3 dienas Kurzemes piekrastē
Atkal pienācis laiks atvērt savu ceļojumu dienasgrāmatu. Jo Kurzemes piekraste ir runāšanas, apskatīšanas, apbrīnošanas un izzināšanas vērta. Un ir pilnīgi skaidrs, ka mēs atgriezīsimies atkal un atkal.
Pirmo dienu iesākām ar pirmo galamērķi – Smārde. Smārdes stacija, Engures novada partnerības lielisko dāmu satikšana un izziņa par šo tik ļoti nezināmo un neatklāto reģionu. Laika šoreiz nav daudz, tāpēc no visiem neskaitāmajiem must see punktiem, izvēlamies Ragaciema sedumu. Un ikdienas skrējienā iestājas miers. Jo tas ieplūst mūsos tāpat kā tas ieplūdis jūrā. Bez skaņas, bez steigas, bez vēja… Un liekas, ka tas tikai mums. Piekrasti apbraukāt nesezonā ir fenomenāli, jo lai kur Tu dotos, viss tikai Tev… Esi tikai Tu un jūra… Jūra, kas dod kosmosa enerģiju. Tā izbaudot mirkli, nokļūstam līdz pirmajai bākai- Ragaciema bākai. Neplānoti, bet tieši bākas mūs vada šajā ceļā. Vispār jāsaka, ka pietiek tikai google ievadīt “bākas Latvijā” un kārtīgs ceļojuma maršruts gatavs. Tas izvedīs cauri visai skaistajai piekrastei. Bet… Vecā Ragaciema bāka tāda maza un mīļa, meža un jūras ieskauta, iedod mums savu sajūtu. Laiks doties tālāk… Uz Dundagas pili. Kur, jau tumsas mīļotiem, noiet teju 10 tūkstoš soļus, izbaudot pirmo, tik silto vakaru pēc aukstās un sniegotās ziemas. Pils parks, kuru noteikti gribas izstaigāt arī dienas gaismā, dižkoki viens blakus otram, kas slejas tik stalti un gari, ka liekas esi niecība to priekšā… Un te pēkšņi mūsdienas ienākušas šajā citā gadsimtā- Latvijas Valsts mežu jaunmodīgā ēka. Pastaigu noslēdzam ar baznīcas apskati, lai jau drīz pēc tam, par nieka 10 EUR no cilvēka, dotos nakšņot luxus apartamentos Dundagas pilī pie leģendām apvītās zaļās dāmas.
2.diena sākas agri, ar atkārtotu Dundagas apskati, jo gribas, lai tā acij rotājas arī dienasgaismā. Un tiešām, tiešām, ļoti skaista pilsēta. Bet laiks doties tālāk… Uz nesen uzstādīto Irbenes gājēju/ trošu tiltu. Tā vien liekas, ka te jau tikai uz mirklīti. Bet kaut kā iestrēgstam. Jo gribas paieties vēl uz vienu, uz otru pusi, parāpties, pakāpelēt un beigu beigās vienkārši pabaudīt saulīti, kas visam piešķir vēl papildus īpašu sajūtu. Ceļu turpinām uz Miķeļbāku un tās pludmali, kas iedod atkal jaunu, pilnīgi citu smeķi. Bāka tik stalti slejas, kamēr jūra tā vien prasa palikt ilgāk, pabaudīt un nekur nesteigties prom. Bet šodienas plānā nākamā bāka- Ovīšu bāka. Mazāka, mīlīgāka, tik citādāka kā cilvēki- viens stalts un garšs, otrs īss un omulīgs. 
Arī Ovīšu pludmale atvilina mūs pie sevis. Un neticami… 8 km un nonāc pilnīgi citā pasaulē. Olīšu noklātā, dūmakā tītā… Tas atkal iedod pilnīgi citu sajūtu. Vai tiešām tik tuvu un tik liela dažādība?
Tālāk ceļš mūs izved caur Ventspili, kuru šoreiz liekam mierā, jo tai vajag savu, atsevišķu stāstu. Vien uz mirkli piestājam pie viena jaunāka objekta- Pasiekstes vējdzirnavām. Pa ceļam nevaram izlaist nākamo torni- Užavas bāku. Tā atkal parāda, cik bākas var būt dažādas un interesantas. Bet vējš mūs aizpūš uz Ziemupi. Rūķu valstību. Te rūķi liek par sevi manīt ik uz stūra. Un jā, Latvijas īstais Ziemassvētku vecītis, pie kura nonāk visas bērnu vēstules, mīt tieši šeit. Leģendu un sirsnības pilna meža taka pie jūras ir interesanta ne tikai decembrī, bet arī visu cauru gadu. Tiekam pie kārtīgas ekskursijas un smaidu devas. Nevaru vien sagaidīt, kad vedīšu decembrī uz šo vietu savus bērnus. Bet ne tikai rūķi te valda. Te jūra atkal parāda pavisam citu raksturu. Debešķīgi skaists stāvkrasts, kur bangojošā jūra atkal piepilda mūs ar savu enerģiju. Turpat piekrastē tiek piedāvāta vietējā virtuve. “Uzlāpījušies” varam doties tālāk uz nākamo torni – Akmeņraga bāku. Spilgta, liekas kurzemnieciski spītīga tā sargā savu skaisto jūras krastu. Bet ja jau esi šai pusē, kā neiebrauksi Pāvilostā?! Saulītei rietot, dodamies pa jauno promenādi, pa skaisto, akmeņaino molu, līdz bākai, kas dod sajūtu, ka esi iestaigājis jūrā. Ne velti daudzi Pāvilostu uzskata par maģisko vietu. Bet par to stāstīsim un rādīsim citu reizi. Tik vien gribējās kā daļiņu šīs maģijas sajust arī šodien. Vakars klāt un laiks doties uz šīs dienas galapunktu, kurā gribas pamosties- sveika, Liepāja! Ehh… Šīs 2 dienas bijušas piepildītas, fantastiskas, skaistas un īpašas. Šodienai pietiks. Tiekamies rīt.
3.diena… Liepāja, Nida, Pape, Rucava, Pusēnu kāpa, Bernāti, Grobiņa
Vietā, kur lido ne tikai vējš, bet arī laiks. Rītu Liepājā sākam agri, jo plāni kā Napoleoniem. Pirmā pietura jaunā Dzintara koncertzāle, tīri uzmest aci, kā tad šis mirdzošais brīnums izskatās. Bet pirmais īstais galamērķis- Zirgu sala. Arī kas neredzēts un līdz šim neatklāts. Lielais dabas parks mūs izved kārtīgā, bet skaistā pastaigā gar Liepājas ezeru. Un, protams, jāuzkāpj arī tornī. Normālā situācijā, tiešām ir vērts šajā salā pavadīt vairākas stundas. Bet mēs skrienam tālāk, uz Ziemeļu molu. Principā sānāk tādu kārtīgu rīta maratonu noiet, jo jau līdz 12tiem esam sasnieguši 12tk soļus . Ziemeļu mols liekas nebeidzams… Bet tas ir tā vērts. Katrs akmentiņš, katrs solis, katra vēja izpūstā doma no galvas. Un pilsētas piepildījumam, ja jau pludmales, tad kā nu pabrauksi garām Liepājas?! Jā, jā, te jo projām piedzimst vējš.
. Ziemeļu mols liekas nebeidzams… Bet tas ir tā vērts. Katrs akmentiņš, katrs solis, katra vēja izpūstā doma no galvas. Un pilsētas piepildījumam, ja jau pludmales, tad kā nu pabrauksi garām Liepājas?! Jā, jā, te jo projām piedzimst vējš.Bet nu, šķiram jaunu lapu un ceļš mūs aizved uz Lietuvas robežu, uz Nidu. Te iegūstam atkal jaunu elpu. Mīļa pludmalīte, lietuviešu plikās peldes (jo arī viņi sajūsminās par robežu šodienā kā mazi bērni) un mēs, pie pašas robežas zīmes. Šajā laikā sajūta, ka tiešām uz mirkli esi bijis ārzemēs. Šķiet, ka nekad tā nebiju priecājusies ieraugot mazu robežzīmi. Un tik burvīgā vietā. Paldies Tev, skaistā Nida.
Tālākais punkts sasniegts, dodamies atpakaļvirzienā. Pape. Mīļie, ja esiet Kurzemē, veltiet dienu Papei. Te ir viss.. Fantastiska pludmale, skaista bāka, savvaļas zirgi, purva, pastaigu un meža takas, neparastas mājas un brīnišķīgi iedzīvotāji. Mums paliek žēl, ka mūsu laiks ir ierobežots. Bet mēs brauksim vēl. Noteikti. Izmetam loku cauri mazītiņajai Rucavai, lai jau tūlīt pēc tam Apbrīnotu, tiešām, ar lielo burtu, Pūsēnu kāpu. Taka cauri mežam, kāpiens pa trepītēm un te, nu, tu esi… Kalna galiņā pie priežu galiem un veries kā zem tevis tik bezbēdīgi liela, liela kāpa krīt. Man šī skaistā vieta bija milzu atklājums un pilnīgi noteikti liels ieteikums visiem, kas atbraukuši šajā pusē.
Diena jau uz otru pusi steidz, bet mums vēl vēlmju sarakstā tik izslavētā Bernātu pludmale. Un tiešām, viss tik sakārtots, tik tīrs, tik svaigs, tik skaists… Laipiņas, trepītes, pat zviļņi un soliņi. Liekas, pat smiltis te tīras jo tīras. Un pat šeit, kur it kā brauc visi, esam tikai mēs. Tā ir tā nesezonas burvība. Vari justies priviliģēts un šo dabas varenību un burvību paņemt tikai sev, cik tik uziet. Šodien sakām ardievas jūrai, mūsu piekrastes piedzīvojumam, jo mājas mūs sauc. Vēl tikai punktiņam uz i piestājam Grobiņā, kur, līdz ar tumsiņu, pilsdrupās iedegas gaismiņas un iedod saldsērīgu un romantisku sajūtu. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai vēl pēdējo reizi šodien mums mazliet aizrautos elpa un sirdi pārņemtu miers. Kurzeme, tu esi pasakaina!!! Šeit mēs liekam komatu, nevis punktu, jo mēs atgriezīsimies. Vēl palicis tik daudz neizzināta, neizstāstīta, neredzēta, neizbaudīta… Tiekamies drīz!
