10 dienas Vjetnamā
Liekas, ka aprīlis, kad bijām Šrilankā, jau tik sen atpakaļ. Bet tā Āzijas saule tik ļoti vilina atkal un atkal. Un tā atkal- Trijiem Šrilankas ziloņiem nav miera itin nemaz. Saka, ka ašās idejas esot tās labākās. Sacīts darīts. Neparedzēti, tikai pirms nepilna mēneša, esam tikuši pie biļetēm uz Vjetnamu. Vēl viena punkta sapņu sadaļā. Gribas aizlaisties, gribas mieru, gribas atkal sajust to sajūtu, ko dod tikai Āzija. Neticami, bet 24.11. pienāk nemanot un atkal somas plecos, savi 8kg sakrāmēti un smaidīgi, laimīgi, 5 no rīta, tiekamies lidostā. Pirmā pietura Parīze. Iesmeju, ka žēl, ka vien 3 stundas lidostā jāpavada, jo citādi gribētos mazliet pabaudīt arī šo zemi. Visgardāk smejas pēdējais. Nolaižoties Parīzes lidostā, saņemam sms, ka mūsu tālākais reiss atcelts uz 22 stundām. Sākumā, protams, saskumstam, jo tā jau Vjetnamā paredzētas vien 10 dienas, bet beigu beigās esam ieguvēji. Viss apmaksāts- palikšana, 3 ēdienreizes, ceļš un pat tiekam pie “pirmās palīdzības pakas” ar zobubirsti, skuvekli un pat T-kreklu. Jāpriecājas par to, kas ir, jo pie mūsu bagāžas tā arī netiekam. Kas ta mums? Atvaļinājuma moods ir ieslēgts. Un vai ta mums jāskumst saprotot, ka Parīzē 5 grādi, a mēs izskatamies pēc “bomžiekiem” vasaras režīmā, sagatavojušies svaigā gaisā iziet 33 grāsu karstumā? vīns glābj jebkuru latvieti.
Nepaiet ne pāris stundas un mēs jau speram savu kāju ārā no Parīzes metro. LUVRA. Ak, kas tas man bija par prieku to ieraugot! Lai arī Parīzē būts vairākas reizes, tā sajūta ir neaprakstāma. Tāds šarms piemīt tikai Parīzei. Viss čum un mudž no cilvēkiem. Laiciņš dzestrs, bet mēs tik, tik, tik, tik laimīgi. Esam brīdināti, ka nemieri valda pilsētas centrā, a mums interesanti… un tas noteikti neattur no maksimālās programmas iegūšanas šajā fantastiskajā pilsētā. Tā nu skrienam. Luvra, Elizejas lauki, Eifelis tā, Eifelis šitā, izslavētais lielveikals un terase, no kuras paveras visas pilsētas panorāma, garas, garas pastaigas pa “Alberta ielu”. Protestanti un protesti. Metro viens, metro otrs, Monmartra un Mulenrūža. Jā… mēs to paveicām! Mēs 1 dienas laikā sasmēlāmies Parīzi saujām. Mēs mākam skriet, bet mākam arī baudīt. Mēs mākam sajust un mākam arī iespringt. Mēs mākam zaudēt, bet mākam arī iegūt. Jāsaka, ka ar savu 20km skrējienu cauri Parīzei, mēs savu skaisto ceļojumu esam sākuši vareni! Sagurums kājās, bet esam sasmēlušies pozitīvas enerğijas pāri pārēm. Turiet īkšķus, lai taifūns Vjetnamā piebremzējis savu gājumu un jau nākamais stāsts seko no Vjetnamas. Paldies Tev, Parīze! Bija lieliski!
2.DIENA – HO CHI MINH
Nu, te īsti nevar saprast, rakstīt 2.vai 3.diena. Šī mums tāda varen gara dieniņa sanākusi. Varētu teikt arī izturības diena. Sāksim ar to, ka no rīta Parīzē saprotam, ka ar reisu viss kārtībā un varam stundu pa stundiņai tuvoties savam galamērķim- Vjetnamai. 12 stundas. Esam priecīgi, jo tikuši katrs pie 2 sēdvietām, bet… vai ta miegs nāk, ja 12 stundas tiek mērotas dienas laikā, pēc iekšējā pulksteņa? Tā nu pēc 4 filmām, pusdienām, brokastīm, neskaitāmiem neveiksmīgiem mēğinājumiem aizmigt un vairākkārtīgi noklausīta Amy Macdonald albuma, esam piezemējušies. Esam citā laika zonā, citā pasaules malā un tad, kad Latvijā 2 naktī, mums saviem ķermeņiem jāpaziņo, ka ir pienācis laiks bez gulēšanas “izvilkt” visu dienu, jo te pulkstens rāda 7 no rīta. Vīzas pasēs iespiestas, somas dabūtas. Well done! Apņēmības pilni dodamies uz pilsētu. Hitrajiem latviešiem dzimis plāns. Dodamies uz viesnīcu, kuru esam zaudējuši atceltā reisa dēļ (bet naudiņa jau iekasēta), ar domu, ka gribas ātru dušu un somas nomest. Vismaz par cilvēkiem atkal kļūt. Liels ir mūsu pārsteigums, ka mums iedod brokastis, numuriņu līdz vakaram un vēl atgriež pusi no summas, jo nenakšņosim. Dienu vēlāk!!! Tā kā jūtamies kā zombiji un saprotam, ka nespēsim bezmiega režīmā izvilkt visu dienu, nolemjam 2 stundiņas pačučēt. Nav jau tā, ka pēc miedziņa esam svaigi kā gurķīši, bet baterija nedaudz palādēta un varam doties smelties prieku par to, ka esam beidzot sasnieguši Vjetnamu. Ho Chi Minh – 14 km cauri pilsētai. Tā kā vakar taifūns, dienu iztiekam bez saules. Gaisā gan 27 grādi, bet priekš mums tieši tas, kas vajadzīgs, lai jau tā nomocītos ķermeņus nemocītu vēl vairāk. Galvenie apskates objekti- tirgus, kurā nopirkt pašu velnu. Pils, kurā dodamies ekskursijā sajust kārtīgu komunisma dvesmu (iesmejam, ka izskatās pēc padomju Ikea) opera, kas krietni mazāka kā Latvijā. Katedrāle, pasts, debesskrāpji un Saigonas upe. Te ir viss. Sakrustojušies vecie un jaunie laiki, nabadzība un bagātība. Lai arī parasti no pilsētām bēgam, šī mums iepatīkas. Tā par sevi atstāj iespaidu- zaļa, omulīga, neuzbāzīga, viegli izstaigājama, ar Āzijas “mierīgās burzmas” pieskaņu. Atkal cilvēki un auto-moto čum un mudž, bet kaut kāda mīļa sajūta pārņem pa pilsētu staigājot. Nez, vai tāpēc, ka nedaudz kā zombiji jūtamies vai cita iemesla dēļ, bet šī pilsēta iedeva mums mieru un eiforiju. Gardas pusdienvakariņas baudam ielas malā. Kas ta vēl vajadzīgs pilnai laimei? Masāža. Pa 8 Eur dodos kādā salonā iekšā un wow… jauneklis pa manu saspringto ķermeni izstaigājas, izmasē katru savilkto muskulīti un iedveš manī jaunu elpu. Vjetnamiešu masāžu iesaku ikvienam. Bet… vakars klāt un atkal jau laiks doties uz lidostu, lai ceļš mūs vestu tālāk, uz Hanoi. Vēl tik uz kādas mājas sienas ieraugu tekstu – You only live once. If You love me, let me know! Tieši tik mīļa sajūta mani pārņem dodoties prom no Ho chi Minh.
Bet protams… tie jau nebūsim mēs, ja lidojums notiks laikā. Miegs nāk, bet mūsu reisu atkal pārceļ… par stundu. Šodien tiešām ejam uz izturību. Bet grūtības ir tāpēc, lai tās pārvarētu. Smejies vai raudi, bet atkal lidmašīnā miegs nevienā acī. Un jā… mēs esam Hanojā. Publiskais transports un kilometra gara naksnīga pastaiga pa pilnīgi tukšu Hanoju. Ilgi gaidītais miegs mūs jau gaida. Pēc 38 gandrīz negulētām stundām, sakam Jums saldu sapni. Mums te jau gandrīz 3 naktī. Rīt būs jauna diena!
3.DIENA – HANOI (HANOJA)
Tā kā dikti bija nepieciešams miegs, dienu sākam vēlāk kā ceļojumos ierasts. Un lai arī modinātājs atskan tikai 9os, guļus stāvoklī pavadītas vien 5 stundas. Bet nav ko marinēt… Hanoja IR jāizstaigā. Un tā vēsā angļu mierā tiek aizvadīti 20 km. Ehh… dīvaini priekš mums pašiem, bet šī lielpilsēta mūs apbur. Varbūt tāpēc, ka tā neuzbāzīga un cilvēki mūs te neuztver par staigājošiem bankomātiem, kā tas ierasts šajās zemēs, bet varbūt vienkārši tāpēc, ka dienu pavadam baudot, bez steigas un beidzot dabūnam saulīti un siltumu. Laikapstākļi izcili. 28 grādi un mazliet mākoņains, kas nozīmē, ka nav suta, kas paraksti cepina kā uz pannas. Naktī pilnīgi tukšās ielas nu pārvērtušās par dzīvību katrā tās milimetrā. Motorolleri braukā, pīpināšana nepārtraukta, tirgotāji tirgojas un mēs meklējam apskates objektus vienu pēc otra. Es atslēdzu prātu, jo puiši (vairāk gan mūsu opis Āris) uzņēmušies lasīt karti. Es tikai plūstu visam līdzi un tā ir tik labi. Vispirms dodamies pie Hoan Kiem ezera, kurā rotājas Ngoc Templis. Ūdens jau pats par sevi liek uz brīdi apstāties un izbaudīt mirkli. Apkārt viss tik zaļš un lēnu garu var pavērot vietējo ikdienu. Tad iesprūkam kādā kafijas kafejnīciņā rīta tējai un kafijai. Laiks liekas sācis skriet lēnāk. Pēc atpūtiņas metamies Dong Xuan tirgus mazajās ieliņās. Mutes atplētuši plūstam gar tirgotājiem. Kā tik te nav- dārzeņi, augļi, gaļa, zivis, garšvielas un pat dzīvi tārpi pārdošanā. Viens skats labāks par otru. Katram tirgotājam te sava burvība. Līdz nokļustam 2 ezeru krustcelēs- Trug Bach un West lake. Tā miera vējos soļojam tiem apkārt. Ceļš mūs aizved līdz Tran Quoc Pagoda. Mazs templītis, kura centrā slejas Budu piramīda. Atkal manas mīļās Budas. Pa īstam Āzijas sajūta noķerta. Dodamies tālāk uz Ba Dinh laukumu, kura centrā slejas Hoshimina mauzalejs, māja un muzejs. Pēcāk nokļūstam arī Literatūras templī, kas ievērojama kā pirmā Vjetnamas universitāte. Izstaigājam, izpētam… mums šodien neko citu nevajag kā vienkārši būt un just. Nedomāt. Smieties. Apbrīnot. Laikam tāds ir galvenais šīs dienas uzdevums. Šī pilsēta liekas pat palīdz šo misiju pildīt. Un tā pienācis jau pulksten 5 vakarā. Varbūt tomēr jāpaēd? Jau mājās izzināts, ka Hanoja izslavēta ar fantastisku virtuvi. Un tieši par to mēs pārliecinamies. Čūskām un tārpiem nesaņemamies, bet zupa, damplingi un spring rolls nāk pašā laikā, saldajā piemetot saldo kartupeļu zupiņu kokosriekstu sulā. Lēnām satumst. Bet mēs vēl meklējam kādu objektu. Opis gribēja mūs aizvest uz vēsturisko citadeli, kurā kā izrādās savu rezidenci atradusi Aizsardzības ministrija. Kā rezultātā vienīgā iespēja, ko redzēt, ir augsta mūra siena un Cot Co tornis. Rolleri mūs ierāvuši savā virpulī, kājas pārgurušas un prāts izplūdis. Mazliet maldoties, jo Opim Ārim uz vakaru topogrāfiskais idiotisms iestājies un pārējiem diviem vienkārši ir vienalga, jo ļaujas, lai straume mūs nes, bet tomēr nokļūstam savā dienas sākuma punktā. Jau no rīta netālu no viesnīcas ieraugu mugursomu veikalu, kurā tirgo Vjetnamā ražotās Osprey somas, par kādas iegādi biju nolēmusi jau Latvijā. Ha! LV 180 EUR, šeit 50!!! Esmu tikusi pie sen kārotās somas. Un pilsētas ielās redzam, ka tirgošanās pieņemas spēkā un īstā Hanojas nakts dzīve, kas radikāli pretēja dienai, ir sākusies. Bet mums šodienai pietiks… pēdējais apskates objekts- alus bāriņu iela. Tā apgāž visus iepriekš aprakstītos priekšstatus par pilsētu un neuzbāzību, jo katrā no tiem mūs kāds puisis vilkšus velk iekšā. Mēs tomēr gribam saglabāt savu iegūto mieru un piesēžam kādā klusākā spotiņā ielas malā uz kārtīgi nopelnītu dzērienu. Esam pārguruši, bet priecīgi, ka šodien iespējām tik daudz. Man liekas, ka mēs esam malači. Un Hanoja ir fantastiska pilsēta. Rītdiena solās atkal būt bagāta iespaidiem. Bet par to rīt…
4.DIENA – NINH BINH (TAM COC), HOA LU, HANOI
Šodien būsim kārtīgi tūristi, jo plānā ekskursija uz Ninh Binh (Tam Coc) – skaistu, klinšainu kalnu apvidu, ko mēdz dēvēt par Halongas līci rīsu laukos. Esam sarunājuši, ka autobuss 7:30 mums būs pakaļ. Ceļā dodamies ar dažādu tautību pārstāvjiem. Kopā kādi 20. 3 stundu ceļš mūs aizved līdz Hoa Lu – pirmo Vjetnamas galvaspilsētu, kurā izvietojušies divi tempļi. Agri šodienai, bet pēc tempļu un parka apskates, jau laiks pusdienām, lai pēc tam dotos visvairāk kārotajā- izbraucienā ar laivu pa gleznaino Tam Coc upes posmu. Kādi skati, kāds skaistums!!! Burvīgi rīsu lauki, alas un marmora kalni vienuviet. Liekas, ka savā laivā sēžot esi maziņš, maziņš pret to varenību, ko daba šeit izveidojusi. Vai esiet kādreiz mēģinājuši laivu airēt ar kājām? Šeit rokas ir tikai papildus opcija, bet galvenais darba rīks airēšanai ir kājas. Te nešķiro sieviete vai vīrietis. Te airē visi. Pateicoties tam, mēs redzam tik debešķīgi skaistus skatus. Laiva lēni slīd pa upi, laiku pa laikam izbrauc cauri kādai alai un Tu tikai brīnies un no sirds atpūties. Ieslēdz atkal savu primitīvo domāšanu vai nedomāšanu un baudi. Un prātā nāk dziesmiņa- Dullais Dauka jaunu horizontu atklāj…tā arī mēs atklājam arvien jaunus horizontus. Bet ar to mūsu ekskursija vēl nebeidzas. Tālāk dodamies ar riteņiem, lai cēlos kalnus apbrīnotu arī no sauszemes. Nebija šie pasaules jaunākie, nečīkstošākie, ar bremzēm aprīkotākie un lielākā izmēra riteņi, bet kopējai jautrībai un stundīgam izbraucienam der arī tādi. Jā, mēs šodien neesam nostaigājuši savus ierastos 20 km, bet atkal iespaidus guvuši caur un caurēm. Iestājoties tumsai, atgriežamies Hanojā. Nesteidzīgas vakariņas. Šovakar gribas izstaigāt nakts tirdziņu. Tā kā tālāk dodamies uz nomaļākām vietām, liekas šī ir īstā iespēja iepirkt kādu suvenīru mājām. Atkal jūtams sagurums, bet reizē arī gaidas pēc nākamās dienas piedzīvojumiem.
5.DIENA – HALONG BAY
Atkal dienu sākam agri, jo esam sarunājuši transportu uz mūsu nākamo punktu, kas izslavēts kā paradīze zemes virsū- Halong bay. Pāris stundas un tiekam izmesti pie prāmju piestātnes, jo esam nolēmuši nemesties tūristu vietās, bet doties tālāk ar prāmi uz kādu salu, stundas braucienā ar prāmīti – Cat Ba. Kamēr citi maksā lielas naudas par kruīziem, lai apskatītu vairāk kā 3000 saliņas Halong bay līcī, mēs šo dabas krāšņumu savām acīm ieraugam vien par 3 Eur. Lēnu garu mūsu prāmis plūst gar neskaitāmām salām un mēs, mutes atplētuši tik raugamies apkārt. Saulīte silda, daba vienreizēja un tiešām jāpiekrīt tūristu ceļvežiem- paradīze zemes virsū. Nonākam uz salas un liekas, ka viesnīcu sasniegsim kājām. Palaižam garām kaut kādu visiem piedāvāto tūristu autobusu un tad saprotam, ka ir auzas. Izrādās mūsu viesnīca ir 25 km attālumā. Nu neko… nākas maksāt par taksi. Saucās, skopais maksā divreiz. Bet viesnīcu esam sasnieguši. Un ātri, nometot mantas, esam gatavi doties ielās. Pusdienas un laiks piepildīt nākamo plānu- rolleru noma. Pie braucamajiem tiekam veikli un piedzīvojums var sākties. Ārim šāds brauciens pirmo reizi dzivē, bet nav laika domāt, jāapgūst prasme pusminūtes laikā un aidāā, metamies satiksmē iekšā. Pirmā pietura- pludmale. Pirmā pelde Dienvidķīnas jūrā. Un nedaudz saulīte nekā nedarīšanai. Mums kā īsteniem latviešiem pietiek tieši ar stundu, lai atkal jau piedzīvojumu gars sauktu. Un pasauca arī… dodamies uz apskates punktiem. Pirmais Hospital cave. Pa ceļam iesmejam, ka Āris tāds lēns uz sava braucamā, bet jūtamies netraucēti, jo daba, ko apbrīnot ir vairāk nekā skaista. Līdz alai tiekam, apskatam un pat izložņājam to. Interesanti redzēt Amerikāņu uzlidojuma laika slēptuvi apvienojumā ar slimnīcu. Izbūvētu alā. Hops un atkal turpinam ceļu… diemžēl ceļu var turpināt tikai viens rolleris, jo Āra braucamais ir atteicies. Ātrs rīcības plāns- aizbraukt pēc jauna un ziņot nomniekam par ķibeli. Un tad sākās mans piedzīvojums. Tā kā atpakaļ bija jābrauc ar diviem rolleriem, lai maiņas moci sagādātu arī Ārim, beidzot arī es varēju nebūt kartes lasītāja vietā, bet ķerties pie ruļļiem. Un tad ieslēdzās motobraucēja sievas raksturs un azartiskais gars. Jāspiež, cik var izspiest. Un abi ar Linardiņu pilnā jaudā “gāžam” pa serpentīniem, sacenšoties, kurš spēj izspiest ātrāk. Atliek tik nodomāt- vīrs ar mani leposies… un mammu, šito labāk vakarā nelasi. Es ieguvu savu adrenalīna devu un laime pilnīga. Diemžēl gan nokļūstot līdz Ārim, jau palicis tumšs un mums jādodas atpakaļ uz pilsētu. Bet nekas… rīt mums būs vēl viena rolleru diena. Lēna pastaiga pa piekrastes zonu, vakariņās kādā šķīvī pat austeres ar sieru un atkal liekas, ka diena bijusi par īsu. Tas viss, kas piedzīvots ir kaut kas neaprakstāms. Rītdiena, gaidi mūs!
6.DIENA – CAT BA, HALONG BAY, HANOI
Lai arī beidzot varētu pagulēt, mums tomēr patīk sevi pamocīt. Agri no rīta lecam rolleriem virsū un braucam uz Cat Ba National park. Pārsteigums liels, kad biļešu tante paziņo, ka trases garums ir 4 stundas. Tā kā mums palikušas vien 3 uz šīs salas, Āris tomēr nosliecas par labu lēnai mantu pakošanai un atpūtai, kamēr mēs ar Linardiņu esam apņēmības pilni veikt šo trasi ātrāk. Nacionālais parks izklausās pēc putnu vērošanas pasākuma, tāpēc mēs taču varam pēc stundas griesties atpakaļ. Ātri vien, ieraugot pirmās klinšu trepes, saprotam, ko tad īsti nozīmē vārds “trase”. Kājās iešļūcenes, bet taka mūs ved aizvien stāvāk augšā. Sviedri līst, trepes pārvēršas par klinšainiem pakāpieniem un mēs nepadodamies, līdz augšā esam. Un es atkal esmu negaidīti tikusi pie kalniem. Atkal varu ar roku aizsniegt mākoņu maliņu. Izkliegties. Ne velti augšā kāds iegravējis- If You are reading this, You made it! Tiešām jūtamies kā varoņi, sasnieguši šo virsotni. Lūkojies apkārt un piepildi sevi ar dabas varenību. Vēl viens punkts, kas atslābina tavu ikdienas nervu. Tas viss nāk tik ļoti laikā. Viegli nebija, bet tas bija tā vērts. Klubdami, krisdami tekam lejā. Un ziniet, izrādās 4 stundu trasi latvieši var iespēt pusotrā stundā. Rolleris mūs ātri aizved atpakaļ uz viesnīcu. Duša un jāsaka ardievas burvīgajai Cat Ba salai. Atkal miera vējos varam pabaudīt prāmja debešķīgos skatus. Ceļā gan saprotam, ka viesnīcā esam atstājuši mapi, ar visiem papīriem- apdrošināšana, viesnīcu rezervācijas, lidmašīnu rezervācijas… prieks atrodot manu pasi Āra somā, lai arī līdz šim tā bija iepakota mapē. Žēl, bet neko darīt. Mēs taču dzīvojam digitālajā pasaulē. Izkāpjot atkal Halong bay ostā, ātri saprotam situāciju un nonākam pie slēdziena, ka vislētākais veids pavadīt atlikušo dienu, ir rolleri. Visiem tiem, kas pēc tam ceļo pēc šiem aprakstiem un dodas uz Cat Ba, iesaku ierodoties Halong Bay, vispirms noīrēt rolleri un ar to doties uz Cat Ba. Ietaupīsiet naudu autobusam vai taksim līdz un no Cat Ba centra, izbraukāsiet visu salu un vēl pie reizes varēsiet izmest līkločus pa Halong Bay līci. Bet… par mums… mūsu lielais plāns ir atrast slepeno spotu, pa kuru var uzkāpt, lai ieraudzītu 3000 salu panorāmu no augšas. Matiem plīvot, metamies trakajā satiksmē iekšā. Halong Bay vairs nav nekāda saliņa. Te ir kārtīgas maģistrāles. Uz šosejas ir visi- rolleri, fūres, autobusi un auto. Un visiem ir priekšroka uz ceļa. Atrodam meklētās kāpnes, bet… izrādās slēgts. Diemžēl. Saka mums, ka šodien pārāk bīstami kāpt augšā. Šis sapnītis paliks tomēr nepiepildīts. Bet zinam, ka tas būtu bijis tā vērts. Nav ko skumt. Mums ir braucamie, mēs varam izbraukāt līci krustu šķērsu un arī no pilsētas visur paveras pa kādam skaistam skatam. Ostas pilsēta kā nekā. Atkal ieteikums- ja dodaties uz Halong Bay, nepalieciet tajā. Bez izslavētā slepenā punkta kalnā, te nav baigi daudz ko redzēt. Pilsētu pašu būvē ļoti tūristisku un dārgu. Ar pāris stundām tajā pilnīgi pietiek. Tik, cik te var ķert kaifu no vēja, ko jūti esot uz divu riteņu braucamā un vienkārši baudīt dzīvi. Bet īstenu Vjetnamas sajūtu labāk meklēt citur. Cat Ba noteikti būs daudz interesantāka. Tā kā kāpiens atcēlies, pēc rolleru nodošanas mums vēl palikušas 2 stundas līdz transportam atpakaļ uz Hanoju. Un tad liekas, ka kāds tīšām norāvis stopkrānu. Apsēžamies kādā kafejnīcā krastmalā un, malkojot dzērienus, spēlējam kārtis. Visu laiku liekas, ka kaut kur jāskrien, kaut kas jāredz, bet re, ir tik labi, izrādās, arī vienkārši pasēdēt un nedarīt neko! Es jau esmu aizmirsusi, ka var būt arī tā. Mans nemiera gars vienmēr jumda uz priekšu, a te pēkšņi es sēžu un man ir 2 stundas NEKAM. Forši vai zinies. Izrādās arī es tā māku. Lai arī diena bijusi mazāk piepildīta kā citas, es esmu no tās ieguvusi tik daudz. Rodas sajūta, ka ķermenis šeit atjaunojas un piepilda sevi ar jaunu enerģiju. Šī sajūta ir lieliska. Bet ar to piedzīvojumi vēl nebeidzās. Tā kā rīt no rīta lidojam uz nākamo punktu, esam rezervējuši viesnīcu netālu no viesnīcas. Izsmejamies no sirds, saprotot, ka mūsu kopīgajai vannas istabai ir stikla durvis. Mēs kļūstam arvien tuvāki… nu labi, labi, tam var aizvilkt priekšā arī caurspīdīgu aizkaru. Kolosāli! Lai arī pulkstens jau pāri 11 vakarā, mēs tomēr dodamies uz kādu kafejnīcu šosejas malā. Šaj vietai vairāk piestāvētu vārds “ūķis”. Te vietējie tusē. Kārtīga ballīte, jo kad alko ribās, arī balss tonis sasniedz maksimumu. Un kā nu ne… izrādās 5 alus te var dabūt par 1 dolāru. Pašbrūvēto. Un pat šeit ēdienu pasniedz debešķīgi gardu. Puiši šovakar atlaiž. Atkal jauna pieredze. No miera ārā, mazā diskomforta zonā iekšā. Dzīvē vajag dažādību. Viss atkarīgs no Tevis paša un Tavas uztveres.
7.DIENA – HUE
Šodienas apraksts taps īsāks, bildes mazāk, bet noteikti ne iespaidi ar to trūkuši. No rīta ceļamies un veļamies, lai dotos uz lidostu un laistos pāri pusei no Vjetnamas. Mūsu galamērķis pilsēta Hue. Vieglā lidojumā jau pēc stundas galā esam. Arī sabiedriskais transports līdz pilsētai atrasts un pēc maza kilometra pārgājiena, esam viesnīcā. Apzinam situāciju nākamās dienas plāniem un esam gatavi doties ielās. Skaidra lieta, ar tukšiem vēderiem nebūs aršana, tāpēc nobaudām pusdienas. Mūsu pilsētas apskate var sākties. Krastmala, kurā par visām varītēm mūs mēğina iesēdināt kādā laivā stundas izbraucienam, bet mums tomēr labpatīkas visu izstaigāt kājām. Un te nu arī esam. Šķērsojot tiltu, nonākam Imperial city. Un tur nu arī pazuda mūsu diena. Krustu šķērsu izstaigājam. Laiku pa laikam pasēžam, pabaudam. Teritorija liela, apskates objektu daudz. 19.gs sākumā būvētā impērijas pilsēta, kas sastāv no 147 apskates objektiem, kas reiz bijusi pati svarīgākā politisko notikumu mājvieta imperatoriem, ir to 6 Eur vērta, ko samaksājām par ieeju. Un mēs tik plūstam tam visam cauri… Tā nemanot pienācis vakars. Īstenībā nedaudz žēl, ka šeit jau ap 5ciem iestājas tumsa, jo gribētos redzēt vēl un vēl. Kādā parkā te noslēpusies sieviešu bundzenieku grupa, kuras priekšnesumu uzkavējamies pabaudīt. Apkārt skraida mazas meitenes uniformās, ar paštaisītu cepumu maisiņiem, kurus iemaina pret naudiņu nabadzīgiem bērniem. Visur jūtami tuvojošies Ziemassvētki, lai arī cik dīvaini tas šajos 30 grādos neliktos. Un pat atrodam kādu zīmi, kas mūs jau sveic ar 2019.gada iestāšanos. Un tad nonākam pilsētas elpā… tā kā ir brīvdienas, vairākas pilsētas ielas tiek slēgtas, lai uzrīkotu kārtīgu ballīti. Te sanākuši visi. Visas kafejnīcas pārpildītas. Liekas, ka brīvdienās iziet ielās visi. Jauni, veci, mazi un lieli. Alus un kārtīga izēšanās, lūk, tie ir viņu brīvdienu vakari. Ielās muzicē, tirgotāji tirgojas, bāros priecājas. Un šajā skudru pūznī arī mēs atrodam vietiņu, kur pasēdēt un pavērot šo kārtējo pārmaiņu šajā ceļojumā. Un vai ta neēdīsi? Šovakar Āris ir mūsu varonis, jo vakariņās notiesā degošu vardi. Par ēdienu dažādību te galīgi nevar sūdzēties. Un mēs atkal esam noķēruši jaunas sajūtas Vjetnamā. Pilsētā ar kārtīgām brīvdienām. Un man te tā sēžot īsā krekliņā un šortos galīgi nav tā, ka gribas pēc dažām dienām jau sajust kā aukstums iekniebj manos vaigos. Tas piedod vēl dubultu prieku par šīm siltajām dienām šeit.
8.DIENA – HUE
Tā bijusi tik piepildīta, ka nezinu kā to visu sarakstīt. Rīts, pēc brokastīm, sākas ar rolleru īri. Lecam vecajiem “rumakiem” virsū un aidaaa… diena 30 grādu tveicē var sākties. Pirmais pieturas punkts Minh Mang Tomb. Kapenes, kurās jau nedaudz liekas, ka esam bijuši. Bet tas neizslēdz dabas un apkārtnes izbaudīšanu, nesteidzīgu plūšanu tām cauri un labpatiku par redzēto. Tā kā šodien gribas nekur neskriet, pēc apskates iemalkojam kafiju un aukstus dzērienus kādā nomaļā kafejnīciņā. Šodien gribas vienkārši būt te un tagad. Kā jau 1.adventei piedienas. Nākamais punkts Khai Dinh Tomb. Šīs kapenes jau ievērības cienīgākas. Skaists templis, kas savā varenībā gozējas neliela kalna galā. Bet ziniet, viņu ticība gan mums liekas kas neizprotams. Tempļi skaisti, bet liekas, ka viņu pielūgsmes objekts ir dažādu veidu katliņi. Kaut kā nerodas sajūta, ka šīs vietas ir svētas, bet imperatori, kuriem šīs svētvietas veidotas, viņiem ir bijuši vareni. Katrs jau var ticēt pa savam. Un kāpēc ne katliņiem. Tā atkal cepinoties kā uz pannas, esam lēnu garu izstaigājuši šo burvību, lai jau neilgi pēc tam nonāktu pie koka tilta, kuru rotā mīlīgas laternas un upe. Šeit mazā kafejnīciņā piesēžam uz saldējumu. Ir tik labi apstāties un pabūt ar dabu, sevi un savām domām. Tas liek saprast, cik lielā steigā pavadam savu ikdienu. Cik bieži mums tā sanāk vienkārši pasēdēt, nedomājot par ikdienas rūpēm? Un lai to visu skaisto rīta cēlienu vēl paspilgtinātu, mēs dodamies uz jūru. Laikapstākļi šādai izklaidei ir tieši tik pateicīgi, ka grēks to nedarīt. Traucamies cauri šīs zemes krāšņumam, apbrīnojot skatus pa ceļam redzētos. Līdz nokļūstam pie Austrumvjetnamas jūras- Thuan An Beach. Tā kā pat Vjetnamā ir nesezona decembrī, pludmale pieder gandrīz tikai mums. Pēc vairāku stundu vāļāšanās un peldes, arī vēders saka, ka laiks to piepildīt. Izvēlamies to darīt turpat pludmales ēstuvē. Liels bij mūsu pārsteigums saprast, ka savu ēdienu varam izvēlēties turpat esošajos akvārijos. Kā tik tur nebija- krabji, zivis, austeres, garneles, kalmāri un kas tik vēl ne. Izvēlies, nosver un pagatavo turpat uz vietas. Un pagatavo tik garšīgi, ka “mēli var norīt”. Tā nu atkal pēc gastronomiskām izvirtībām, varam doties atpakaļ uz pilsētu. Šī diena bijusi varena. Un atkal tik citādāka kā citas. Ne velti Vjetnama bijusi “bucket listā”. Bet šovakar vietējiem īpašs notikums- Vjetnamiešu komanda spēlē futbolu. Un tam jūt līdzi visi. Rezultāts gan nav zināms. Atkal ielās sākusies brīvdienu ballīte, bet šodien, pēc tik skaistas dienas mums gribas mieriņu. Izmetam pāris lokus pa Hue ielām, pasēžam kādā klusā kafejnīcā vakariņām un jauniem izaicinājumiem- zutim. Mums viesnīcā ir baseins, bet līdz tam pat neesam aizgājuši. Mēs ar nepacietību gaidam rītdienu.
9.DIENA – HUE – HOIAN
Ehh, mīlīši, nu kā, lai izstāsta, ko šodien piedzīvojām? Šo dienu varētu saukt par karoga stāstu! Tā kā ceļš uz mājām pavisam tuvu un gribas, lai visa Latvija reiz redz to, ko šeit redzam un baudam mēs, vedām Latviju skatīties Vjetnamu caur karogu. Un mums kā īsteniem latviešiem, gribas padižoties ar savu valsti. Nu par piedzīvoto… ne velti vakar teicu, ka ar nepacietību gaidam šodienu, jo bijām sarunājuši veidu, kā tikt uz nākamo pilsētu. Kā gan vēl labāk Vjetnamā pārvietoties, kā ar rolleri. Somas atstājam viesnīcā, paši lecam rolleriem virsū. Ceļš 150 km. Mēs uz rolleriem, bet somas tiks aiztransportētas ar kādu autobusu. Galamērķis Hoi An. Pirmais pieturas punkts Elephant Spring. Tiekot galā, mums uzreiz uzmetas par “vadātāju” kāda pavecāka kundzīte, kurai jāseko, lai redzētu ziloņa strautu. Tā kā par ieeju parkā esam dolāru samaksājuši, varam arī sekot. Brienam pa taciņu, visapkārt paveras kalni, līdz nonākam pie strauta. Tur kundzīte paziņo, ka par peldi tajā ir jāmaksā. Ko? Kāpēc? Ziniet, nemaz tik ļoti peldēt negribas, ja no katra par to prasa teju 3 eur. Dodamies atpakaļ, atstājot kundzīti makten neapmierinātu. Bet… mums taču peldēties tik un tā gribas. Lienam nākamajos krūmos iekšā un nonākam bezmaksas peldvietā. Tik labi atveldzēt savus sakarsušos ķermeņus šajā tveicē. Pavāļājamies pa akmeņiem un baudam netraucēto mieru šajā pasakainajā dabā. Bet ceļš mūs tālāk sauc. Kas tie pa skatiem, kas pavada mūs šajā ceļā. Es to nespēju aprakstīt. Negribas ne fočēt, ne filmēt, jo tas aizrauj tik ļoti, ka gribas vien baudīt un ļaut vējam pūst matos. Nākamā pietura Lang Co pludmale. Šī esot skaistākā pludmale šajā pusē. Sacīts darīts. Mēs varam neko nedarīt arī šeit. Auksts dzēriens, īss miedziņš smiltīs un pusdienās krabis. Nu tiešām mēs neesam paradīzē? Kad atkal esam pavāļājušies nākamajā vietā, laiks serpentīniem. Āāā… līkločus metot augšā, lejā, liekas, ka no dabas krāšņuma aizraujas elpa. Tik daudzveidīgs var būt viens ceļš. Tikko pludmale un tagad jau kalni, mākoņi un zaļums visapkārt. Tādā virpulī braucot pāri kalniem, nonākam pilsētā Da Nang. Šeit atkal cits smeķis. Pilsēta ar skaistiem tiltiem, kur viens no tiem pat izveidots kā pūķis ar asti. Pati pilsēta liekas tukša un viegli braucama. Tajā atrodam arī mūsu pēdējo šis dienas apskates objektu- Marble kalnu. Protams, ka mums mūsu mīļais karogs jāuznes augstākajā punktā, lai visa Vjetnama redz, ka latvieši atbraukuši. Sviedriem līstot, panorāmas skatpunktus apbrīnojot, esam tikuši augšā. Jā, šī virsotne pieliek skaistu punktu šisdienas pasakai. Līdz ar saulrietu esam visu paspējuši. Piepildīti un laimīgi. Pēdējie 20 km līdz Hoi An pilsētai jau tiek izbraukti tumsā. Nododam rollerus, saņemam somas un pārlaimīgi dodamies uz viesnīcu. 150 km laimes! Un te pēkšņi pie mums piebrauc rolleru īres darbiniece, kas stāsta, ka mēs esot salauzuši braucamajam kaut kādu dubļu bļeķi, saliekuši stūri un ko tik vēl ne. Sviests. Lieki piebilst, ka rolleri, kas te tiek īrēti ir savus miljons kilometrus jau nobraukuši un lai tik dūdiņa nestāsta, ka mēs esam vainīgi pie viņas nedienām. Izstrīdamies uz nebēdu, bet uzstājam, ka par skādi nemaksāsim ne centa. Jo liekas, ka mēs šoriez tiešām neesam vainīgi. Tā nu 3 pret vienu un šķiet meitenei apnika ar mums strīdēties. Saka, ka vēl došot ziņu, bet nu… cerams, ka mūsu ceļi vairs nekrustosies. Nometam mantas viesnīcā un metamies naksnīgajā pilsētā iekšā. Kādus 6 km nostaigājam, tirdziņu izķemmējam un saldais sapnītis sauktin sauc. Šī diena bijusi pārbagāta. Un šis ceļš bijis pasakains. Esam laimi sasmēlušies saujām un šķiet arī mūsu karogu godam iznesuši tautiņās.
10.DIENA – HOI AN, HO CHI MINH
Vispirms varētu izstāstīt šīs dienas plānoto plānu. Baseins, pludmale, pastaiga pa pilsētu, lidojums uz Ho chi minh un vakara izklaides. Tāds bija plāns. Bet… tā kā šodienas plāni nebija graujoši, ļāvām sev pagulēt līdz 8iem. Viss sākās daudzsološi. Debesis tādas kā apmākušās, bet varam priecāties arī bezsaules režīmā. Brokastošanai iekārtojamies ārā pie baseina. To laikā sāk smidzināt. Nu nekas, liekas tas uz brīdi. Brīdis ieilga līdz kārtīgam gāzienam. Sākotnēji pat priecājamies par to, ka atkal kāds norāvis stopkrānu un liek mums pāris stundas pavadīt skaista skata ielenkumā uz istabiņas balkona, malkojot tēju. Kad nedaudz mitējas, sākam savu gājienu uz pilsētu. Joprojām priecīgi, jo liekas, kad tad vēl tagad baudīsi tik siltu lietu? Pēc 2 km pastaigas jau kārtīgā lietusgāzē tomēr nolemjam, ka sagaidīsim, kad lietus beigsies pie pusdienu galda. Joprojām priecīgi. Jo nu jau nekā nedarīšana ir mūsu profesija. Bet to pilsētu, taču, gribas arī redzēt. Lietum diemžēl bija citi plāni, jo tas tikai pieņēmās spēkā. Kamēr puiši nolemj palikt kafejnīcā, es vēl izmetu kādu līkumu. Arī šī vakarā redzētā pilsētiņa ir pārvērtusies. Spītējot lietum, tirgotāji tirgojas un cenšas Tevi ieraut savā veikaliņā. Mans mērķis bija tikt pie vjetnamiešu laternas, ko aizvest manai mīļajai mammai. Tā kā uz šādām lietām esmu varen izvēlīga, līdz šim nespēju atrast nevienu tādu, kas man liktos perfekta. Un tad es ieraudzīju kādu puisi, zīmējot uz laternām savā veikaliņā. Jā… viņš manā klātbūtnē i uzzīmēja, i izžāvēja, i iepakoja… es ieguvu ideālo. Jo mana mamma ir pelnījusi tikai labāko. Bet nu, šis nelielais stundas gājiens mani izmērcēja līdz kaulam. Pienācis laiks doties uz lidostu, lai lidotu uz mūsu ceļojuma sākumpunktu Ho chi minh. Zinām, ka tur no lietus šodien ne smakas, tāpēc jau galvā izsapņojam, kā brauksim debesskrāpī iemalkot dzērienu, ar skatu uz pilsētu. Kā iesim pastaigāties. Kā izbaudīšu masāžu. Te tev nu bija… arī mūsu reisu pārceļ uz vēlāku vienreiz, otrreiz, tomēr ar trešo reizi, gandrīz 2 stundas vēlāk kā plānots, esam gaisā. Kad nolaižamies, pulkstens jau pāri pusnaktij. Kamēr atrodam transportu, kamēr viesnīcu, ir jau pus2. Diemžēl šodien mums visi skaistie plāni vējā, zolītes partijas gan esam izspēlējuši vairāk kā saprašana. Lielpilsētā notiesājam vien naksnīgas vakariņas un pusstundas masāžu. Miegam palikušas vien nepilnas 3 stundas. Tāda nu mums bijusi pēdējā diena šajā pasaku zemē. Bet mēs neskumstam arī par to. Jo mums ar laikapstākļiem paveicās visu ceļojuma laiku. Lai arī pēdējā diena nav ritējusi gluži kā plānots, mēs no šī ceļojuma līdzi paņemam tikai tās skaistākās sajūtas un atmiņas. Mēs šeit esam jutušies kā paradīzē un arī kāpuši laukā no savas komforta zonas. Mēs te esam ēduši vairāk kā jebkurā citā valstī. Pagaršojuši, izgaršojuši, paēduši un pārēdušies, bet ne reizi nav sanācis pateikt, ka ēdiens nav bijis garšīgs. Te izcili gatavo gan mazās ēdnīciņās, gan lētos ūķīšos, gan ielas kafejnīcās. Mēs esam redzējuši kalnus un lejas, alas un salas, šosejas un bezceļus, ūdeņus un pilsētas. Un galu galā izbaudījuši gan tveici un sutu, gan kārtīgu gāzienu. Mēs esam kāpuši un krituši, gulējuši un braukuši, atpūtušies un pastresojuši. Mums ir bijušas lielas veiksmes un arī mazas neveiksmes. Mēs esam bijuši galvu reibinošā piedzīvojumā 10 dienu garumā. Mēs no sirds esam baudījuši un priecājušies. Daudzi jau zina, ka esmu ar Āziju “nedaudz” apslimusi, 3 gadu laikā pabūstot Taizemē, Kambodžā, Indonēzijā, Šrilankā un Vjetnamā. Bet ceļojiet! Vjetnama un Āzija kā tāda ir jāredz, jābauda un jāizsapņo! Un pats galvenais, dariet to lieliskā kompānijā, kā to darām mēs. Mēs esam komanda! Noteikti gaidiet mūsu stāstus vēl kādu reizi… paldies, ka sekojāt līdzi. Mēs esam gatavi atgriezties mājās, lai arī tas nozīmē gandrīz 16 stundas pavadīt lidmašīnā. (Atklāšu jums noslēpumu- man ir neprātīgi lielas bailes lidot. Bet tas mani tomēr neattur šo visu piedzīvot un viena ceļojuma laikā lidot 7 reizes). Mēs tiešām esam pilni laimes un jaunas dukas. Uz tikšanos Latvijā!
