Man ir meita, kurai ir 6 gadi. Es neesmu no tām mammām, kura uzskata, ka ceļot ar maziem bērniem ir neprātā forši. Es gribu ceļot traki un reizē atpūšoties, savukārt, kūrorti nav priekš manis. Tāpēc, domājot par ceļošanu ar bērniem, man rodas jautājums- Kāpēc pārcelt savu ikdienu uz citu valsti un vēl par to maksāt naudu?! Arī šoreiz abi mazākie (divgadniece un 8 mēnešnieks paliek mājās) Bet… Jau labu laiku prātā perinājās doma, ka Emi ir gatava doties manos ceļojumu piedzīvojumos man līdzi. Ar kaut ko ir jāsāk. Tā nu izmēģinājumam nolemju, ka Parīze mammai un Disnejlenda meitai ir ideāls apvienojums. Un, lai interesantāk, jāņem līdzi arī Emi māsīca ar mammu. Sastāvs nokomplektēts.
Ryanair teju visu laiku ir īpašie piedāvājumi uz Parīzi. Lidojumi svētdienās un trešdienās. Es gan tomēr parēķināju, ka pilna nedēļa mums par daudz, bet 2 pilnas un 2 nepilnas dienas par maz, tāpēc atpakaļ izvēlos lidot ceturtdienā caur Milānu. Pie reizes pieķert vēl vienu valsti, kur paostīt gaisu. Jāsaka, ka lidojums uz Parīzi ļoti labā laikā – 6 no rīta. Jā, jāceļas agri, bet tas ir tā vērts, jo tas nozīmē, ka pirmā diena tiks izmantota pilnībā.
Tā nu esam piezemējušās Parīzē, kur šobrīd netiek prasīti nedz dokumenti, nedz pārbaudīti sertifikāti.
Lai taupītu laiku, jau iepriekš internetā nopirktas autobusa biļetes no lidostas uz Parīzes centru (tās gan var nopirkt arī uz vietas) un pēc stundas piecpadsmit esam klāt. Turpat metro stacija, kurā nopērkam dienas karti, lai, kā meitenes iesauca, ar “metriņu” varam braukāt visu dienu, kāpt iekšā un ārā kā labpatīkas.
Nometam mantas viesnīcā (es vienmēr ieteikšu Monmartras rajonu dzīvošanai Parīzē) un dodamies piedzīvojumā. Es vienmēr savu Parīzes sajūtu noķeru pie Luvras. Šķiet, esmu bijusi Parīzē reizes 8 un, lielākoties, esmu izvēlējusies pilsētas pastaigu sākt tieši pie Luvras.
Mēs nesteidzīgi plūstam no Luvras pa Elizejas laukiem, gar Seine upi, skaistajiem tiltiem, nospraužot mērķi Eifeļtornis. Covid darījis savu un, lai tiktu tajā augšā, jāiegādājas biļetes uz konkrētu laiku. Mēs visas četras kā apburtas no Parīzes pat neskatoties uz dzestro gaisu un dažām lietus pilēm. Norādītajā laikā dodamies Eifelī augšā. Ja jau esam, tad izmantojam gan braucienu līdz viducim, gan pašai spicei. Savukārt lejā, mazās drosminieces dodas ar kājām. Šokolādes pildītām pankūkām rokās, kuras Parīzē tirgo uz katra stūra, izstaigājam arī Eifeļtorņa labākos fotospotus uz zemes. Lecam “Metriņā” iekšā un aizlaižam arī uz Triumfa arku. Atkal Metro un dodamies viesnīcas virzienā. Ātras pusdienas un lēni sāk satumst, kas nozīmē, ka ir īstais laiks kāpienam Monmartrā. Meitenes skrien pa trepēm turpu šurpu, pēta visur saspraustās atslēdziņas un mēs viņas apbrīnojam, ka 5 un 6 gadu vecumā, bez čīkstēšanas, var nostaigāt un pat noskriet tādus attālumus. Un atkal īpašas sajūtas tiek noķertas vērojot pilsētu zem kājām. Miers nemierā. Tālāk, plūstot gar Parīzei tik raksturīgajām ārā kafejnīcu rindām, esam nonākušas pie Moulin Rouge. Un te bija iecerēts, ka vienai dienai pietiks. Bet mūsu mazās princeses vēl enerģijas pilnas, sajūsmas spiedzieni atskan no vārdiem “braucam ar Metriņu?” vien, tāpēc nolemjam, ka vakara pastaigu noslēgsim ar Eifeļtorni naktī. Un patiesi, tas atkal iedod vēl vienu sajūtu šajā buķetē. Meiteņu prieks, redzot gaismiņas, īpaši tad, kad reizi stundā tornis mirguļo, ir perfekts punktiņš uz i. Ar Metro tiekam uz viesnīcu un mūsu dienās veikums- 30 tūkstoši soļi. Esam lepnas, ka mūsu mazās spindzeles to pieveikušas (ņemot vērā soļu garumu un viņu papildu skraidīšanas turpu šurpu, pieļauju, ka viņām vēl kādi 10 tūkstoši soļi klāt mūsu ciparam). Miegs ierauj sevī vēja ātrumā.
