12 dienas Indonēzijā
Aizgāju uz Danča balli. Izballējos no sirds. Attapos Zviedrijā ar miljons pīlēm viss balts.
Ceļojums ir sācies. 1.diena.
Ceļojuma 3.dienā nekas nemainās. Joprojām esam kopā ar pīlēm Stoholmā, tikai šoreiz 4atā. Noticis 8.pasaules brīnums- Stambulā uzsnidzis sniegs! Rezultātā atcelts mūsu ceļojums uz 2 dienām (cerams, ka tikai 2vām). Mūsu “Indonēzijā” šodien sniegs un pīles.
5.DIENA – NOLAIŽAMIES JAKARTĀ
Ir ceļojuma 5.diena! ha!!! PIEKTĀ! Un mēs beidzot (tikai tagad) esam nosēdušies Indonēzijā. Liekas viss, kam bija iespēja noiet greizi, tieši tur arī nogāja. 2 dienas atcelts reiss, pēc tam noliktās lidmašīnas kavē, Turcijas lidostas karalauks un “smaržu” pasaule, kur žēl skatīties kā dienām iesprostoti visa vecuma cilvēki, līdz tomēr pēc ilgstošas gaidīšanas un 15 mokošām stundām gaisā, mums ir izdevies atkal ieelpot tveici janvārī. 28 grādi… hell yeah!!! fiksi taksī iekšā un uz viesnīcu prom! Jakarta saturies, aidaaaa dzīvē ……. lai galapunktā nokļūstot saprastu, ka Jānis palicis bez pases! Nu tiešām? Garš ir šis stāsts, bet ar laimīgām beigām. Šajā 200 miljonu cilvëku valstī mums izdodas atrast konkrēto mašīnu, kurā pase izkritusi! Tomēr esam laimes krekliņos dzimuši! Naksnīga pastaiga starp žurkām un milzu prusakiem, Linardiņam potīte paspējusi izaugt 5x lielāka, Jančuks palicis bez čības, karsti, bet mēs tomēr uzdrošinamies iekārtoties uz grīdas kādā ielas “ūķī” un par 3.5 eur par visiem pasūtīt visu un vienalga ko. Jāizbauda vietējais ēdiens. Ass- tas būtu maigi teikts. Kas tas īsti bija arī tikai varam minēt, ingvera padzēriens bonusā, bet 5.dienas “beidzot Indo” stāsts noslēdzas ar patīkamu pēcgaršu! Rīt mugursomas tā pa īstam dosies ceļā! Uz tikšanos
6.DIENA – YOGYAKARTA
Beidzot pilna un pilnvērtīga diena! Neskatoties uz negulēto stundu skaitu, negribam zaudēt ne minūti un jau 6 no rīta dodamies brokastīs, lai pëc tām dotos uz vietëjo reisu lidostu, kur mūsu ceļš tālāk ved uz Yogyakartu. Pēc stundas jau esam galā un ierodamies uberkolosālā viesnīciņā, kur numuriņi un to WC izveidoti kā vesels stāsts- džungļi, sērfinga paradīze utt… šodien negribas ne steigties, ne ko īpašu paveikt, līdz ar to pāris aliņi pie baseina ir tieši laikā. Ir tik labi nedarīt neko, it sevišķi, ja to darīt var izcilā kompānijā, siltā un skaistā vietā. Pēc pāris stundām gan vēders prasa savu un eku reku, arī gāziens klāt. Neilgs gan un veldzējošs, un galu galā atkal nobaudīta lieliska vietëjā virtuve. Esam uzpildījuśies garai, garai pastaigai. Āzija mani sajùsmina! Bardaks, kurā atrodama sava kārtība, rolleru un mašīnu mëmais miljons, kuru priekšā atkal aizver acis un ej pāri ielai, cerot, ka Tevi nenotrieks, mājeles, interesantas vietas un apbrīnas vērstie skati mūsu virzienā. Atrodas pat tādi, kas vēlas ar mums fotogrāfēties. Tajā visā dažādībā un savādībā ir kaut kas tik mağiski skaists, ko es neesmu sajutusi nekur citur pasaulē. Mūsu ceļam ir mērķis, vilciena stacija, kurā iegūt biļetes tàlākam ceļam. Kad darbiņš padarīts, savas stundas nostaigātas, gribas relaksēties. Un kā gan vēl labāk kā ar pusotras stundas pilnu ķermeņa masāžu par 7 eur? Sajūta kā no jauna piedzimstot. Un saulīte jau norietëjusi, lai iestātos nakts dzīve. Tirgus, burzma, tirgošanās, čilošana, nemiers un reizē miers. Nūdeles ar gaļas bumbiņām turpat uz ielas, kur ielas vidū tiek nolikti mazi plastmasas krēsliņi, kas saucas “galds”. Ehh… ja spētu šīs sajūtas uz papīra izlikt, kur nu vēl bildēs parādīt. Mēs smeļamies un krājam mieru, prieku, kaifu, smieklus, sajūtas, skatus un citu kultūru. Un karstumu janvārī. Šovakar atkal čalojam un čilojam pie baseina viesnīcā, lai jau rīt sajustu tempļos. Lai visiem foršas brīvdienas!
7.DIENA – TEMPĻI
Diena, kurā smelties mieru. Rīts iesākas ar gardām Indo brokastīm un šīs dienas plāns izdomāts jau iepriekš. Esam sarunājuši šoferi visai dienai, lai dotos uz tempļiem. Vispirms nokļūstam skaistajā Prambanan templī- vietā, kur pirmo reizi sajūtam enerğijas plūdumu sevī. Kaut kāda mağija tajos tempļos slëpjas, miers piezogas pats no sevis un gribas vienkārši sēdēt, sajust to visu plūstam caur sevi, klusēt un ļaut, lai laiks skrien bez tevis. Lai arī celtnes jau pussabrukušas, apbrīnojami kāds darbs tajās ielikts. Kā izkalts katrs akmentiņš kopā veidojot vienu gleznu. Esam laimīgi, ka apmeklētāju bari apbrīno galveno milzu templi, kamēr mēs vieni paši netraucēti varam atrast spēkus vienā no mazākajiem. Pastaiga pa skaisto dārzu, īpašās sajūtas un 2 stundas pagājušas kā nebijušas. Iznākot ārā sāk līt, bet tas nekas, jo nākamās 2 stundas tiek pavadītas auto nokļūšanai otrā pasaules brīnumā- Borobudur templī. Tik patīkams nogurums, ka ceļā acis liptin līp ciet. Bet nokļūstot galā paveras brīnišķīgs skats. Templis uzkāpis tuvāk debesīm. Lai tajā nokļūtu jāpievārē labi daudz akmens pakāpieni. Pēterītis ieradies pārāk īsos šortos, tāpēc tiek ietērpts svārkos. Šeit ir skaisti, skaisti un vëlreiz skaisti. Nesteidzīgi turpinām baudīt šo skaistumu, jo steigties mūsu gadījumā nav iespējams- esam teju vai slavenības, jo ar mums vēlas nofotogrāfēties katrs otrais vēsturiskās vietas apmeklētājs, jo balti un gari cilvēki te ir retums. Brīžam sajūta, ka par mums sajūsminās un mūs fotogrāfē vairāk kā tempļa burvīgos skatus. Skaidrs, ka apstāties nekur nevaram, jo tad iestrēgstam uz fotosesiju vismaz uz pusstundu. Atrodam vietiņu tempļa pakājē, kur netraucētiem gulēt zālē un baudīt, jo ziniet, būt slavenībām nav viegli pastaigāsim vël mazliet taču pirms dodamies tālāk? Tieši tas, kas nepieciešams sākoties milzu gāzienam. Otroreiz šodien. Paslēpjamies pie ziloņiem. Nav slikta vieta, kur slēpties no lietus. Kamēr līst, vērojam ziloņu nodarbes un ar Pēterīti izdomājam, ka vajag selfiju ar ziloni. Kamēr fočējamies, lielais draiskulis izdomā nošķaudīties un Jūs jau saprotiet, ka selfiju netaisa no attāluma. Kļuvām nedaudz slapji un netīri, bet mums ir selfijs ar ziloni. Tomēr nolemjam doties tālāk par spīti lietum, jo šajā tveicë izlīt nemaz nav tik nepatīkami. Maza, smiekliem pilna pastaiga un atkal esam auto, lai beidzot dotos paēst. Skaidra lieta, ka atkal jānobauda kas jauns no vietējās virtuves, kādā vietëjā ēstuvē, katru reizi minot, cik tad ass būs šis paņemtais ēdiens. Bet jāsaka, ka virtuve šeit ir ļoti garda. Nākamā pietura kafijas veikaliņš. Un nekādas parastās. Tā kā es kafiju nedzeru, man atliek vien noklausīties tās iegūšanas stāstā, apskatīt izveides procesu un iepazīties ar zvēriņiem, no kuru izkārnījumiem tiek iegūta pasaulē dārgākā kafija, kamēr puiši šo kafiju dabū arī nobaudīt. Saka jau, ka esot perfekta. Nu man tā ir un paliek kafija par spīti tās cenai. Bet vakara noslēgumā esam nolēmuši būt superkulturāli un doties uz Indonēziešu baletu. Kā Linardiņš teica: “ja man jāizvēlas starp alu pie baseina vai dejām, es labāk dodos uz dejām!” Kā vajadzēja ierakstīt šo frāzi no viņa mutes ārā jau kārtīga tumsa un tā nu ierodamies baletā. Skatuve 3x operas skatuves, fonā skaisti apgaismots templis un indodejas lietū. Izrāde gan uz mirkli lietus dēļ tiek pārtraukta, jo tā notiek brīvdabā, lìdz pārceļ to iekštelpās, bet balets Indonēziešu stilā ir baudāms un krāšņie tērpi to padara vēl skaistāku. Šī diena pagājusi īstā enerğijas ieguvuma zīmē. Un mēs esam gatavi doties tālāk. Rīt visa diena ceļā un atkal modinātājs uzlikts pirms 6iem.
8.DIENA – CEĻŠ UZ PROBOLINGO
Gara, gara transportu diena. Diemžēl kaut kas ir jāzaudē, lai atkal iegūtu iespaidus un piedzīvojumus. Šodien jau 7 no rīta iekāpām vilcienā, kurā pavadījām vairāk kā 9 stundas. Bez piedzīvojumiem, protams, nekādi, jo pēc nesteidzīgām pusdienām galamērķī pilsētā Probolingo, domājām viegli atrast transportu uz kalnu Mt.Bromo. Beigās tas izvērtās par neiespëjamo misiju, kuras laikā likās, ka nekur netiksim un būs jāmaina savi plāni. Tomēr auto un viesnīcu izdodas atrast un jau kārtīgā tumsā esam nokļuvuši galā. Mt.Bromo gaidi mūs. Diena sāksies jau 2:30, lai kāptu kalnā un vērotu saullēktu. Būsim atpakaļ ar jauniem piedzīvojumiem
9.DIENA – MT.BROMO
Ehh kā mums te viss ačgārni notiekas. Laikā, kad vajadzētu iet gulēt, mēs ceļamies. Drīz jau liksies, ka varam gulēt arī stāvus, jo šajā ceļojumā esam mēğinājuši gulēt daudzās un dažādās kustīgās iekārtās, kamēr viesnīcu vairāk izmantojam kā dušas piekļuves punktu. Bet kā jau mājās Emi pierāda- miegs domāts vārguļiem. Diena šorīt sākusies jau 2:30. Pēc mums atbraucis džips, lai dotos virs mākoņiem. Liels gan ir mūsu pārsteigums, ka kravas kastë, kur vieta pietiek kādiem 2 normāla izmēra baltajiem, izrādās brauksim piecratā, kopā 8!!! cilvēki mazā džipiņā. Knapi velkošais un ļoti smirdošais vāğis pa serpentīniem aizved mūs augstu kalnā. Tumsā dodamies uz apskates punktu, diemžēl gan kopā ar vēl miljons tūristiem. Stundu salstam, līdz sagaidām saullēktu. Mūsu dienas gaisma iestājusies skaistā vietā Penanjaka kalna virsotnē virs mākoņiem. Mākoņu dēļ gan saullēkts nebija tik ļoti skaists kā bijām saskatījušies bildēs, bet tik un tā tas ir kas īpašs un vienreizējs. Tālāk ar smiržu džipu dodamies uz Mt.Bromo. 2km gājiens, pamatīgs trepju kāpiens un esam vulkāna virsotnē. Vietējie diemžēl šeit piepelnas piedāvājot šo grūto kāpienu veikt novājinātu zirgu mugurā. Diemžēl daudzi šo pakalpojumu arī izmanto. Mēs devāmies kājām. Vulkāns burbuļo un kūp, augstums. Sajūta tomēr nedaudz bailīga, saprotot, ka viens greizs solis un cauri ir. Bet skats mums visur apkārt, kur acis rāda, ir debešķīgs. Kalni, bangojošs vulkāna krāteris, ieleja un tam visam pa vidu mēs. Atkal esam smēlušies skatus, jaunus iespaidus un kļuvuši bagātāki savās dvēselēs. Ap pus9iem no rīta jau ierodamies atpakaļ viesnīcā. Tiekam pie brokastīm, bet sajūta it kā vesela diena jau pagājusi. Vēl viens pasaules brīnums redzēts, laiks doties uz nākamo. Atkal iekāpjam kādā sarunātā auto, nu kaut kā neiet mums ar tiem. Šis nu ne pavisam nevelk, kur nu vēl 6 stundu ceļu un kalnā augšā. Kādu brīdi pat to mēğina stumt mazs cilvēciņš, neļaujot tam palīdzēt, bet beigu beigās tomēr jāizkāpj un kāds gabaliņš kārtīga gāziena laikā (sākotnējā auto gan bija izveidojies ūdenskritums tieśi virsū Viesturam) jāveic citā auto. Bijām laikam par smagu, bet jāteic arī šoferis nebija no tiem prasmīgākajiem pie nojāta auto stūres. Ierodamies Ijen krātera pakājē, lai jau rīt dienu sāktu 00:30!!! Jauns celšanās rekords. Kamēr Pēterītis ar Linardiņu nolemj iet čučēt, mēs ar Jančuku kopā ar 2 ukraiņiem un 1 baltkrievu meiteni veldzējamies Hot tub zem klajas debess, kurā ūdens karsts kā vannā. Ūdens gan nāk pa tiešo no vulkāna dzīlēm. Interesanti un reizē šausminoši klausīties kā puiši dzīvojuši kara epicentrā un no tā bēguši. Vakars ar politiku tā teikt. Un atkal jau pienācis laiks, kad modinâtājs zvanīs pēc 3 stundām. Skaista, grūta un piepildīta šī diena.
10.DIENA – IJEN KRĀTERIS
Tiek uzstādīts jauns dienas sākuma rekords. Ceļamies 00:30, lai pēc pusstundas lektu jau iepriekšējā dienā salauztajā auto un dotos uz Ijen krāteri. Piķa melna nakts un mēs kā maza jāņtārpiņu armija uzsākam savu ceļu augšup. Kāpjam un kāpjam, kilometrs pēc kilometra tiek pievarēts stāvus augšup, vien nojaušot to dabas varenību, caur kuru klīsti. Sākumā jokojot pasmejos, ka būs jāuzkāpj augstajā kalnā, ko redzam sev netālu, jo tas neliekas iespējams. Beigās izrādas, ka tas nemaz nebija joks. Neskatoties uz pulksteņa stundu un grūtības pakāpi, jau jūtam kā pozitīvā enerğija mūsos strāvo arvien tuvojoties virsotnei. Nokļūstam kalna galā un tad sākas interesantākā daļa- lavierëjot pa kustīgiem un slideniem kalna akmeņiem, mums jātiek krātera viducī. Kājas slīd un laiku pa laikam kāds paklupiens (jo joprojām ir tumsa), kamēr mums garām šo trako distanci veic vietëjie strādnieki, bonusā ar milzu groziem pilniem ar akmeņiem uz pleciem. Dodoties arvien zemāk un tuvāk redzamajam milzu dūmu mākonim jūtam spēcīgu sēra smaku, kas nozīmē, ka pienācis laiks vilkt elpošanas maskas. Bet wow… kas lejā paveras par skatu. Biezajos dūmos deg zilas, zilas liesmas. Tās rodas metānam izvadoties no zemes, saskaroties ar gaisu tas aizdegas. Diemžël ar kameru to nofotogrāfēt nevaram. Ieņemam kādu spotiņu blakus zilajām liesmām un ieelpojot gaisu caur masku, vērojam kā strādā mazie strādnieciņi, biezajos dūmos vācot sēra gabalus. Liesmas var redzēt tikai nakts melnumā, tāpēc arī grūtais kāpiens jāpievar tumsā. Bet ziniet, viss šis ceļojums bijis šī dabas brīnuma redzēšanas vērts. Nolemjam, ka dienas gaismu tomēr gribam redzēt kalna virsotnē un tā kā līdz saullēktam vēl stunda, atkal rāpelējot pa jau iepriekš minētajiem akmeņiem atkal dodamies augšā. Un vēl mazliet augstāk… ieņemam savu miera placi un tā mierā un klusumā iestājas diena. Un mēs, mutes pavēruši vērojam to dabas skaistumu un varenību, ko redzam sev apkārt. Kalni, krāteris, ezers un debesis. Liekas viss sajaucies kopā un rodas sajūta, ka esi skaistākajā vietā zemes virsū. Šī sajūta nav aprakstāma un skaistums nav atrādāms, bet mēs skaidri zinām, ka mums šajā dzīvē ir neprātīgi paveicies redzot ko šādu. Bet dienai iestājoties, laiks doties tālāk. Garais kāpiens lejā, apbrīnojot skatus, ko tumsā neredzējām un dodamies Bali virzienā. Šis vietas nosaukums vienmēr bijis mans sapnis, kas licies neaizsniedzams, bet te nu es pēkšņi sēžu kuğītī, kas pietauvojas Bali krastā. Sanāca atkal auto, kuğis, autobuss un taxis, līdz esam nokļuvuši paradīzē zemes virsū- Canggu! Pēc daudzajām negulētajām dienām un stundām, kāpšanām un iespaidiem, šovakar un rīt mēs oficiāli esam pelnījuši brīvdienas nedarot NEKO! Nesteidzīgas pusdienas, nesteidzīgas pastaigas un esam beidzot pie jūras!!!
11.DIENA – CANGGU
Kā jau vakar teicu, šī diena radīta nekā nedarīšanai! Visu pirmām kārtām jau beidzot izgulëjāmies. Pamosties, atver acis un pēc 3 soļiem iekāp baseinā. Saulīte cepina, baseins silts un pëc pašgatavotām brokastīm esam gatavi atslābt un pildīt savu nekā nedarīšanas plānu. Diemžēl Pēterītis šodien nevar pavilkt pat šo plānu un visu dienu pavada gultā kārtīgi saaukstējies, lai cik neticami tas šķiet +30 grādos. Izskatās, ka kondicionieri dara savu. Tomēr mums veselajiem alkas pēc skaistas pludmales dara savu un jau pēc pāris stundām trijatā esam noīrējuši rollerus, lai dotos uz brīnišķīgu pludmali- Serangan. Ceļš pa pretējo satiksmi, kurā kopā ar mums piedalās vēl miljons rolleri un auto, knapi zinot ceļu, ir izaicinājums, bet jau ātri pierodi pie šejienes kārtības un jūties kā “savējais” uz ceļa. Šeit uz ceļa viss ir iespējams un latvieši ar savu stresa pakāpi pie stūres, sen jau būtu viens otru nomušījuši un sasitušies, bet šeit tas viss notiek tik dabiski un bez stresa. Lai nokļūtu pludmalē bez tūristiem, ar rolleri gan jāpievar arī bezceļš, bet tas ir tā vērts, jo galā nokļūstam pasakainā pludmalē. Nekā nedarīšana turpinās, pusdienas jūras krastā un āda piecepusies ne pa jokam. Atpakaļceļā nedaudz nomaldāmies, bet ātri atrodam pareizos ceļus. Vakars pie baseina turpinās, bet rīt atkal celsimies, lai dotos tālāk. Vēl viena lieliska diena.
12.DIENA – UBUD
No rīta mostamies, pagatavojam brokastiņas un dodamies uz Ubud. Bali lielpilsētu. Patīkami, ja brauciens ilgst stundu, nevis vismaz 8 kā ierasts. Iečekojamies kārtējā lieliskajā viesnīcā (stc nepilni 10 eur naktī) ar baseinu un dodamies iekarot mērkaķu mežu. Un tiešām, šeit tie sastopami uz katra soļa, lēkājoši, guloši, virsū krītoši, bailīgi, lieli un mazi. Neesam jau nemaz tik droši viņu priekšā, bet kāds tomēr pamanas ielekt arī klēpī. Kad mežs izstaigāts un mērkaķi iepazīti, dodamies Ubud pilsētas apskatē. Tā liekas tik pilna ar cilvēkiem, tik citāda, bet ar savu šarmu. Neskatoties uz pamatīgiem apdegumiem pēc vakardienas cepiena, izstaigājam gan pili, gan izmetam lielāko loku pa burvīgo pilsētu. Šodien nolemjam iepazīt arī šejienes tirgu, kas ir izdaudzināts visā pasaulē. Bet tomēr mums gribas mieru. Nepatīk tā uzbāzība, tā tirgośanās un kaulēšanās. Gribas ātri paņemt vajadzīgo un mesties atpakaļ savā miera ostā. Pēc kārtējās svelmes metamies baseinā, pačilojam pie tā, bet tomēr nolemjam, ka mums ir jāpaskatās kaut vienu vakaru vietējā naktsdzīve paēdot vakariņas kādā vietējā krodziņā. Staigājām, staigājām, līdz atradām burvīgu vietiņu ar dzīvo mūziku un supergardiem Spring Rolls. Lietus atkal tuvojas, mums tomēr prasās mieru un tā kā rīt plānojam skatu pilnu dienu, atgriežamies viesnīcā.
13.DIENA – TEGALALANG RĪSU TERASES, PURA TIRTA EMPUL TEMPLIS, GUNUNG KAWI TEMPLIS, GOA GAJA TEMPLIS
Rītu sākām daudzsološi ar celšanos 8os, bet diemžēl nesagatavotus brokastīs mūs pārsteidza lietus… grandiozs lietus. Un tas nozīmē, ka diena nav kā radīta rolleriem. Bet… mēs tomēr pëc pāris stundām izlemjam, ka neesam mìkstie un lecam uz rolleriem arī lietū. Un ziniet, tā bija pareizā izvēle, jo jau pēc kādas stundas lietus arvien mitëjas un laimīgā loze ir tajā, ka nākamie apskates punkti pieder tikai mums. Esam sasnieguši Tegalalang rīsu terases, kuras neviena netraucëti varam izložņāt un izkāpelēt krustu šķērsu. Brīžam nomaldamies no takām, kā rezultātā jāpārvar arī šķēršļi, bet mums jau to tik vajag, lai interesantāk, tā teikt. Skaisti skati visur apkārt un mēs atkal esam sasnieguši 100% pozitīvismu. Tālāk dodamies uz tempļiem mieru ķert. Izdomājam braukt par nedaudz citu ceļu kā vajadzētu un līdz ar to arī ceļš mums paveras brīnišķīgiem skatiem un pat sajūtām. Pirmais templis- Pura Tirta Empul templis. Un atkal teju tikai mēs. Džungļi mums apkārt, visur skaisti avoti tek, miers un tempļi. Visi tiekam ietērpti svārkos, lai nezaimotu, bet tā jau šķiet ierasta lieta redzēt mūsu skaistos latvju tautudēlus šādā skatā. Lai nokļūtu šajā skaistumā un atpakaļ, jāpievar arī teju 300 pakāpieni, kas gan nav tas vieglākais šajā sutā. Latvijā pēc lietus var elpot vēl 3 dienas, šeit jau pēc pusstundas gaiss aptrūkstas. Tālāk mūsu ceļš ved uz Gunung Kawi templi. Tajā gan sastopam vairāk tūristus kā šodien ierasts, jo arī laiks kļuvis labs. Atkal svārki mugurā un ejam iekšā. Šeit cilvēki brauc, lai izpeldētos svētajā avota ūdenī, mērktu tajā galvu un šķiet taptu attīrīti. Mēs gan nolemjam, ka esam gana tīri un šo izklaidi vien apskatām. Lēnām izstaigājam arī templi, bet atkal gribas prom no masām un arī vēderiņš gurkšķ. Braucam tālāk, līdz ieraugam kādu ēstuvi ar skatu uz rīsu terasēm. Tā kā cenas šeit stirpi lētākas kā citur, pasūtam 2 ēdienus- gan zupu, gan otro, bet tiekam pārsteigti, jo par zupu šeit sauc vēl vienu otro, tikai ar mērcīti. Un ziniet, šī pat liekas viena no garšīgākajām ēdienreizēm. Esam arī pilni līdz augšai. Šodien tāda mazliet Ēd, lūdzies, mīli sajūta. Pēc kārtīgās maltītes aizdodamies uz vēl vienu templi- Goa Gajah, jeb ziloņalas templis. Un atkal tikai mēs, jo pamanamies iekļūt tajā pēc oficiālā slēgšanas laika. Atkal izstaigājamies turpu šurpu, skaistos skatus un mieru smeļoties un sastopam pat vecu vīreli, kurš ierāda mums (pēc tam gan par to uzjautājot papildus samaksu) kā pareizi lūgties. Ehh… nu skaista mums šī diena izdevusies. Mazliet pasēžam vietējā kafejnīcā un apmierinātiem smaidiem varam beigt šo brīnišķo dienu.
14.DIENA – TEGENUNGAN ŪDENSKRITUMS, PURA AGUNG BESAKIH TEMPLIS, UBUD
Rītu sākām atkal pirms 8iem, lai paspētu visu ieplānoto pirms sastrēgumiem un iespējamā lietus. Atkal lecam rolleriem mugurā un pirmā pietura- Tegenungan ūdenskritums. Takas sākumā ieraugam šo dabas brīnumu no augšas, kas jau liek mūsu elpām aizrauties. Atkal pakāpiens pēc pakāpiena un esam pie paša skaistuma. Metam drēbes nost un piepildām vēl vienu šī ceļojuma sapnīti- pelde ūdenskritumā. Šī veldze ir pašā laikā un pēc nelielas pastaigas pa teritoriju, apbrīnojot šo dabas spëku, esam gatavi doties tālāk. Šodien esam nolēmuši nolikt savā plānā patālāku punktu- vismaz pusotru stundu ceļš ar rolleriem. Ne bez iemesla- gribas redzēt pēc iespējas vairāk Bali dabu. Un tas mums izdodas. Sākot no pilsētas burzmas, turpinot pa brīnumainiem lauku plašumiem, zaļumiem un mazām pilsētiņām. Redzam kā cilvëki te dzīvo ārpus tūristiem zināmajām pilsētām. Drosmīgi pie mazā spēkrata stūres sanāk lavīties cauri pat serpentīnu ceļam. Augšā, lejā, stāvi un lēzeni, bet pasakaini. Debešķīgais ceļš sevī neliek vilties. Jau pa ceļam pamanām, ka dodamies vienā virzienā ar veselu baru skolēniem. Līdz sasniedzam galamērķi- Pura Agung Besakih templis. Šeit saskaramies ar nepatīkamo, cik ļoti mūs uztver kā staigājošus bankomātus. Paprasa iebraukšanas maksu, liek samaksāt par ieeju, tad tiek paziņots, ka bez kleitas (sari) nav tālāk ļauts iet, kas nozīmē, ka tā jāīrē pie vietëjās tirgotājas. Un beigu beigās izrādās, ka iekšā drīkstam iet tikai un vienīgi vietējā iedzīvotāja pavadībā, kas protams atkal prasa savu ciparu, jo šodien esot hinduistu lūgšanu ceremonija. Un mēs esot tie laimīgie, kuriem būs lemts to redzēt. Tā nu par visu kārtīgi izkaulējušies, nositot savu sajūtu, bet dabūnot pieņemamos ciparus, tomēr tiekam iekšā arī pašā templī. Beidzot pa īstam skaists templis, ne tikai daba tam apkārt, tiek izstaigāts un par 70 centiem “noīrētais” gids arī interesanti pastāsta mums par visu, ko redzam un kur esam. Beigās pat nolemjam, ka nauda nav velti šķiesta vējā. Fonā sāk ducināt pērkons un mūsu uzdevums ir ātri aizbēgt no tā, lai pa serpentīnu ceļu nav jābrauc kārtīgā gāzienā. Mums izdodas, dabūnot vien pāris piles un apbrīnas vērtie skati tiek vēroti arī atpakaļceļā. Nu jau satiksme liekas pašsaprotama un pretējais virziens kā ierastais. Nonākam atpakaļ Ubudā un piestājam kādā ielas ēstuvītē. Jāatzīst ne pārāk gardi un netīrīgi, bet kuņğīši tomēr tiek piepildīti. Lai arī vēl pat gaisma nav norietējusi, tā vien gribas atkal noparkoties viesnīcā, ielēkt baseinā un noskatīties pāris labas filmas. Liekas šo mūžam dzīvo pilsētu un tās apkārtni būsim apskatījuši līdz mielei. Laiks doties tālāk.
15.DIENA – ULUWATU, PADANG PLUDMALE
Laiks atkal doties tālāk. Pēc gardām brokastīm atrodam taksi (šeit, starpcitu, tas tiešām četratā sanāk lētāk kā sabiedriskais) un laižam uz pludmales pilsētu Uluwatu. Iečekojamies kārtējā skaistajā viesnīcā ar baseinu pie durvīm un dodamies blakus esošā tirgus virzienā. Arbūziņš, mini banāniņi un laime pilnīga. Tik sulīgi, tik gardi. Bet nevar taču ilgi uz vietas sēdēt un atrodam atkal rolleru īri. Mērķis nopeldēties un atpūsties. Skaidrs, ka jābrauc uz izdaudzināto Padang pludmali. Diemžēl atkal jau tas lietus 🙁 nu nekas, mēs ticam saulei! 🙂 viss kā nākas, samaksājam ieejas maksu un kāpjam caur klinti tik lejā, bet… nopietni? Mini mini pleķītis ar akmeņiem klinšu ieskautā vietā un ne miņas no gaidāmajām baltajām smiltiņām. Par ko ieejas maksa? Nolemjam, ka ātri jālaiž tālāk uz pussalas otru pusi. Atkal smukie skati, krasta mazie celiņi tiek izbraukāti, līdz esam nokļuvuši tūristiem speciāli radītā vietā Waterblow. Šeit pat tiek kontrolēts, lai teritorijā iekļūtu tikai tūriati. Baltas smiltis, zilganzaļš ūdens silts kā piens, labiekārtots parks, skaista milzu skulptūra un dabas skats, kurā redzēt kā klintis šķeļ viļņus. Nesteidzīgi baudot peldes, pastaigas un skatus, nemanot pienācis vakars. Saprotam, ka jālaiž atpakaļ uz viesnīcu, citādi būs jāpiedzīvo trakā satiksme tumsā. Un šeku reku ceļu iesākot arī lietus ir atpakaļ. Jāmet malā un jāpaēd kur stāvam. Diemžēl atkal iegrābjamies. Ne garšīgi, ne lēti, bet savu funkciju ēdiens izpilda. Tumsa… ceļš… bez kartes… rolleri… bet mums izdodas! Esam nokļuvuši viesnīcā un atkal dienas piepildījums un nogurums ņem virsroku, ka slinkums aiziet pat uz masāžu. Miegs un cerība uz sauli rītdienā.
16.DIENA – DREAMLAND, ULUWATU, JAKARTA
Pēdējā diena Bali. Nu nevar to izmest vējā un vēl jāpaspēj piesauļot pëdējie baltumi. Ceļamies atkal līdz ar gaiļiem, sapakojam mantas un lecam rolleriem mugurā. Vēl pēdējās ceļa sajūtas tiek ķertas, līdz nonākam pludmalē Dreamland. Nosaukums jau daudzsološs, bet jāsaka, līdz sapņu zemei tik tālu kā no šejienes līdz Latvijai rāpus. Visur miskaste, piemēslots, netīrs, bet ūdens, protams, skaists. Gribējās tā skaisti jūras krastā pabrokastot, bet arī kafejnīcu piedāvājumā vien miljonu vērti lobsteri. Nesanāca kā gribējās, bet tāpēc jau nav jāķer kreņķis. Laižam atkal uz pussalas otru pusi, uz jau vakar apciemoto tūristu ideālo pasauli, kur viss zaļo un zeļ, smiltiņas baltākas par baltu un reti kur atrodams kāds gruzis. Pēc peldes un lielā viļņa ķeršanas, esam gatavi savas miesas rādīt saulei. Citi vienkārši atplīst saulē smiltiņās, citi mēro garu ceļu turp atpakaļ pa krasta līniju, bet pēc divarpus stundām, katram saulīte zobiņus parādijusi uz viņa ķermeņa. Mazliet atpūtas ēniņā, jo arī no nekā nedarīšanas ir jāatpūšas un nolemjam, ka nu jau pietiks ar savu balto ādu saulīti raustīt aiz ūsām. Esam noskatījuši restorānu, kurā šodien mieloties un dodamies ceļā. Iepriekš pajokojam, ka būtu forši ieiet dušā. Beigu beigās pati daba par kārtīgu bezmaksas dušu mums parūpējas, jo izbraucam cauri PAMATĪGAM gāzienam. Bet neesam taču no cukura, mierā nemetīsim, kad runa ir par ēdienu galapunktā. Un tas bija tā vērts, jo šodienas maltīte bija uz visiem 100. Beidzot rīsus nomaina vietējā veida burgeris. Mmm… sēžam, sēžam, līdz lietus tomēr mitējas. Jāpieliek smuks punktiņš šim Bali ceļojumam, jāaizbrauc uz Uluwatu templi. Un kas ta te? Policija apstādina mūsu spēkratus. Te nu vieta būtu miljons lamuvārdiem, jo izspiešana un tūristu apkrāpšana viņiem ir asinīs. Neesot, redz, mums internacionālās tiesības, par ko sods 100 Eur un tiesas prāva rītdien, bet ir vēl otrs variants, 21 Eur no katra un esam brīvi. Lieki piebilst, ka nav tādu noteikumu un mūsu tiesības gana internacionālas, bet vai tad ar policistiem strīdēsies? Kaulēšanos esam apguvuši un iestāstam, ka nav mums vairāk kā 20 Eur pie dvēseles uz visiem, bet tomēr nekas cits neatliek kā tos samaksāt, lai dotos tālāk. Garīgais nokrīt zemāk par nulli, bet skaistais Uluwatu templis klints virsotnē ir pašā laikā, lai tomēr noķertu kādu skaistu sajūtu no pēdējām stundām Bali. Vētra nāk un viļņi jūrā trako, mēs kopā ar zaglīgiem mērkaķiem ieņemam tempļa virsotni un debešķīgos skatus. Ziniet, tomēr šodien sajūta, ka nu jau pietiks mums Bali. Esam sevi te piepildījuši līdz mielei. Šonakt lidojam atpakaļ uz vietu, kur visu sākām, uz Jakartu. Līdzi ņemsim skatus izbaudītos, sajūtas noķertās, sirdi piepildīto, sapņus izsapņotos un vēl un vēl, un vēl… Ēd. Lūdzies. Mīli.
17.DIENA – JAKARTA – MĀJAS
Ja kādreiz plānojiet ceļot uz Indonēziju, nekad savā ceļā neplānojiet Jakartu. Pārbāzta industriāla pilsēta, kurā nav ne ko darīt, ne ko redzēt. Izguļamies, apskatām vietējo tirgu, paēdam, uz nebēdu izbraukājamies ar taksi sastrēgumos un nedaudz panīkstam viesnīcā, kuru Turkiši piedāvājuši Linardiņam par to, ka pārcēluši viņa reisu par 24h. Esam sagaidījuši, kad laiks doties uz lidmašīnu. Mājas (nu labi, Zviedrija), gaidi mūs! Pēc gandrīz diennakts ceļā, būsim klāt! Un lai labs mājupceļš arī Viesturam vienītī. Šis ceļojums bijis pārbagāts iespaidu, pavadīts fantastiskā kompānijā, sajusts miljons mazām un lielām sajūtām un kā vienmēr tomēr zinām, ka nekur nav tik labi kā mājās. Esam laimīgi, ka varam būt pasaules pilsoņi, kuriem ir tā iespēja uzmest mugursomu sev mugurā un doties tur, kur sapņi piepildās! Paldies visiem, kas sekojuši līdzi. Ceļojiet mīļie, ceļojiet! Un tur aiz katra komforta zonas arī ir kolosāla dzīve!
