Liekam jaunu bildi iekšā. Šoreiz jauns galamērķis- Nepāla. Pirmās dienas kā jau vienmēr pirmās dienas tālākiem galamērķiem. Apmēram 24h jāatvēl ceļam. Un mēs bez sarežģījumiem nemākam. Pirmais lidojums Rīga – Milāna ar Ryanair. Viss bija lieliski saplānots. Nolaižamies, pēc stundas kāpjam autobusā no Bergamo lidostas uz Malpensu… esam tieši laikā, lai iečekotos uz nākamo lidojumu uz Indiju… bet… reiss Rīgā aizkavējās par stundu, kas nozīmē, ka esam autobusa pieturā Milānā tieši 10 minūtes pēc paredzētā autobusa atiešanas, bet nākamo gaidīt vairs nav iespējams, jo tas, savukārt, nozīmē, nokavēt reisu uz Indiju. Nav variantu, jābrauc ar taxi… par 230 eur!!! Nu, pilnīgi pa lēto… a ko citu izvēlēties? Palikt Itālijā un 3 nedēļas ceļot tur? Mēs tomēr lemjam par labu Nepālai. Un beigu beigās, arī apdrošināšana mums bija vēlīga, jo iesniedzot visus pieprasījumus, saņemsim 130 eur atpakaļ. Tātad, rezume, taxis 100 eur un vēl pazaudēti 40 eur par busa biļetēm. Bet vēja ātrumā, ierodamies lidostā 20 minūtes ātrāk kā bija plānots ar autobusu un jau laicīgi stāvam indiešu pilnā rindā, iekāpšanai lidojumam uz New Dehli. Nakts paiet Air India lidmašīnā. Nu…lidmašīna tāda, ka liekas pēc pāris izbraucieniem sadalīsies reizinātājos. Neviens TV nestrādā un krēsli, lielākoties, salauzti (bet nav ko skādēt, ja līdz Nepālai turp un atpakaļ tiec pa 370 eur). Bet tajā pat laikā, 7 stundās pamanamies 2x pārēsties un par ēdienu varam dot visas 10 balles. Ar saules lēktu ielidojam Dehli. Lidostas kafenē nodirnam 4 stundas, lai pēcāk sapnis piepildītos. Pēc vēl viena sliktas lidmašīnas un laba ēdiena 1.25 h esam galā- Kathmandu. Everests aplūkots no putna lidojuma. Vīzu pērkam uz vietas pa 30 dolāriem, viss norit raiti un degunus jau sildam 9.oktobrī 27 grādos Nepālā. 10 dolāri taxi līdz viesnīcai, ātra pārģērbšanās un ejam ielās. Pārgurums jūtams, bet nevar taču dienu pavisam palaist vējā. Jā! Esam Āzijā. Viss čum un mudž ar rolleriem, mocīšiem, gājējiem, riteņbraucējiem, veikaliņiem, tirgotājiem… šī ir tik ļoti Āzijas sajūta. Izspraucamies cauri Rush hour un nonākam Durbar squere. Templis viens, templis divi, templis 53… visi tik majestātiski piepilda šo trokšņaino pilsētas kņadu. Mēs klīstam un baudām. Esam laikā, kad šeit notiek Country festival vai visas valsts holidays – Dashain Festival (paši svarīgākie svētki Nepālas iedzīvotajiem gadā, kad tie svin labā pārākumu pār ļauno). Redzēs, kādas extras šī iezīme mums dos. Pirms pāris dienām BBC lasījām, ka te lieli plūdi, daudz bojā gājušie, bet par to nekas te neliecina. Mums viss patīk. Pavelkamies visai šaj kņadai līdzi. Nogurums gan tāds, ka prasās arī pēc kāda forša barčika un mierīgām sarunām. Pagaidām plāna mums šim ceļojumam diži nav. Plūsmā. Dzīvosim redzēsim. Šodien pāris tūkstoši soļi cauri galvenajām ielām, rīt prom vēl nekur neskriesim, bet iepazīsim Kathmandu tuvāk. Šovakar laicīgi čučēt, jo bez miega nu jau 2.diennakts. Tiekamies rīt.
Šeit ir dīvaina laika starpība ar Latviju. 2 stundas un 45 minūtes. Mēs dzīvojam laikam pa priekšu. Bet neskatoties uz to, ja LV tikai 5:45, modinātājs 8, brīnišķīgas brokastis viesnīcā un esam gatavi dienai. Salikām “must see” objektus un sapratām, ka uz pirmo aizbrauksim ar taxi. 7 eur mazā vāģītī, kur Jančukam griestos galva duras, bet ātri vien 2h gājiena vietā, esam nokļuvuši Kapanas klosterī. Cienot valsti, uz kuru esam atbraukuši, šodien garo bikšu diena un somā garroku krekls. Bez tāda iekšā klostera teritorijā netiktu. Esam nokļuvuši vietā, kur tūristi brauc klusēšanas retrītos. Acīm paveras burvīgs skats pār pilsētu un mēs klīstam, apbrīnodami svētvietas. Tik daudz krāsas, tik daudz detaļas, tik daudz mūki, tik maz cilvēku un tik daudz Budas klātesamība. Jap, joprojām saku, ka kādā no savām dzīvēm esmu bijusi budiste, jo šeit jūtos patiesi labi. Tālāk gan esam dienu nolēmuši pavadīt ar kājām. Nākamā pietura Swayambhunath temple. Cauri klusākām pilsētas ielām, kur ganās gan govis, gan kazas, gan sprostos turētas vistas, gan vietējie iedzīvotāji. Vairāk kā stundu baudām šo pilsētu, līdz nokļūstam Budha Stupa, kur vispirms norēķināmies par ieeju 6 eur uz diviem. Dodamies iekšā un ieraugām šo lepnumu, ko nepālieši dēvē par Budisma ticības centru. Lūgšanu ruļļi un krāsainie karodziņi, ticības zvani, baložu pilnas ielas un uz to visu no augšas lūkojas milzu Budas ikona. Izstaigājām Stupas teritoriju krustu šķērsu un vienkārši baudījām. Tālāk ejot, jo tuvāk centram dodies, jo satiksme intensīvāka. Atkal, ja gribi šķērsot ielu, vienkārši aizver acis un ej. Ja raustīsies, var visādi sanākt. Bet mūsu nākamais pieturas punkts- Pashupatinath Temple. Šeit jau ieeja 13 eur diviem. Vispirms pamaldamies, nesaprotot, kas tad mums īsti jāatrod, jo vietām ieeja tikai hinduistiem. Mērkaķēni skraida riņķī apkārt, govis ganās patvaļā, bet mēs esam nokļuvuši hinduistu svētvietās, kur ieplūstam arī mēs. Tā staigājot un baudot, nonākam līdz upes krastam, kur mums paveras kas neticams. Esam klātesoši bēru ceremonijās… vairākās. Turpat apmazgā, turpat atvadās, turpat nes dedzināt, turpat arī kremē. Un turpat arī vecie hinduisti tērpos sēž svētvietās un gaida, kad tu tos apbrīnosi. Mēs mazliet nespējam noticēt tam, ko redzam un visas svētvietas paliek otršķirīgas. Te neraud, ne nepārdzīvo, te tas nav intīms process, te izdara lietas, kas jāizdara un aiziet. Ieejam arī pašā templī, kuru gan mums kā nehinduistiem ļauj apskatīt vien no ārpuses. Un tad gan laiks izdomāt, ko darīsim nākamās dienas, jo ceļš mūs sauc. Tāpēc esam sarunājuši tikties ar vienu tūrisma kompānijas pārstāvi, ko iepazinām ceļā no lidostas, lai atrastu transportu rītdienai. Lai tur nokļūtu, dodamies centra virzienā, 1.5h gājienā, pa ceļam vēl ielavoties Masterpiece templī, aplūkojot no āras pili, kurā nogalināta karaliskā ģimene, gar veikaliņiem, kuros pārdod dažādas kvalitātes sporta ekipējumus, šūšanas darbnīcām, kur uz vietas vari pasūtīt sev uzvalku, līdz nokļūstam pilsētas centrā un atrodam arī mūsu tūrisma biroju. Tātad, rīt gribam doties kalnu virzienā, uz Pokharu. 3 varianti – lidmašīna 100 dolāri personai, taxi 125 dolāri abiem vai autobuss 15 dolāri persona. Grib mūs pierunāt uz dārgākām opcijām un mēs arī domājām, ka tālāk lidosim, bet… lai iet pa lēto. Autobuss. 6:45 jāizbrauc, parasti ceļš 6h, bet tā kā ceļi būšot briesmīgi, jo lietus sezona tos izdragājusi, varam rēķināties ar visu rītdienu busā. Oh well… lai iet. Mēģinām. Deals sarunāts, 30 dolāri un mēs beidzot esam gatavi paēst vakariņas. Tāpēc dodamies galvenā laukuma (Durbar squere, kur bijām vakar) virzienā, lai paēstu ieteiktā restorānā, ar skatu uz galveno laukumu no augšas. Atkal izbaudām pārapdzīvotību pilnā tās krāšnumā – moči, rolleri, mašīnas, cilvēki, veikali, bērni… viss vienuviet uz pāris metru platām ielām. Pat govis tiek ganītas. Bet vēlamais restorāns ciet. Blakus vēl viens. Skats skaists, bet Menu briesmīgs. Tāpēc atgriežamies vakarvakara H20 pub, kur zinām, būs gardi, būs labas cenas un lieliski kokteiļi. Un nekļūdījāmies… Jānis pasūta ko tādu, kam pielaiž uguni to atnesot. Un viss tiešām gardum gards. Tālāk jau vakars ar sarunām un dzērieniem un atpakaļ uz viesnīcu. Šodienai pietiek. Mūsu kontā 30 tk soļi, 100 iztērēti eiro uz diviem un kārtīgs nogurums. Šī diena bija varena. Tiekamies rīt.
Ar katru dienu modinātājs atskan arvien agrāk. Šorīt cēlāmies 5, lai pusstundā uzskrietu apkārtnes augstākajā kalnā un no turienes redzētu saullēktu. Neteiktu, ka uzskrējām, drīzāk uztenterējām raitā solī. Agrā rīta stunda ietinusi mūs kārtīgā dūmakā, jo augstāk kāp, jo biezākā. Bet saule lēca, kalni un pilsēta sāka mosties un mēs, klusēdami, baudījām šo skatu. Labrīt, diena! Lēnu garu nokāpām lejā, nekur nesteidzoties paēdām brokastis uz mūsu terases…bijām domājuši braukt lejā ap to pašu laiku (12:20), ko vakar atbraucām, lai tāpat kā vakar izkāpuši, noķertu ceļa malā vienu no tūristu busiem un turpinātu ceļu tā, it kā neko nebūtu izlaiduši. Bet, tad pie mums ieradās hoteļa saimnieks, paziņoja, ka 11 sākas festivāla noslēguma balle visā valstī un taxis pa tiem pašiem 6 eur, mūs var lejā novest tikai tagad. Pēc tam neviens vairs nestrādās. Ok, laižam. Ātri sapakojamies un esam atkal ceļa jūtīs. Lejā mūs izmet lielceļa malā, kur nav tā, ka sēdi 3h un kafijo. Mūs noķer kāds vietējais salesman. Vārds pa vārdam, domāju, ka tikām apčakarēti naudas ziņā, bet paši piekritām. Neviens buss tuvākā laikā nebūs, var vienu mini van atrast pa 50 dolāriem, kas ved vēl kādus tūristus vai… redz kur Jums čalis ar džipu. 45 eur un Jums tiks eksluzīvs brauciens. Oh well… saprotam, ka tie ir 10 eur vairāk par personu, kā šodienas tarifs busos, kas jāgaida vismaz 2 stundas un dealam piekrītam. Rezultātā gan 30 eur čalis sev ielika kabatā un šoferim atvēlēja vien 15. Rāpjoties iekšā jūtu, man aiz muguras kaut kas kustas. Meeee… no aizmugures izlien kaza . Lieki piebilst, ka liels bija mans pārsteigums. Mēs noteikti varējām kaulēties par cenu, bet ar visu kazu, šoferis brauca kā rallijā un plānoto 3h vietā autobusā, mēs nokļūstam Pokhara vien 1.5h laikā. Tātad… mums ir vesela diena Pokharā. Ātri atrodam viesnīcu, kas mums izmaksā 20 eur par nakti un laižam ielās. Plānā atrast tūri nākamajām 3 dienām kalnos un izbraukt ar gaisa tramvaju. Ceļā uz to bijām, bet ieraugu, ka atvērta ir bodīte, kas skaidri norāda, ka te tirgo biļetes uz stāvāko Zip-line pasaulē. 70 eur, bet man acis deg. Vajag. Pierakstos pēc 2h, bet sarunājām, ka tiekamies tur un transferu uz sākumpunktu man nevajadzēs. Biļete kabatā un dodamies Annapurna cable car virzienā. Pa ceļam iegriežamies arī kādā tūrkompānijā, kur saliekam plānu nākamajām 3 dienām. Vēl 165 eur diviem, bet liekas, ka 3 dienām kalnos sanācis labs deals, jo viss, ko papildu vajadzēs, ir paēst. Nepilnas stundas gājiens 32 grādos un esam nonākuši pie gaisa tramvaja. Man biļete ietilpst zip-line cenā. Tā kā noslieces uz ekstrēmismu (ja neskaita močus), šajā ģimenē ir tikai vienam cilvēkam, vīriņš iegādājas tramvaja biļeti pa 11 eur turp un atpakaļ. Es atpakaļ lidošu pa gaisu . Nevarētu teikt, ka es gaisa tramvajus nepielīdzinu zip-line, jo tāpat kā ar lidmašīnām nepatīk lidot, nejūtos ļoti labi arī šajā mehānismā, kur viss tramvajs lieliem stikliem un plašu redzamību. A mēs tik braucam un braucam stāvus augšā, lai sasniegtu Sarangkot virsotni. Bet kāds skats paveras. Ezers un pilsēta visā tās krāšņumā. 10 minūšu brauciens un esam augšā. Mums ir vēl laiks, lai izstaigātu šo virsotni. Atkal trepes uz augšu, bet sviedriem līstot, nokļūstam arī augstākajā skatu punktā un templī. Zilonis vēl tikai remontējas, bet vai tad stalažas liedz tūristiem pa tām un zem tām parāpot, lai redzētu skaistākos skatus? Kad viss apskatīts, dodamies uz ZipFlyer Nepal. Es esmu diezgan drošsirdīga, bet nav tā, ka sirds neklapē straujāk, ņemot vēl vērā to, ka līdzīga aktivitāte piedzīvota Puertoriko, tikai atškirība tajā, ka šis iet nevien 1.8 km, bet arī 600 m uz leju, sasniedzot ātrumu 140 km/h. Bet neies taču asti raut kājstarpē un spiedzot, kliedzot laižos lejā, pāri kalniem. Vai nu tas, ka Puertoriko gājām lejā kā supermeni, bet šeit sēžot, vai tas, ka neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, jāsaka, ka šis likās mierīgāks brauciens kā pieredzētais. Bet tas nemaina to, ka tas tik un tā bija super jaudīgi. Pēc pāris dienām ielikšu arī video no go pro. Izkāpjot galā, saprotu, ka rociņas tomēr trīc no adrenalīna. Foršu pārsteigumu sagādāja organizatori, uzdāvinot t-kreklu, ar Zip-line apdruku. Man tiek paziņots, ka varu kādu laiku iet pasēdēt vietējā kafejnīcā, jo līdz transferam uz sākuma bāzi, būs jāpagaida, kamēr daži indieši noleks ar gumiju. Sēžu tā un vēroju gumijlēcējus, malkojot dzērienu, ka pašai ar sakārojās. 32 eur un lieta darīta, esmu ceļā uz gumijlēkšanas spotu. Khe… tikai 80 metri brīvais lidojums . Gaidot savu kārtu, reizes 10 pārdomāju, cik gan laba mamma es esmu. Bet nekas, tētis taču arī bērniem ir lielisks. Atpakaļceļa vairs nav. Ar personālu izpļāpājamies un uzzinu, ka viņu front ofiss ir mūsu pašu latvieši. Ka pie mūsējiem mācījušies un latvieši ir gumijlēkšanas profesionāļi. Bet tik un tā, esam abi ar Jančuku lēkuši Siguldā bet šis… aaaaaa… šis bija pilnīgi crazy. Es tiešām to izdarīju? Es tiešām to izdarīju! Nē, nu, nopietni… es smaidu visu atlikušo vakaru. No adrenalīna, no prieka, no sajūsmas… abi šie piedzīvojumi bija visu 100 eur vērti. Esmu pēdējā parka apmeklētāja un uz “nometni” dodos kopā ar personālu. Vīriņš sagaida un es tā kā trakā stāstu savas sajūtas. Bet ak jel, atkal 18:30 un ēstas tikai brokastis 7 no rīta. Jāiet lūkoties, ko tad nozīmē festivāla beigas. Pilsēta ir pamodusies. Iemaldāmies karuseļu parkā, kur nespējam beigt brīnīties par panorāmas ratu, kas iet tādā pašā ātrumā, kā es ar trosi no kalna. Sākumā likās, ka saplīsis, bet redzot mierīgi telefonā sēdošo iekšā laidēju, tā laikam normāla izklaide, kārtīgi iegriezties panorāmas ratā. Siguldas panorāmas rats, kurā kāp iekšā tikai tāpēc, ka bērni ļoti, ļoti grib, nobāl. Pilsētā šodien svin dzīvi. Bet mēs atrodam mīlīgu kafejnīcu savām garšas kārpiņām. Šovakar iemēģinām atkal ko jaunu- momo. Jeb pelmeņus Nepāliešu stilā. Kā jau teicu, te virtuve ir brīnišķīga. Un par 3 ēdienu vakariņām, 3 dzērieniem, ar skatu uz ezeru, samaksājām 15 eur. Blakus kafejnīcā forša grupa dzied populārus gabalus un man šovakar smaidu no sejas nost nedabūt. Nolemjam, ka šovakar laiks arī nelielam shoppingam, jo ja brauc uz Nepālu, grēks nenopirkt kādu The North Face jaku vai bikses, kas mums lietin noderēs nākamajās 3 dienās. Stundiņu paklīstam pa veikaliņiem un lēnu garu dodamies uz viesnīcu. Šī bija varena diena! Crazy…
Mūsu modinātājs atkal uz saullēkta laiku, lai redzētu sauli iespīdamies pār Annapurna virsotnēm. Saullēkts bija, mēs priecīgi, bet Annapurna mūs šodien sveicina tikai uz īsu mirkli, jo pār kalniem pārlaidušies lietus mākoņi. Bet uz brīdi redzējām pat Fishtail mountain. Tā kā vakar jau šodienas iekļauto programmu izdarījām, bija mums visādi varianti, ko šodien darīt. Viens, samaksāt par atļauju ieiešanai hiking zonā un atgriezties ar tumsu mums paredzētajā viesnīcā Dhampus. Bet tā kā redzam, ka mākoņi klās kalnus visas dienas garumā un sola lietu, šo variantu atmetam. Otrs, samierināties, ka esam lieki samaksājuši par tūri un uztvert to kā ziedojumu Nepālas ekonomikai (apm.100 eur) un doties garākā “pastaigā” pašiem uz savu galvu. Un ko mēs izvēlējāmies? Variants 2. Paēdām brokastis un dodamies. Mēs šodien kalnos pavadījām 10 stundas, nogājām 28 km. Kalnos! Tie, kas šo atkārto, lūdzu, bez kalnu kartes to nedariet. Tā kā Jančukam ir Suunto viedpulkstenis, mēs esam nodrošināti ar kalnu karti, trekinga takām un visu vajadzīgo, lai nepazustu kalnos. Mēs gājām, līdām, rāpāmies, kāpām, maldījāmies un pabijām vietās, kur likās neviena dzīva dvēsele nav kāju spērusi gadiem… brīžam pa speciālām takām, brīžam pa bezceļiem, brīžam līdz spēku izsīkumam… bet tas bija katras sekundes vērts. Australian Camp – Damphus – Sarangkot – Pokhara. Šis bija varen jaudīgi. Pa ceļam dabūjām arī kāroto trošu tiltu. Un kas par skatiem!!! Cilvēkus 10 stundās satikām skaitā, labi, ja uz 2 roku pirkstiem saskaitāmus. Es pat nezinu, ko šeit vēl piebilst. Lai runā bildes un atmiņās šis paliek kā kaut kas fantastisks. Tas 1.laimes mirklis, kad esam sasnieguši Sarangkot virsotni. Satiekam tur kādu 65gadīgu Kanādieti, ar kuru ieslīgstam garākā sarunā par dzīvi. Uzzinam arī, ka esam gājuši pa takām, kuras vietējie uzskata par bīstamām, jo tajās dzīvo leopardi. Nu, varbūt labi, ka uzzinām to pēc gājiena. Kad bijām nogājuši, šķietami, smagāko daļu un tikuši līdz Sarangkot, kur iepriekš mūs gaisa tramvajs uzveda augšā, sāka līt. Neesam, taču, no cukura. Lietus plēves mugurā un sākam kāpienu lejā. Te gan sākās mans izturības un sāpju sliekšņa pārbaudes posms. Jo atkal, tāpat kā Peru, mans celis atteicās sadzīvot ar manu dullumu un tam uzlikto slodzi. Liekas, kas tad tur ir, kāpt lejā? Nav taču vairāk sviedri jālej, kad tek no visām maliņām. Bet ne tad, ja izvēlies kāpt pa trekking takām, nevis normālu ceļu. Mēs slīdējām, mēs bridām, es mēģināju sadzīvot ar savām ceļa sāpēm, kas īpaši īd pie katra veiktā pakāpiena lejup. Stāvi, mālaimi nokāpieni, slideni akmeņi, slapja zāle… Bet, 2h vēlāk, mēs to izdarījām! 28 km! Mēs ar sevi tiešām lepojamies un iesakām to izmēģināt arī citiem. Tāpēc vēlreiz atkārtoju. Jums nevajag tūres, jums nevajag gidus, Jūs to variet izdarīt arī paši, ja vien galva ir uz pleciem un ķermenis darba kārtībā. Lejā esam līdz ar tumsu. Un galvā dzimst plāns apmeklēt mūsu tūroperatoru. Vārds pa vārdam, ka esam “too young for this shit” un apmaiņā tiekam pie viņa apmaksātām biļetēm uz Lumbini, kas ir mūsu nākamais galamērķis. Parēķinājām, ka tas nav refund, bet godīgs deals par mūsu stulbību ņemt nederīgu tūri, pret naudas pazaudēšanu. Mēs samaksājam šovakar par viesnīcu, kas bija iekļauta programmā, bet viņš par autobusa biļetēm. Tas cenas ziņā ir aptuveni 1:1 un esam iztērējuši tieši tikpat, cik būtu iztērējuši paliekot kalnos ar grupu. Jā, mums nevajadzēja vispār ņemt to tūri, bet, ja reiz šādu greizu lēmumu pieņēmām, kopsummā vismaz nesamaksājām vairāk. Un iegūstam vēl vienu dienu nākamajiem apskates objektiem Nepālā. Ir 18:30 un mēs esam pelnījuši pusdienvakariņas. Atrodam jauku vietu, kur nevis paēdām, bet kārtīgi pārēdamies un pēcāk dodamies uz viesnīcu, kur atstāta mūsu bagāža. Puisis bija pārsteigts, ieraugot mūs dienu ātrāk kā plānots, bet pie numuriņa pa 20 eur tiekam un, uz rezerves baterijām funkcionējoši, varam doties pie miera. Nepālā, Tu mūs atkal pārsteidzi. Paldies, ka ļauj mūsu plāniem mainīties kā sekunžu rādītājiem un iedod mums pilnīgu laimīgas sajūtu ik dienas.
Šodien mums atkal sanāk tāda nekāda diena. Šodien sakām ardievas Safari. Smejamies, ka Jančukam gan paveicies vairāk ar savvaļas zvēru ieraudzīšanu, jo viena lauvene katru rītu staigā pa viņa istabu . 6:30 jau sēžam pie brokastu galda, 7:00 lecam tuktukā un 7:30 jau sākam kratīties autobusā. Kā Jums liekas, cik stundas vajag, lai nobrauktu 160 km? Mums ir atbilde. 8.5 . Atkal skūpstu rinda mūsējā, kopā ar čehu pāri un vācieti un knapi izsprukts no Cabin seat vietām. Un mēs kratamies, lēkājam, knapi kustamies. Vidējais ātrums 5-30 km/h. Ceļi te ir fenomenāli. Tie nav ceļi, bet bezceļi, turklāt vēl kalnos. Visi braucamie, kā skudras seko viens otram, abos virzienos, pa reizei vēl pamanoties viens otru apdzīt. Bet skati nemainīgi lieliski aiz loga. Tā, īsi pirms 16 esam nonākuši atpakaļ Kathmandu. Liekas, ceļojums mūs ved mājup? Nebūt ne. Šī ir tikai pietura nākamajiem 2 dienu piedzīvojumiem. Šodien mēs “atpūšamies” un sagādājam mīļajiem visu kāroto suvenīru bodēs. Esam riktīgi patērējušies, jo par viesnīcu šonakt samaksāts 20 eur (iepriekš, kā varbūt pamanījāt, ap 10 eur par nakti), lai vakaru pavadītu uz savas jumta terases. Šodien autobuss, pusdienas, suvenīri un atkal sajusta Kathmandu kņada. Bet rīt dosimies mazliet uz otru pusi vēl pēdējos mirkļus noķert šajā valstī.