16 dienas Itālija – Tenerife – Londona
Pēc cilvēku pieprasījuma, atkal atgriežos pie ceļojuma dienasgrāmatas. 1.diena… rīts sākās satraucoši, jo nezināmais tikai priekšā… 16 piedzīvojumu pilnas dienas, bet savādākas kā citkārt! Lidmašīnā Rīga-Bergamo, ar debešķīgiem skatiem aiz loga, izlasu pirmo tekstu žurnālā, ko nevaru nepublicēt… raksta beigās rakstīts visiem zināmais teksts- Par to es domāšu rīt…bet šodien es izbaudīšu dzīvi un tieši tā arī dzīvosim šajā ceļojumā!
Izkāpjot no lidmašīnas, pārņem sirreāla sajūta, kā no ziemas pēkšņi pārkāpt pavasarī… gaiss smaržo pēc pavasara, saulīte silda un smaids nezūdošs! Piedzīvojam to, ka itāļi nekur nesteidzas kā arī angļu valoda nav prātā, bet pëc 2 vilcieniem, tomēr nokļūstam burvīgajā Venēcijā! Tā kā sabiedriskais prāmja izskatā neatnāk, ņemam rokās topogrāfiako idiotismu un sieviešu intuīciju, līdz atrodam mājvietu paliek vēss, bet pilsēta tik skaista, skaista…
Pēc veiksmīga chek-ina, nolemjam sevi iepriecināt ar īstu itāļu pastu un gardu vīnu… varbūt gribëtos, lai vakari būtu mazliet siltāki pat Itālijā, bet nespējam atturēties no vēlmes vakariņot ārā! Nu ziniet, nerunājot par to, ka apetaizera vietā pārsteigumam pasniedz smago alkoholu, ja šitā turpināsim ēst katru dienu, Kanārijās peldkostīms būs izslēgta vienība. mmm… bet tik gardi un baudpilni! Mazs lociņš cauri naksnīgajai pilsētai, kas lampiņu piespīdēta šarmē, ar mazliet nosalušu snīpi dodamies atpakaļ uz viesnīcu… turpinām rīt…
2.DIENA – VENĒCIJA
Šodien jūtos reizē kā bērns, kā arī maziņš kaķēniņš (uzmini tautību?), kas visu dienu to vien vēlas darīt kā fočēt un fočēt… Venēcija- pilsēta, kas fascinē ar savām mazajām ieliņām, kas brīžiem atgādina Marokas pilsētu labirintus, mājām, kas piedod pilsētai stāju, bet brīžam atsit Kubas aizgājušās pirmsrevolūcijas greznības nolaistās paliekas… ūdens, kas dod mieru dvēselei un tiltiņi, kas katrs par sevi pauž pilsētas raksturu… un maza pamanīta nianse- te katra iedzīvotāja lepnums ir pie ārdurvīm pielikt pēc iespējas skaistāku zvaniņa pogu…tās nu te redzamas visādās izpausmēs…
Esam nostaigājuši ap 30 km- apkārt, krustu šķērsu, pa riņķi un citos virzienos… baudījuši saulīti tā, ka seja svilst, sajutuši nesteidzīgo pilsētas mieru un mielojušies ar Itāļu gardumiem ēdamā un dzeramā veidā… tik daudz spējusi dot un piepildīt vienā dienā maza pilsētiņa un reizē apbūrusi ar savu vienkāršību un glanci… sākām ar skaistākās katedrāles apskati, kurā mums par laimi tieši notika dievkalpojums piedaloties debešķīgam baznīcas korim… turpinājām iekarot tiltus, ar mērķi izbaudīt gondolu priekus… bet ziniet, par 100 Eur mēs savu kāzu jubilejas pirmo pusgadu varam nosvinēt arī labāk :)Piemēram skaļā balsī dziedot un dejojot līdzi vijolniekam, kas čīgāja mums tik zināmo- Mīļais nesteidzies, kam jānotiek notiksies…
Vienu vārdu sakot, šī diena bijusi mierpilna, harmoniska, mazliet domīga un pats galvenais- laimīga! Kā nu bez kārtīgas pārēšanās, jo lazanjas te ir debešķīgas (tas gan tikai kā pirmais ēdiens no 5ciem)… vakars klāt… laiks desertam no vietējā našķu veikaliņa un rīt… rīt tiekamies Milānā.
Mīļie, kā Jums iet? Skatos, Fēlikss Jūs nežēlo…
3.DIENA – MILĀNA
Lai arī puse dienas pavadīta ceļā, lieliskais satikšanās prieks ir sagaidīts! Milāna- vieta, kur kopā pavadīta jautra diena ar Kiku!
Pati pilsēta manās sajūtās tāda- nekāda… varbūt tāpēc, ka Venēcija bijusi tik spilgta savās iezīmēs, bet varbūt tāpēc, ka visa dzīve jāizrunā vienā dienā un pilsētas apskate i nemaz nav prātā! arī šajā pilsëtā jaušamas dažādas pasaules pilsētu iezīmes, bet mūsu skatījumā tā ir super neitāliska! Skaistais katedrāles laukums ar baložu spārnu skaņām, pāris skulptūras, bet tāds čušš vien ir… Bet labākās un īstās sajūtas jau radam tikai mēs paši… joki, kas saspotami tikai mums pašiem, sarunas un smiekli, par spīti sliktajām ziņām no mājām… un tā jautrās čalās atkal pievārēti apmēram 18 kilometri…
Un protams… milzu punkts dienas gājienā, apēst milzu porciju ar īstu itāļu picu, kas taču tikai šķēlīte 🙂 un kūciņas desertā (kas sen jau pazīst mūs ar Kiku, atcerās šādu bildi pirms 8 gadiem )…
Tiem, kas vēlas apceļot pasauli, Milānu nelieciet primārajā apskates vietu sarakstā, bet viss jau atkarīgs no mums pašiem… ja ir lieliska kompānija, laimīgs vari būt jebkurā pasaules nostūrī! Šovakar Uno vakars… Bet rīt… rīt jau būs atkal jauna diena…
4.DIENA – TENERIFE
Diena ceļā! Stunda autobusā, 5 stundas lidmašīnā un 1.5 stunda atkal autobusā, bet nespëju noticēt vël tagad, kad galamērķis sasniegts jau vairākas stundas- Esam Kanāriju salās- Tenerifē! Aaaaa… tas tiešām nav sapnis janvāra naktī? Silts… mūsu numuriņā Dancis varētu nodejot Gatves deju 12 pāriem un vieta paliktu pāri (nu varbūt maķenīt pārspīlēju)… un kāds skats paveras no lodžijas… skats pa kreisi- Atlantijas okeāns, skats pa labi, kalni un mākoņi… tiešām, es nemānos, esam nonākuši pasakā!
Vakariņas… šī vieta ir kaitīga manai veselībai… vīrs neļaus pārspīlēt, sakot, ka vakariņas vari sakombinēt no apmēram 50 dažādiem ēdieniem!!! Sākot no zupām, salātiem un uzkodām, ar dažādām gaļām, piedevām, suši un zivju veltēm otrajā, beidzot bulciņām, saldējumu, kūciņām un augļiem desertā… ja februārī redzat divas bumbiņas ripinamies pa Rīgas ielām, ziniet tie esam mës. Un vai nav brīnišķīgi? Vīnu te bez maksas tecina no krāna…
Protams, ka pēc tādas ēšanas, kārtīgi jāizstaigājas… un tad patiesi man aizraujas elpa! Lēnā garā pļāpājot sper soli un kas ta tas? Esi klints malā un visi okeāna plašumi Tev pie kājām… es nopietni nespēju tam noticēt janvārī! Tik sirreāla sajūta pārņem… trepi pa trepei un pëkšņi es dzeru Coronu plikām kājām bangojoša okeāna krastā un skaiti milzu viļņus… pārņem miers, eiforija, pārlaime… un pietrūkst pat vārdi…
Diemžël ar bildēm tumsā padalīties nevaram… bet tik un tā sajūtas bildēs neirakstīsi…
Un tas nekas, ka vidëjais vecums apkārtējo ļaužu ir 70 gadi un mës pilnīgi noteikti esam paši jaunākie visā viesnīcā, ja ne salā… jūtamies kā īstajā laikā un vietā! 9 dienās mës te iekarosim visu. Apsolam!!! Viesnīcā disene jau iet pilnā sparā… iesim nu ka izlūkos kādu danci ar cienījama vecuma cilvēkiem iegriezt… internets te varëtu teikt, ka nav, tāpēc piedodiet, ja pazūdam :)mums viss ir labi, mēs noteikti atkal ēdam.
P.s. paskatoties apkārt, es tiešām ceru, ka tad, kad arī man būs ap 70, mës ar vīru tā laimīgi ceļosiem pa pasauli.
5.DIENA – LORO PARKS
Te nu daudz nebūs ko stāstīt, jo piedzīvojuns bijis tikai viens- izcilā Loro parka apmeklējums… dzīvnieciņi un zivjveidīgie visas dienas garumā priecëja mūsu acis un sirdis! Sākot no pingvīniem, haizivīm, tīğeriem un miljons veida papagaiļiem, beidzot pat ar noskumušām gorillām, medūzām, krokodiliem un zivtelēm, kā arī delfīnu, orku un jūras lauvu grandioziem šoviem tā, ka mute paliek vaļā… laikam pēdējā laikā esmu kļuvusi emocionālāka, bet visu dienu priecājos kā mazs bērns un smaidu sejā, plaukšķinu plaukstas par katru mazāko sīkumu… laikam jāsauc tā par dzīves baudīšanu, bet viss šis izietais piedzīvojums cauri šim parkam, padarīja vēl vienu dienu par vienu no skaistākajām dienām manā mūžā… tik ļoti, ļoti patīk.
Nu jau vakars klāt un dejām būs būt. Priekā, mīļie!
6.DIENA – PUERTO DE LA CRUZ
Nespëju slēpt savu bērnišķīgo prieku par mūsu pavadītajām dienām… tik bezrūpīgi un skaisti… nu ko gan citu varētu teikt, ja rīts pēc brokastīm sākas ar nekā nedarīšanu, kvernēšanu pie baseina, gozēšanos saulītë un peldoties? Mans sapnis janvāra naktī nebeidzas… šovakar mana sejas krāsa mazliet līdzinās redīsam, jo arī saulītei ir zobiņi, bet tas taču ir tieši tas, ko tik ļoti gaidīju vairākus mēnešus…
Pāris stundiņas baseina prieki, bet tomër arī kas jāredz… tā nu gājām lūkoties kā naktī sajustais okeāns izskatās dienas gaismā… mūsu pilsēta Puerto de la Cruz tagad izstaigāta krustu šķērsu… aizrautu elpu vērojām viļņu bangošanu (te nu Jančuks nespēja atrauties), baudījām tēju okeāna krastā, ar domām dzīvojām līdzi sērfotājiem un pārgalvīgajiem paraplānistiem, baudījām skaistās ieliņas, nu vienā vārdā, atkal ķērām laimes mirkļus aiz astes… Tāda kārtīga lielīšanās man te sanāk, bet kurš gan nepriecātos par tādu buržuja dzīvi janvārī.
Šodien esam salikuši plānus nākamajām 4 dienām… piedzīvojumi netrūks… tā kā šī ir vāciešu paradīze, arī TV mums rāda tikai vācu kanālus. Neskatoties uz to, ka viesnīca piedāvā smukus šovus katru vakaru, malkojot rumu, šovakar noskatīta Perlharbora vācu valodā…
prieciņā, mīļie!
7.DIENA – LOS GIGANTES
Kad izbraukāti abi Amerikas krasti, iepazīta Kanāda, krustu šķērsu izstaigāta Maroka, pabūts teju vai visā Eiropā un daļā Āzijas, Krievijā, Skandināvijā un pat Kubā, liekas, ka šis mūsu ceļojums ir galīgi no citas operas… ierasts šo dienasgrāmatu papildināt ar dažādiem ekstrëmiem, trakiem, jautriem un pat baisiem ierakstiem, ko devusi katra no vietām, kur būts, bet šis… šis stāsts ir par mieru, atpūtu un iejušanos vācu tūristu ādā… un liekas, ka noderīgi šie ieraksti varētu būt vien tiem, kam slinkums lasīt garus bukletus par Kanāriju salām.
Šodien atkal diena izbaudīta līdz mielei… bezgala vienveidīgi, bet reizē pilnīgā bezrūpībā… ūdeņos… kā rīta pusē uzkāpām uz kāda oldskūlīga pirātu kuğa, tā vakarā tik nokāpām… braucām lūkoties pirātu līci un Los Gigantes klintis, kas ir vienas no stāvākajām klintīm Eiropā. Pa ceļam redzējām vaļu un delfīnu lēkāšanu atklātos ūdeņos, izpeldējāmies okeānā, baudījām gardu Mohito un ķērām saulīti… neko ekstrēmu Jums nepastāstīšu, jo šīs dienas galvenais moto bijis – baudīt īsta tūrista mieru…
Pēc saņemtajiem sveicieniem no Latvijas, paliek jau kauns rakstīt par tik bezbēdīgiem priekiem… atbrauksim atpakaļ, laižam uz Palangu?
8.DIENA – SIAM PARK, CANDELARIA, SANTA CRUZ
Jau biju nolēmusi, ka vairs nerakstīšu, bet atkal jau vācelīte pilna un gribu padalīties ar pāris ieteikumiem tiem, kas vēlas piedzīvot ko līdzīgu!
Šodien nolēmām, ka tālāk savus piedzīvojumus meklēsim ar savu auto… noīrëjām ko maziņu un jauku- Citroen C2… nu tik brauksim, nu tik būs… tas nekas, ka visas salas karte 2 A4 lapu lielumā, Tom Tomi domāti “mīkstajiem”. nu labi, labi, pāris reizītes aizšāvām biš šrējā, bet ceļi te gana vienkārši un plānotos galamērķus atrodam!
1.punkts lielais ūdens atrakciju parks – Siam park! Piedzīvojumi te netrūkst- lēns izbrauciens uz pūšļa cauri visam parkam, milzu baseins ar mākslīgi izveidotiem viļņiem 4 metru augstumā, pludmale ar baltākajām smiltīm, tādas un šitādas trubas- divatā un pa vienam, traki izbraucieni četratā, kad iegūsti pat 0 gravitācijas punktu un tad seko pats labākais!!! Es tiešām to izdarīju! Divreiz… Eiropā stāvākais brīvā kritiena lidojums – 28 metri, kas beidzās ar lidojumu cauri haizivju tunelim/akvārijam (slēgtam no viņām, protams)!! Tas bija tik, tik, tik kruti! jap, bildë redzamā esmu es! Jančuks gan tā arī nesaņëmās!
Ar vienu gan mums šajā dienā nepaveicās- ar laiku! Tas arī traucëja šos priekus baudīt visas dienas garumā. Vëjiņš pūta stabulīti un saulīte aiz mākoņiem, lai arī temperatūra pietiekoša, drebulītis traucē pusplikiem priecāties. Ieteikums uz šo parku doties ļoti smukā laiciņā un būs prīmā, kaut gan no otras puses, parkā bija tik maz cilvēku, ka visu varējām baudīt pilnīgi netraucēti!
Visas trubas iekarojuši dodamies tālāk- apskatījām mazu pilsëtiņu- Candelaria, ar ļoti skaistu katedrāli okeāna krastā. Kalni braucot gan tādi, ka brīžam bail paliekas, ka mašīna neapgāžas. Pēc tëjas okeāna krastā, dodamies uz Tenerifes galvaspilsētu- Santa Cruz. Pilsētu, kurā atrast brīvu vietu, kur noparkoties teju vai nav iespëjams.
Jāatzīst, ka pilsētas te tādas mazliet nekādas. Fascinē mazās ieliņas, kas brīžam par mazu pat mini vāğim, bet kopsummā- pāris smukas celtnes un gājëju iela, nosēta ar veikaliem, kas atrodami arī pie mums, debešķīgs gājēju celiņš gar okeānu, mols un pastaiga beigusies… vienīgi šī jau lielpilsēta un klubiņus ar te var atrast. Pēkšņi mūsu mieru iztraucëjuši tik daudz cilvēku jūras, ka no tādām pārmaiņām vai bail sametas! Savu dod arī piektdienas vakars… iestājusies tumsa un kaut kā uz “čuju” tiekam mājās… atkal beigusies kārtëjā superpiepildītā diena… un atkal iestājies mūsu jau ierastais miers…
9.DIENA – LA OROTAVA, TEIDES VULKĀNS
Un jā… arī šajā ceļojumā ir pienākusi diena, kas tomēr ir no mūsu operas. No rīta kāpām atkal mūsu baltajā bërītī iekšā un devāmies vulkāna Teides virzienā! Vispirms bijām nolēmuši iegriezties mazajā pilsëtiņā La Orotava. Un tad sākās piedzīvojumi… Goda vārds, nekur pasaulē mēs tik stāvas ielas nebijām redzējuši un eku šeku, mūsu ceļš ved tieši pa viņām… vispirms atrodam kur noparkoties, jo šādi brīnumi jāiet lūkoties. Pilsētiņa tik stāvu ieliņu pilna un tiešām skaista… liekas, ka uz katra stūra pa baznīciņai… apbrīnojami, kā viņi šeit dzīvo un brauc ar mašīnām, ja dažbrīd stāvums ap 45 grādiem, un kā vēl parkojas! Staigājām pa ieliņām un šausminājāmies… līdz iekāpjot savā auto, šīs ielas nācās pieveikt arī mums! Es tiešām tās nosaukšu par bailēm…ja braucot pieliecies pie vējstikla cik vien tuvu vari, jo morāli liekas, ka tā lielāku smagumu turēsi priekšā un neapgāzīsies augšpēdus… visu laiku liekas, ka nu jau esam augšā, bet nē, atkal parādās superstāvs pagrieziens ar superstāvu ieliņu priekšā!
Tā turpinam savu ceļu augšup un aizvien gleznaināks skats paliek zem mums, līdz izbraucam cauri mākoņiem… un tad liekas sākas cita realitāte… mazliet sajūta kā braucot cauri Amerikas kanjonam… esam nolēmuši, ka vispirms uzbrauksim visaugstākajā punktā, kur var tikt tikai ar gaisa tramvaju un tad pastaigāsim pa zemākiem punktiem. Apbruņojušies ar siltākām drēbītēm priekš 3700 metru augstuma, esam augšā un patiesi aizraujas elpa… skats paveras grandiozs… redzam krāteri, blakus esošās salas, citas virsotnes, sniegu, mākoņu segu un jā… man trūkst vārdu… lai bildes pasaka visu… staigājam un baudam, sauļojam snīpjus un priecājamies par šo dabas spēku… šī diena ir izdevusies par visiem 100… un mēs tieši tā arī jūtamies- kā staigājot virs mākoņiem!
Nobraucot lejā, dodamies pa citu ceļu atpakaļ mājās… brīžam esam priežu mežā, brīžam liekas, ka sēžam uz mākoņa maliņas, brīžam skatam paveras vulkāna izveidotie plašumi, bet brīžam atkal pārņem bailes serpentīnveidīgajos ceļos, kad brauc un nezini, vārda vistiešākajā nozīmē, kas Tevi sagaida aiz nākamā stūra… šķiet, ka to vien darām darām kā braucam zigzagā no kalna lejā un te jau atkal augšā!
Ceļā jau nolemjam, kurus punktus iekarosim rīt… šodienas pārpilnība paņēmusi visu enerğiju… bet mēs jau ar nepacietību gaidām rītdienu…
10.DIENA – ICOD DE LOS VINOS, GARACHICO
Rīts mūs pārsteidza ar lietu, bet tas tāds nieks vien ir, jo šodien bijām nolëmuši apskatīt pēdējās uz salas neapskatītās vietas. Es vakar teicu, ka stāvākus un trakākus ceļus neesmu redzējusi? Muļķības… es meloju! Nav jābrauc uz Amerikāņu kalniņiem, lai ķertu adrenalīnu, atbrauc uz Tenerifi. Ja vēlaties šeit īrēt auto un izbraukt visu salu, labāk nodrošinieties ar pamperiem, ja nu kas un nervi neiztur. šeit kārtīgas uzslavas Jančukam, kas nevainojami šo dienu ir pavadījis pie stūres!
Vispirms braucām uz vīnu pilsētiņu- Icod de Los Vinos. Tas brīdis, kad Jānis apstājas apmëram 40 grādu slīpumā un jautā- parkosimies šeit, vai brauksim augstāk? un es ar bailēm acīs nesaprotu, kura atbilde būs labāka, mēğināt palikt šajā slīpumā, vai cerēt, ka mazais vāğis spēs uzvilkt augšā. Arī šī pilsëtiņa ļoti skaista. Ilgi staigājām un apbrīnojām stāvos celiņos. Apskatījām kādu īpašu koku- El Drago un… kā jau vīnu pilsētiņā pieklājas, bezmaksas vīnu degustācijas uz katra stūra. Kamēr vīrs pie stūres, sieva izdegustējas pa abiem un kāds 20% blašķītis paķerts līdzi arī vakaram.
Tālāk mūsu ceļš ved pa mežonīgi stāviem bezceļiem augšā un lejā, jo mēs jau nevaram klausīt vietējam, kurš parādījis kādā virzienā un pa kuriem ceļiem vislabāk braukt. Ceļi pilnīgi nenormāli un vēl “it kā” paredzēti abpusējai satiksmei. Mirklī, kad ar kādu jāizmainas, ātrums ap 5 km/h. Bet toties kādi skati paveras acij. Tik brīnumskaisti, kā no pasaku grāmatas. Braucam Masca aizu lūkoties un ziniet, tādi ceļi ir tā vērti, lai redzētu ko tādu. Jāatzīst gan, ka šo distanci vajadzēja veikt pretējā virzienā, lai stāvie un neizbraucamie ceļi liktos vieglāki.
Šis ceļš mūs šoreiz pa sauszemi atkal atvedis uz pilsētu ar lielajām klintīm- Los Gigantes. Atraduši pludmalīti, atkal baudām saulīti un okeāna ūdeni. Pludmale gan pārāk akmeņaina, lai peldētos. Vulkāna dēļ, pludmalēs šeit pilnīgi melnas smiltis.
Dodamies māju virzienā, bet tie jau nebūsim mēs, ja vēl pēdējo ekstrēmo braucienu neizbaudīsim, lai redzētu maziņu pilsētiņu- Garachico. Šeit varot nopeldēties pat lavas izveidotajos ezeros vai vannās. Tā kā okeānā bëgums, lavas vannas mums gāja secen. Bet izbaudām arī šo jauko pilsētiņu, lai teiktu, ka nu gan esam apbraukuši apkārt visai Tenerifei. Paldies mūsu mazajam, baltajam bērītim. Pietiks apskatīt, pietiks blandīties… prasās beidzot pēc 2 dienām kārtīgas atpūtas baseina vai okeāna maliņā… prieciņā!
11., 12.DIENA – GUIMAR, LA ESPERANZA, ATPŪTA VIESNĪCĀ
Kā jau iepriekš teicu, šīs dienas bija kā radītas nekā nedarīšanai un vārda vistiešākajā nozīmē “bumbulēšanai” vai Tenerifes pēdējo dienu atpūtas baudīšanai… vakar diena pagāja sēžot un guļot dažādos veidos uz balkona, pie baseina, pilsētas parkos. Kādu stundu vērojot bērnus un viņu mammas pie skolas, apbrīnojot varavīksni spilgtāko, kas redzēta manai acij, kādu stundu vërojot viļņus un sērfotājus un protams mākoņu vērošanai vajadzēja vismaz 2 stundas… cik “lietderīgi”, bet reizē bezgala kolosāli.
Bet šodien… Dacei par visu cenu vajadzēja peldi okeānā un sauļošanos… tā nu noīrējām jaunu vāğīti un devāmies uz pludmali ar dzeltenām smiltīm, kas te ir retums. Kādu stundu gan nācās dziedāt saulei dziesmas un stumdīt mākoņus, uz kuriem pilnīgi sadusmojos, bet tomēr savu panācu… pelde supersāļajā ūdenī izbaudīta un augums ieguvis atkal mazliet iesārtu nokrāsu… piedzīvojām arī paisumu, kad ūdens paslëpa iepriekš redzamo molu. Kad vēl es janvārī baudīšu šādu laimi. Nu nevaram mēs bez kalniņiem un kādas papildus pilsētas apskates… uzbraucam kalnā, lai vēl reizīti aplūkotu okeānu no augšas, kā arī aizbraucām līdz pilsëtai Güimar, kur atrodamas pat piramīdas. Iepriekš draudziņi jau brīdinājuši, ka 11 Eur par šīm piramīdām nav jēga maksāt, tāpēc apskatam, cik var ieraudzīt, cītīgi aplūkojam karti un bildītes un dodamies tālāk. Vēl kāds bija ieteicis redzēt pilsētiņu- La Esperanza… tieši tas, kas vajadzīgs, lai pārbaudītu arī šīs mašīnas spēju uzbraukt kalnā. Balkona dzīve liekas vilinošāka par pilsētas apskati kājām, bet arī šeit ķeksītis ievilkts. Esam atpakaļ viesnīcā, lai vēl pēdëjo vakaru izbaudītu šo debešķīgo skatu, mieru, vietējo rumu, milzu vakariņas un varbūt kādu pēdējo danci deju placī…
Tenerifei noteikti ir arī sava skaņa. Mums tas ir OneRepublic albums Native un Mumford & Sons albums Babel, kuri šajās 12 dienās noklausīti neskaitāmas reizes.
Ja vēlreiz būtu jāsāk viss no jauna Tenerifē, es nemainītu pilnīgi neko… vienīgi ieteikums tiem, kas brauc šurpām ziemas mēnešos- laikapstākļu dēļ ņemiet viesnīcu Dienvidos, nevis Ziemeļos kā to izdarījām mēs un pierādījies, ka pēc All included piedāvājuma nav pilnīgi nekādas nepieciešamības, jo ar Puspansiju 2x dienā tiec barots kā uz kaušanu un alkohols veikalā maksā lētāk kā LV, ja vien nevëlies katru vakaru pavadīt pie bāra. Nu labi, lai cik lielisks bija baltais bērītis, varbūt tomēr būtu jāņem auto, kas ir vismaz ar 1.2 litru motoru, jo jāatzīst, ka lai brauktu kalnos, 0.9 l laikam tomēr vairāk paredzēts ekstrēmu izjūtu cienītājiem (kā tas sanāca mums). Bet lai arī bailīgi, bija izcili!
Šodien daudz domāju par to, cik liela ir mana vēlme sakrāmët mugursomu un atkal doties uz kādu gadu kur acis rāda… nu tā, ka nespēju pretoties šaj vēlmei… ceļot- tā ir viena no lielākajām vērtībām, ko varam piedzīvot un tas būtu jādara… tik daudz vietas un lietas, kur gribas būt, redzēt, baudīt… bet nu ko… ceļojums vēl nav beidzies… tiekamies Londonā… un tas jau būs cits stāsts…
13.DIENA – LONDONA
Diena, kas bijusi makten īsa, bet reizē arī dikti gara… rīts sākās stipri agrāk kā citi ierastie rīti, bet diena tika pavadīta sēdus pozīcijā. Vispirms stunda uz lidostu autobusā, 5 stundas lidmašīnā un atkal 2 stundas autobusā, bet gala rezultātā esam nonākuši galamērķī. Londona- mūsu prieks nākamajām 3 dienām. Un kā nu ne… satiekam mūsu galveno Londonas patronu- Edgaru, kurš mūs i izmitinās, i ekskursijās izvadās, i kārtīgu prieku devu iedos un beigu beigās arī liks sajust, cik vērtīga ir draudzība gandrīz 20 gadu garumā! tā es savus draudziņus pasaulē apciemoju. Znutiņa galvā 3 dienu programma jau sakārtota un liekas, ka izbaudīsim šo pilsētu līdz mielei. Tas pierādas jau 1.vakarā… ekskursiju sākam ar smieklu devu Pikadilli laukumā, kad obligāti jāuztaisa selfijs ar leğendāro Londonas sarkano divstāvu autobusu, kas tā arī nevienā bildē netiek… šī pilsēta mani šarmē ar savu romantismu, nokrāsu un neskatoties uz to, ka liekas, ka te dzīvo visi pasaules iedzīvotāji, man tā liekas bezgala jauka. Reizi dienā jāpaēd un kāpēc gan ne vietējā Lidiņā China Town? cenas te visam ir kosmosā, bet liekas arī uz dzīvi te raugās citā līmenī un skatījumā…
Lēnā pastaigā esam pārgājuši pāri gājēju tiltiņam, uz kura skaisti spēlē ielu muzikanti un Edgars sagatavojis pirmo pārsteigumu. Iesëdina mūs angļu filmās tik redzëtajā un zīmīgajā taksītī un aizved tālienës nezināmajās… un pēc pāris minūtëm, paslīdot garām biedējošiem apsargiem, esam Eiropā augstākās celtnes Shard 33.stāvā, kur redzam Londonu pie savām kājām… šeit ierīkots gaumīgs un Latvijā nevienai vietai nepielīdzināms klubiņš, kurā ar tik debešķīgu skatu blakus, laiskās sarunās malkoju vīnu un puikas aliņus. Vai šis ceļojums nav lielisks? Nepagāja ne acu mirklis, nakts jau klāt… metro iekśā un sarunas turpinām dzīvoklī, lai jau rīt piedzīvotu pārsteigumiem un baudas pilnu dienu… jau tagad jūtu, ka šī pilsēta dos izcilu ceļojuma noslēgumu… ir tik labi, ka ir draugi visam mūžam un pasaule, kas katrā savā nostūrī spēj dot jaunus piedzīvojumus un likt elpai aizrauties… galvenais jau kā tu pats skaties uz lietām un sajūti tās…
14.DIENA – LONDONA
Gara un bezgala piepildīta diena Londonā, kuru esam izbaudījuši kārtīgu tūristu ādā… ļoti patīkams pārsteigums ir tas, ka valsts muzeji šeit ir bez maksas un to noteikti nevar laist garām… diena sākās Dabas un vēstures muzejā, kas izskatās precīzi kā filmā Nakts muzejā… kā tik vien tur nav- dinozauri un visa veida pasaules zvēri, herbāriji un pat kārtīga cilvēka anatomijas pasaule… planētu iepazīšana un dabas parādību, kā arī katastrofu pasaules, kur zemestrīci vari izbaudīt uz savas ādas… laiku pa laikam muzejs papildināts ar interesantiem uzdevumiem… un visur apkārt skolēni, kas atvesti ekskursijā, bet reizē, iegūstot zināšanas, pilda uzdevumus. Šis bija patiesi aizraujoši un interesanti, kaut šī muzeja kārtīgai apskatei būtu vajadzīgas kādas 3 dienas.
Turpinām ar zinātnes muzeju un lieki likt minēt, kuram te acis spīd kā mazam bērnam ieraugot konfekti… Jančuks te varētu pārvākties uz dzīvi, jo zinātne 5 stāvos ir īsta viņa paradīze. Kamēr mani arī šajā muzejā aizrauj uzdevumi un beigās no muzeja ārā jāvelk mani, nevis Jāni.
Protams, īstam tūristam jāredz arī BigBens un Bekingemas pils, kas ir mūsu nākamie apskates objekti… arī parki te ir skaisti, jo tie ir dzīvi- pīles, zosis, balti un melni gulbji, vāveres un citi zvēri… jāatzīst, ka pēc Tenerifes šeit liekas dikti auksti.
Pēc nesteidzīgām un jaukām pastaigām, laiks pusdienvakariņām… un mūsu lieliskais gids Edgars mūs aizved uz izcilu vietu – burgeru ēstuvi Byron’s. Ja esi Londonā, Tev noteikti šeit jāpaēd. Garšīgi…
Ja reiz esi Londonā, kā nu neizbrauksi ar divstāvu busu, kas mūsu ceļu aizved līdz visiem tik zināmajam Tower Bridge. Vakara pastaiga liekas tik skaista… un ar šādu skaistumu gribas pielikt punktu Londonas tūrista karjerai… lai… dotos uz kārtīgu Angļu bāru… satiekam vēl 2 Edgara draudzenes, lai šis vakars liktu sajust īstu angļu piektdienas vakaru… arī šī pilsēta mani ir apbūrusi, pat kā tūristu. Pateicamies Edgaram, kas ātrā gaitā vienas dienas laikā parādījis mums visas ievērojamākās vietas, lai jau rīt baudītu savādāku un citādāku Londonu.
Vienīgais, ko nespēju šeit saprast- CENAS! liekas, ka šeit dzīvot un kur nu vēl atpūsties, var tikai turīgie…
Tūristu ceļvedis noslēdzas šodienā, bet rīt… rīt svinēsim Edgara dzimšanas dienu visas dienas garumā!
15., 16.DIENA – LONDONA, RĪGA
Vakar dienu pavadijām liderīgi… teikšu kā ir… no viena krodziņa otrā, bet pa ceļam apskatot dažādus punktus… pabijām skaistā vietā Greenwich, kur apskatījām iespaidīgu jūras muzeju, izstaigājām lielu un jauku parku, nonākot pasaules centrā. vietā, kur ir 0 meridiāna, kā arī paveras brīnišķīgs skats uz Londonu. Vēlāk baudot dienu, jaukās sarunās, pāris stundas dzērām vīnu uz kāda restorāna terases kanālmalā… bet bezgala īpašu šo dienu padarīja iespëja pabūt un paēst vienā no Londonas labākajiem restorāniem, pirmo reizi dzīvē nobaudot labāko steiku pasaulë, no Argentīnas. Sajutos kā princese, ko lutina. Bārmenis, kura darbu un kustības varētu vērot cauru dienu, šķiet lasa tavas domas no acīm. Ēdiens, kas tiešām atbilst savai etiķetei, dēvējot to par labāko pasaulē. Argentīnas vīns, kas no pagraba iznests speciāli mums. Šampanietis un saldais, kas tā vien prasās pēc Rītiņa teikuma- kas var būt labāks par šo. Paldies Edgaram par šo lielisko iespēju, pabūt 400 Eur vērtās vakariņās… un vēlreiz, daudz laimes! Es uzskatu, ka no katra ceļojuma jāatved atpakaļ ne tikai suvenīri no vietām, kur esi pabijis, bet visvērtīgākās ir atziņas, ko esi ieguvis ceļojuma laikā… man ir bijusi tā laime šajā piedzīvojumā kārtīgi pastrādāt ar savu prātu, kā arī iegūt jaunus iespaidus, sajūtas un skatījumu uz lietām, vietām un pasauli…
Dzīve tā nu ir iekārtota, ka mums vienmēr ir lemts atrasties konkrētajā vietā un laikā, kur mums ir jābūt. Nekas nenotiek tāpat vien un liktenis pats bieži vien piespēlē mums vajadzīgās iespējas un cilvēkus, lai piepildītu dzīves nebeidzamo pavedienu… Tu nekad nezini, kādu lomu Tavā dzīvē nospēlēs satiktais pretimnācējs. Es ticu, ka nevienu cilvēku mës dzīvē nesatiekam tāpat vien. Katrs mums kaut ko var dot…labu vai sliktu, bet pieredzi un kādu mācību noteikti…lai tieši tavu dzīvi padarītu piepildītāku. Ar kādu ceļiem jākrustojas vien uz pāris minūtēm, ar kādu uz pāris dienām, citu periodiski un laiku pa laikam, kamēr ar kādu ceļi iet blakus visas dzīves garumā… Tāpat kā ticība tam, ka viss, kas notiek, notiek uz labu…pat tad, ja liekas, ka tagad gan viss ir slikti, es ticu, ka tas notiek tāpēc, lai vēlāk varētu teikt, ka tieši tam bija jāiziet cauri, lai būtu tik labi.
Pasaule ir tik piedzīvojumu, skaistu vietu un lietu pilna, ka spēj tik krāmēt to savā atmiņu skapītī. Viss atkarīgs no mums pašiem, kā mës mākam un vēlamies savas iespējas piepildīt… kā mēs mākam priecāties par lietām, redzēt laimi pat sīkumos un ļauties dzīves dejai…lai beigās teiktu, ka nekas nav bijis veltīgi. Savu bagātību redzēt nevis naudā, bet piedzīvotajos mirkļos un pasaules redzëjumā… cik gan bagāts tu vari būt tikai no sajūtām un pieredzes, kādu liktens tev ir piespēlëjis… nebaidies riskēt, nebaidies lëkt nezināmajā un piepildīt savus sapņus… viss, kas notiek, domāts Tev… baudi to! Saskati pozitīvo…
Šādi buldurēt es varētu stundām ilgi…jo šis atkal bijis ceļojums ar savu pievienoto vērtību…un tas mums abiem bija ļoti vajadzīgs… bet tā kā esam atpakaļ Latvijā, aukstos ziemas vakarus varam pārlaist sarunās dzīvajā! Uz tikšanos…un kas zina, kur un kā liktens mūsu ceļus tālāk aizvedīs…
P.s. Lissie albums Back to Forever ir dievīgs.
