vairākkārtīgi iekliedzos, cik šeit ir skaisti. Bet nu jau tiešām prasās siltākais apģērbs, lai dotos sniegotā mežā iekšā, pa kalnu uz augšu un atrastu tur brīnumu- ūdenskritumu. Nemaz neticās, ka visi pieturas punkti bijuši šodienā, jo mainās ne tikai skati mums apkārt, bet arī apģērbu kārtas. Lejā nokāpjot, vēl pastaigājam pa upes krastu un jāsaka kā ir… Nogurums jau piezogas un puncīšī gurkst. Viesnīca mums ir ciemā Tamga, ar skatu uz skaisto ezeru. Kad reģistrējamies, uz jautājumu, kur šeit var paēst, saņemam atbildi, ka te nekur daudzu km attālumā nav neviena ēstuve, bet ir veikals un ir virtuve. Un mums šovakar ir paštaisīti pelmeņi. Vispār, man šādas vakariņas tīri vai labi gāja pie sirds. Satumst. Laiks ikvakara sarunām un mieriņam. Šodiena bijusi krāšņa. Mēs rīt stūrēsim tālāk jau agri.
5.diena… Seok Pass, Karakol
Rītu sākam ļoti agri, jo šodienai mums ir mega plāni. Vispirms dodamies uz ledāju. Tas sevī jau ietver sajūtu – būs auksti. Punkts Seok Pass jeb pereval Suek. Te, nu, sākas pirmie piedzīvojumi, tikšana augšā. Serpentīni, kuri noteikti atbilst arī Gringo killer nosaukumam. Laiku pa laikam izliktas zīmes- Pārbaudi bremzes! Uz ceļa neapstājies! Uzmanies no sniega šļūdoņiem un akmeņu nogruvumiem! Bet mums ir lielisks braucējs Linardiņš un augšā esam. Sniegs. Ledus. Un salstoši mēs. Vējš pūš kā nelabais, rokas un kājas salst tā, ka pat telefons neklausa, bet mēs vēl esam pavisam dulli un izģērbjamies, lai prieka pēc safočētos pa pliko. Bet kādi skati… Vien-rei-zē-ji! Esam sajūsmā, līdz brīdim, kad saprotam, ka sākam pazaudēt mašīnai bremzes. Vienā pusē gan, bet svilst uz nebēdu un, liekas, rokasbremze ir atteikusies, jo sākām arī klabēt. Nu, superīgi! Zonas nav, civilizācijas nav, priekšā serpentīni un līdz lielceļam 60 km. Apstājamies, atdzesējam mīnusos bremzes ik pa laikam, bet saprotam, ka nav variantu, mums vai nu jāpaliek tur, vai jābrauc kā spējam. Liels ir mūsu prieks, kad saprotam, ka rokasbremze īstenībā bijusi aizsalusi, jo siltāk paliek, jo mašīna kļūst braucamāka. Lejā esam. Tālāk dodamies easy hike. Ha ha ha… Easy hike… Sāksim ar to, ka oficiālā pārgājiena sākumu arī neatradām. Bet neesam jau vakarējie. Laižam no punkta, kur esam. Āris gan domā, ka tā nav laba ideja un paliek ar auto. Bet mēs, pārējie… Es pat nezinu kā to aprakstīt. Dodamies Seven bulls Canyon virzienā… It kā… Sākumā jau nekas, liekas, ka esam uz kaut kādas nebūt takas, bet tad sastopamies ar savvaļas zirgiem, kuriem mēs itin nemaz nepatīkam. Tik ātri kalnā es vēl nebiju spējusi uzskriet, kad liekas, ka tev pakaļ dzenas zirgs. Bet tieši tā liekas vispareizākā ideja. Nu neko… Pirmajā esam… Pirmajā… Pūzdami, elsdami, pa it kā taku un pilnīgu netaku, caur ērkšķiem un dubļiem uzkāpjam vēl vienā kalnā, tad vēl vienā, tad izrādās, ka jāuzkāpj vēl vienā… Un tas ir pilnīgs nebeidzamais stāsts. Šis galīgi nebija viegli. Bet toties kādi skati, kāda pasaka visur mums apkārt… Un protams, jo augstāk kāp, jo skaistāk kļūst. Tik pēc kartes, kas rāda nekurieni un aptuveno virzienu uz galamērķi, kaut kā tālāk netiekam. Bet lai cik grūti, tie skati, kurus redzam ir neaptverami un nenofočējami. Tas, patiesi, ir varens piedzīvojums. Un tad tālumā ieraugām ceļu, kas, mūsuprāt, vedīs uz kanjonu. Tik viena maza problēma. Ceļš lejup ved pa dupša platuma nogāzi, kur abās pusēs krauja. Ar kājām liekas nereāli, tad, nu, metamies uz dibeniem un šļūcam lejā. Uzvara. Un uzvaras garša. Bet, kā jums liekas, kas mūs sagaida lejā? Atkal tie zirgi. Un viņi mūs pamana. Man vienalga, vai īstenībā varbūt viņi ir miermīlīgi, vai mēs tiešām viņiem smagi nepatīkami, bet esmu gatava uzskriet vēlreiz arī kalna virsotnē, ja vien man ar šo savvaļas zvēru baru nav jāsastopas. Esam izvairījušies un turpinām ceļu pretī kādai mazai mājiņai, kur mums jau pretī nāk kāds vīrelis, neizpratnē, ko mēs te stundu pirms saulrieta darām. Kā ko? Ejam uz 7 bulls kanjonu. Nopietni? Tas tikai 10 km attālumā. Bet pateicoties šai fantastiskajai ģimenei, kuri nekurienē palīdzēja mums tikt pie interneta un sazināties ar Āri, mēs esam glābti. Saprotam, ka līdz Ārim ar auto mums ir 7 km kājām, bet tas liekas nieks, kad redzi, ka nakts mums nebūs jāpavada viesmīlīgo ļaužu betona mājiņā, kur nav nekā, tikai sienas un grīdas. Mēs steidzamies pretī Ārim, kurš nesaprot, kur vispār ellē mēs atrodamies, kamēr mēs, pilnīgā nesezonā atkal vismaz zinām virzienu. 7 km saulrietā un aukstumiņš jau rāda savus zobus. Bet mēs satiekamies. Paldies apstākļiem un loģiskajai domāšanai, ka nepazudām kalnos. Vakars noslēdzās beidzot ar pusdienām un siltu viesnīcu. Viesnīcā satiekam kādu Ukraini, kurš mazliet atmet atpakaļ realitātē. Bet šī diena ir bijusi tik, tik, tik laba… Gandrīz 30tk soļi un sirds smaida… Jau rīt mūs gaida jauni piedzīvojumi.
6.diena… Seven Bulls Canyon, Jety-Oguz, Balykchy
Šodien tiksim tur, kur vakar netikām. Pirmā pietura 7 Bulls Rock. Atrodam salīdzinoši viegli, bet opiņā, vārti ciet, atslēga priekšā. Vai tas mums kādreiz ir traucējis, ja redzi, ka pa maliņu var tikt iekšā? Pārkāpjam noteikumus un dodamies iekšā, lai šos grandiozos iežus apskatītu un aptaustītu. Kaut kāda zīme, ka aizliegts staigāt, jo tas ir bīstami, bet vai ta arī to jāņem vērā? Kāpjam tik augšā. Jāsaka gan, ka vienā brīdī tomēr griežam atpakaļ, jo apavi slīd, acīm redzami mega akmeņi var slīdēt lejā pa kalnu tieši mums virsū un bīstamības zīme nav uzlikta tāpat vien. Bet varam teikt, ka misija izpildīta un smuki bilžuki sataisīti. Ja nevar no iekšiņas, jāķer no āriņas. Rāpjamies kalnā augšā, lai visu skaistumu redzētu atkal no putna lidojuma, jo mēs, taču, esam super hikeri . Šodiena ir īstā diena karogiem. Un, šis ir jau otrais ceļojums, kurā liekas pareizi izvilkt ne tikai Latvijas, bet arī Ukrainas karogu. Diemžēl. Bet varam būt pateicīgi, ka šo visu varam baudīt uz pilnu klapi, nevis kā vakar satiktais vīrs, kurš atbraucis darba komandējumā un jau pēc pāris dienām dosies atpakaļ uz vietu, kur pār viņa galvu lidos bumbas. Bet vispār, ne par to ir stāsts. Apjūsmojuši skaistās klintis arī no augšas, šodienai vēl viens “must see”. Maiden tears waterfall… Likās, ka lēnā pastaigā aiziesim, jo Kirgizstānas kartes ir tieši tik precīzas. Kad saprotam, ka ar kājām vēl 7 km, tomēr izdomājām, ka 5 tiltus, pēc kuriem sākt pārgājienu uz ūdenskritumu, mērosim ar auto. Pa vidu vēl atrodam kādu tumšu un garu alu, kurā ielīst, bet galamērķis tomēr cits. Noparkojam pēc 7 km auto un tālāk dodamies kājām. Karte zudusi, brienam, atkal pa dubļiem, pa sniegiem, aptuveni, mūsu izdomātajā, pareizajā virzienā. Kāpiens prasa novilkt vienu kārtu pēc otras. Kāpjam, kāpjam, kāpjam… Urā! Vēlamais punkts sasniegts. Te jābūt ūdenskritumam. Nav. Kolosāli. Ko darām? Āāā, kartē ir vēl 2 punkti, kur norādīts meklētais ūdenskritums. Āris uzreiz pasaka, ka viņam pietiek šodienai, bet mēs, pārējie, mierā neliksimies, kamēr ūdenskritumu neatradīsim. Ejam atpakaļ un meklējam nākamo ceļu. Man riktīgi noveicās, jo nepamanīju, ka zālīte var būt mānīga un pēkšņi tajā iegrimst stipri augstāk kā virs potītēm, vispirms ar vienu, tad ar otru kāju. Spiegdama lēcu ārā un attopos visa dubļos. Ai, nav ko ķert kreņķi, dzīvojam taču vienreiz, ja vajag, var paiet pa kalniem arī zeķēs. Mērķis jāsasniedz. Un tad satiec īstos cilvēkus, īstajā vietā… 2 francūži, kopā ar gidu, plēš kalnā, uz ūdenskritumu. Bingo! Mēs sekojam. Kārtējais “easy hike”, mazliet paslidināmies pa dubļiem, galu galā pašļūcam arī uz dupša no stāva kalna, ar krauju blakus, bet sasniedzam kāroto. Ūdenskritums rotā mūsu skatu visā savā krāšņumā. Tā uzvaras garša liekas tik salda,kad likās, ka nebūs, bet sanāca. Bet… Ja lejā šļūc uz dibena, tad kā, spolējot, tikt augšā? Man izslēdzas smadzenes, bailes valda pār ķermeni un viss, es atpakaļ netikšu. Mani atkal izglāba francūžu gids, kurš aiz rokas uzveda mani kalnā pa tīru ledu. Aleluja… Pašapmierināti dodamies atpakaļ uz parking placi, kur mūs jau gaida Āris. Oo, pulkstenis tikai 2 dienā, bet jau noieti 21 tk soļu. Diena jau līdz mielēm piepildīta. Tāpēc varam atļauties pārējo dienas daļu pavadīt ceļā. 250 km līdz nākamajai naktsmītnei. Pa ceļam pusdienas 6 vakarā, bet galu galā varam šodien teikt, ka Issy-Kul ezeram apkārt esam apbraukuši. Pa ceļam mums rodas ideja nākamajām dienām… Tāpēc šodien, no pilsētas Balykchy sākām ar labu nakti. Rīt pārsteigsim ar jauniem plāniem. Bet par to rīt…
7.diena… Ceļš Kirgizstāna-Kazahstāna, pirmā pastaiga pa Almatiju
Šodien galīgi nevaru izcelties ne ar skaistiem stāstiem, ne ar skaistām fotogrāfijām. Bet kā jau katrā ceļojumā, kaut kas ir jāzaudē, lai kaut ko iegūtu. Un parasti tas ir laiks, ko Tu pazaudē ceļā, lai atkal gūtu jaunus iespaidus. Jau vakar teicu, ka mūsu plāni mainījušies pa visiem 180 grādiem. Pirms pāris dienām sapratām, ka esam apskatījuši visus “must see” punktus Kirgizstānas šajā pusē un, lai iegūtu jaunu dvesmu, ir 3 varianti. Pirmais, doties 400 km uz Talas, kas ir jauns reģions Kirgizstānā, kur apskatīt dambi, Ļeņina galvu izgrebtu klintīs un no jauna dotos kalnos. Šāds gan bija arī mūsu sākotnējais plāns, braukt pa taisno uz turieni. Bet to mainīja auto Izīrētājs paziņojot, ka šim ceļam mums jānomaina riepas pēc 2 dienām, kas, savukārt, priekš mums izklausījās pēc pārāk ilgas marinēšanas jau iepriekš apskatītā pilsētā. Otrais, lidot uz otru lielāko pilsētu Osh, kas ir otrā Kirgizstānas galā. Vai izdarīt mūsu pieņemto lēmumu. Doties uz Kazahstānu. Hell yeah, trakajiem pieder pasaule un mēs izvēlamies par labu šim plānam. Diemžēl gan jāsaka, ka ne visiem ceļabiedriem šādi plāni bija pa prātam, bet tāpēc jau esam draugi, ka katrs varam pieņemt savus lēmumus un būt apmierināti ar savām izvēlēm. Kad lēmumi pieņemti, no rīta ceļamies un veļamies, lai dotos uz mūsu sākumpunktu Biškeku, kurā līdz ceļojuma beigām paliks mūsu pilsētu čalis Āris, bet mēs, pārējie uzsāksim savu jauno piedzīvojumu. Vispirms pēc Google atrodam suvenīrveikalu (tie te ir vien pāris visā pilsētā), lai mājās palikušie nepaliek bešā, ja sanāks atgriezties pēdējā brīdī. Bet pēcāk diezgan daudz laika, vārda vistiešākajā nozīmē, “pakāšam” svētdienā mēģinot tikt vaļā no sava noīrētā auto. Kad nodošana sarunāta, mūs kārtējo reizi piečakarē Google maps (jau kuro reizi šajā ceļojumā) un aizbraucam liekus 30 km, lai atrastu mašīnas nodošanas punktu, kurš kā izrādās ir bijis Biškekas centrā, nevis stipri ārpus tā, kur norādīja izīrētāja norādītā adrese. Bet viss jau notiek tā, kā tam jānotiek. Mēs izvizinājāmies šodien, kad ārā līst lietus un laiks ir kā radīts visu lietu sakārtošanai, nevis pēdējā dienā, kad braukātos turpu šurpu īsi pirms lidojuma mājās. Tas, nu, ir darīts, auto pie vietas un turam visus īkšķus, ka Ārim rīt izdosies atdot arī atslēgas un iepriekš iemaksāto drošības naudu atpakaļ. Šeit gan arī gribas pieminēt, ka degviela te maksā apm. 75 centi litrā un KZ vispār nepilni 50 centi. Ir 3 dienā un mēs beidzot, BEIDZOT, uzsākam savu ceļu uz Almaty. Yandex taxi mūs pa 7 Eur aizved līdz, 22 km attālumā esošajai, robežas zonai Korday. Ar kājām tiekam pāri aptuveni pusstundas laikā un jau pēc pāris minūtēm sēžam privātajā taxi uz Almaty. 220 km ar taxi par 54 eur. Jā, mēs varējām savā auto iesēdināt vēl kādu un dalīt šo summu, bet tā nav tik milzīga atšķirība, ja mūs aizved līdz pat viesnīcai un ceļu varam mērot savā trīsvientulībā ar šoferi. Bet tiem, kas dara tāpat kā mēs, atceries, 5000 kazahu naudiņas ir ļoti laba cena no personas par shared taxi. Puisis savā pavecajā, bet diezgan ekskluzīvajā braucamajā pārkāpj visus ātruma noteikumus un mūs nogādā galamērķī ātrāk kā bijām cerējuši. Un atkal jāsaka, ka uzvara! Mēs, pulksten 8 vakarā esam pelnījuši arī pusdienas Tā, nu, sanāk tāda garāka pārbraucienu diena pa tukšo, bet es ticu, ka tas ir tā vērts. Bet, lai nebūtu pavisam “viss slikti”, mēs saņemamies iziet ielās. Kas to būtu domājis… Tik citādāka pilsēta ir Almaty. Tik mūsdienīga, tik elpojoša… Tik skaista. Ieklīstam Irish pub un atklājām, ka te dzīvā mūzika iet uz pilniem gaņģiem. Gurni kustas līdzi paši no sevis. Tāda pilnīgi svētlaimīga sajūta. Mērķis sasniegts un ballīte izveidojusies pilnīgi negaidot. Un rīt būs jauni uhh un ahh stāsti no Kazahstānas. Bet šis vakars lai paliek pie mums . Šī pilnīgi noteikti bija pareizā izvēle
8.diena… Almatija
Ja vakar bija tukšāka iespaidu diena, tad šodien ņemam pa nopietno. Ķemmējam Almaty no viena gala līdz otram, līdz varam teikt, ka tā apskatīta visā tās krāšņumā. Pat nevaru pateikt kāpēc tik ļoti, bet šī pilsēta pilda ar enerģiju, ar elpu… Tik ļoti piepildīta un skaista, tik ļoti baudāma pat tādā drēgnā un pelēkā dienā kā šī. Parki, skulptūras, opera, universitāte, krāšņa pareizticīgo baznīca un mošeja. Gājēju iela Arbats, kas nosēta ar mūsdienīgiem veikaliem, restorāniem un kafejnīcām. Tirgus, kas atkal parāda pilnīgi citu Almatijas seju. Republikas laukums un protams, Kok-Tobe. Tu neesi bijis Almatijā, ja neesi izbraucis ar gaisa tramvaju. Un mēs izbraucām. Kalna galā ne tikai panorāmas skats, bet vesels atrakciju parks, visdažādāko putnu sugu zoodārzs un pat rodelis. Es pat nezinu kā, lai to izstāsta dienas beigās, kad nostaigāti pa pilsētu 32 tk soļi. Šī pilsēta ir jāizbauda. Un vienalga, vasara, rudens, ziemā vai pavasaris. Diena vai nakts, saulains vai apmācies. Tāpēc es saku, ka šeit jāatbrauc ik vienam. Bonusiņš un punktiņš uz i, ir gardas pusdienas fantastiskā restorānā uz Arbata gājēju ielas. Kad soļi sakrāti, laiks atpūtai. Mēs šovakar dodamies uz pirti… Atrodam Google, sazvanam un laižam ar taxi (tie te maksā smieklīgu naudu). Saucas, Home-Spa. Savā galvā uzbur ainu, ka ieradīsies vietā, ar lielu uzrakstu. Bet Home Spa tieši to arī nozīmē- pirts pie kāda mājās . Tikuši iekšā kādā privātmājā, baudām pirts priekus uz nebēdu. Tieši tas un tieši tā, kā šovakar to gribas. Kārtīga karsēšanās un pēršanās perfekta karstuma pirtiņā un veldzējoša atvēsināšanās aukstā baseinā un ledus dušā. Šī diena izpumpējusi un reizē iedevusi pilnīgi jaunu enerģiju. Dzīve ir skaista. Punkts.
9.diena… Charyn Canyon
Ceļojums straujiem soļiem tuvojas noslēgumam, bet mums gribas vēl kaut nedaudz, bet pabūt tuvāk kalniem. Pilsētas ir foršas, bet mums dvēseles dzied, kad esam pie dabas. Tāpēc jau vakar vakarā pasūtījām sev jaunu braucamo un šodien tiekam pie tā. Šodienas mērķis 220 km attālumā- Charyn Canyon. Šeit ar ātruma pārsniegšanu jābūt uzmanīgiem, jo visās malu malās kameras. Vienā krustā var būt tās pat ap 20 gabali. Toties ceļi te lieliski un uz 110 km/h vālē tik. Kāpēc gan ne, ja auto īre 50 eur un degviela 50 centi litrā? Un ar laiciņu ar šodien paveicies. Tā, ka šis plāns ir perfekts. Miera vējos, skaistiem skatiem un plašumiem apkārt, pēc pāris stundām sasniedzam kanjonu. Te arī paiet liela mūsu dienas daļa. 3 km pa kanjona augšu, 6 km pa apakšu. Es nevaru teikt, ka šis ir skaistāks kanjons kā Kirgizstānā redzētie, bet noteikti citādāks. Plašāks, pārskatāmāks un tūristiem piemērotāks. 9 km prieka, no visām pusēm. Mums mutes vaļā un sirds pilna laimes. Noteikti must see. Vēl pa gaismu cenšamies tikt atpakaļ. Pa ceļam uz vietējo numuru atnāk SOS SMS, ka rīt sola Almatijā miglu. Hmm… Kāpēc ko tādu raksta visiem valsts iedzīvotājiem? Iegooglējam, ka izrādās šī migla veido milzīgu piesārņojumu gaisā, kas dažādām grupām var būt pat bīstama un iedzīvotāji aicināti piesārņojuma dēļ vairāk uzturēties telpās. Oh well, will see… Oo, pulkstens jau pāri 8iem vakarā, varbūt jāpaēd? Nu jau teju ierasts visos mūsu ceļojumos, ēst vienu reizi dienā un ļoti vēlā vakara stundā. Ko darīt, ja gribas visur būt, visu redzēt, visu baudīt? Tad ēdiens kļūst otršķirīgs. Izvēle krīt uz kādu gruzīņu restorānu. Apsēdies un liekas, ka esi gatavs apēst arī galdautu . Es pat nezinu bija garšīgi vai nē, galvenais, ka bija . Šī bijusi gara diena. Nogurums atkal dara savu. Bet šī bijusi pēdējā saturīgā diena šajā ceļojumā, kas noslēdzas ar salūtu nākot mājās. Jau rīt daļēji uzsākam savu ceļu mājās. Vēl tik jāizdomā kā tikt atpakaļ uz Kirgizstānu .
10.diena… Almatija – Biškeka
Dienā, kad liekas, ka nebūs nekas stāstāms, atkal sanāk piedzīvojumi. Tā kā šodien atkal ceļa diena, jo izlidošana no Kirgizstānas, sarēķinam laikus un nolemjam, ka nekur nesteigsimies. Kā nekā vienīgie uzdevumi, kas šodien jāpaveic, ir nodot vakardien paņemto auto, nopirkt kādu Kazahu suvenīru, atrast pastu, lai nosūtītu kartiņu uz Latviju un jāpaēd. Sāksim ar pirmo. Aizejam līdz auto īrei, viss kārtībā, mašīna vienā gabalā. Bet… Jāpiemaksā ne tikai par to, ka esam pārbraukuši kilometrus (404 atļauto 300 vietā), par ko bijām informēti, esot vēl jāpiemaksā par auto mazgāšanu. Ko? Mašīna tikpat balta kā to saņēmām un salonā nav ne puteklīša no mums. Nē, esot “očen grjaznaja”. Uznāk smiekli par šādu pavērsienu. Stāvi pie tāda paša auto kā paņemts, bet viņš Tev stāsta, ka šitāda mašīna jāved uz kārtīgu ģenerāltīrīšanu. Nav vēlmes strīdēties un lai jau puišiem tie pieprasītie 8 eur tiek. Done.
Tad iegooglējam suvenīrveikalu tālāk no centra, jo, tie, kuri it kā bija centrā, nebija atrodami iepriekš. Lecam taxi un par nepilniem 2 eur mūs izlaiž vajadzīgajā adresē. Pie milzīga tirgus. Ej, nu, atrodi šajā mega placī, kas aptuveni 10x lielāks par mūsu Centrāltirgu, kur viss pilns ar cilvēkiem, tirgotājiem un mašīnām, vienu vienīgu suvenīrveikalu. Krustu šķērsu skrienot cauri, prasot cilvēkiem, meklējot kartē un mēģinot sajust, kur ir īstā vieta, liekas, ka tā ir neiespējamā misija. Metam mieru, laižam tālāk. Un kā jums liekas, kas notiek tālāk? Mēs gandrīz nejauši izejam pareizo ceļu un bodīti atrodam. Kā teikt, dzīvē mēs vienmēr nonākam pareizajā laikā un pareizajā vietā. Šis būs bijis visilgāk meklētais un visdārgākais 1 eur magnētiņš, kas man bijis. Kaut kā tiekam ārā no tirgus, atrodam šoseju, izdodas izsaukt arī taxi… Šis viss nav izstāstāms, kā šis skrējiens izskatījās, tas būtu jāfilmē. Nākamie 2 eur aizved līdz pastam. Tāds sīkums vien, ka norādītajā google adresē atrodas nevis pasts, bet teātris. Labā ziņa, ka pasts atrodas netālu. Pasēžu laiciņu rindā, kur izsauc pēc numuriņa, un atkal… Nosūtīt vari, bet kartiņu te nav. Nopietni? Kur meklēt kartiņas? Nezinu, pamēģiniet kādā kioskā. Cool… Tieku pie ar markām aplīmētas aploksnes. Viens kiosks, otrs, trešais, visur rakstīts, ka kartiņas ir. Rakstīts ir, kartiņas nav. Plāns izgāzies ar lielu blīkšķi. OK, nebūs. Neeext…
Skrējiens atpakaļ uz viesnīcu. Izčekošanās. Šodien gribas tādas kā svētku pusdienas, pirms atvadāmies no Kazahstānas. Bingo! Mūsu gurmāns Linardiņš mūs aizvizina ar taxi uz kolosālu tradicionālo virtuvi. Zirga gaļa, vietējie ēdieni, sautējumi un plovi. Mūsu maltīte ir lieliska. Un telpas tiešām svētku pusdienām atbilstošas. Izdzerts kārtējais čaiņiks ar tēju. Un esam gatavi doties… Esam sazvanījuši puisi, kurš mūs atveda no robežas līdz Almatijai. Tagad vedīs mūs atpakaļ. 3.5h ceļš. Almaty korķi ir nebeidzami. Prāvs laiks paiet vien tam, lai tiktu no tās ārā. Tātad, 4.5 h . Pret vakaru galā esam un pāri robežai ar tiekam miera vējos bez garām rindām. Uzreiz arī sarunājām taxi un vuallā… 5,5h un mēs esam atpakaļ savā ceļojuma sākumpunktā. Taksists bija tieši tik kolorīts, ka izkāpjot no tā, mums uznāca nerimstoša smieklu lēkme. Laikam jau tas ir kārtīgs rādītājs, ka emocijas bango pāri pārēm. Un tik ļoti no sirds izsmieties ir debešķīgi. Bet… Tikšana uz un no Kirgizstānas uz Kazahstānu, ir vienkāršāka, nekā tas varētu šķist, tā, ka iedrošinu visus braucējus uzdrošināties mazliet paostīt arī kaimiņvalsts gaisu. Veikals. Pēdējais vakarēdiens un sarunas. Kā nekā satiekam arī mūsu 4.kompanjonu Āri. Esam reizē piepildīti un iztukšoti. Laiks mājām…
. Pret vakaru galā esam un pāri robežai ar tiekam miera vējos bez garām rindām. Uzreiz arī sarunājām taxi un vuallā… 5,5h un mēs esam atpakaļ savā ceļojuma sākumpunktā. Taksists bija tieši tik kolorīts, ka izkāpjot no tā, mums uznāca nerimstoša smieklu lēkme. Laikam jau tas ir kārtīgs rādītājs, ka emocijas bango pāri pārēm. Un tik ļoti no sirds izsmieties ir debešķīgi. Bet… Tikšana uz un no Kirgizstānas uz Kazahstānu, ir vienkāršāka, nekā tas varētu šķist, tā, ka iedrošinu visus braucējus uzdrošināties mazliet paostīt arī kaimiņvalsts gaisu. Veikals. Pēdējais vakarēdiens un sarunas. Kā nekā satiekam arī mūsu 4.kompanjonu Āri. Esam reizē piepildīti un iztukšoti. Laiks mājām…
11.diena… dodamies mājās!
Mūsu stāsts ir izstāstīts. Mēs šodien dodamies mājās. Atpakaļceļš tāds pats kā turpceļš- Bishkek – Stambula – Rīga. Kopā 12 stundas. Bet ir laiks un nav pat skumji… Šis ceļojums bijis daudz grandiozāks, kā es to biju iedomājusies iepriekš. Katra diena bijusi pilnīgi citādāka kā iepriekšējā. Neesam arī ļoti jutuši, ka oktobris mums ir traucējis iepazīt šīs skaistās zemes. Pēkšņi plānā ielikt Kazahstānu noteikti bija perfekta ideja. Un ceru, ka arī tiem, kas plāno šādu ceļojumu, būšu kā palīdzējusi ar saviem ierakstiem. Jo brīžam te var apmaldīties 3 priedēs. Tik daudz krievu valodā kā šajās dienās, savā dzīvē neesmu runājusi. Izrādās, ka runāju tīri pieņemamā sarunvalodas līmenī. Jo angļu valodu te nesaprot gandrīz neviens.
Un, lai arī katrs esam iztērējuši aptuveni 850 eur, mēs atkal esam kļuvuši bagātāki ar iespaidiem, atmiņām, enerģiju un mīlestību. Paldies Kirgizstānai un Kazahstānai par mirkļiem, par skatiem, par sajūtām… Paldies visiem, kas sekoja līdzi. Jūs jau ziniet, mēs nesakām ardievas. Mēs sakām, uz redzēšanos nākamajā stāstā.
