23 dienas Taizemē un Kambodžā
Saviļņojums un patīkams satraukums par lielo nezināmo pārņēmis kāpjot lidmašīnā… 14 stundas ceļā, lai nokļūtu sapņu zemē… lidmašīnas pamatīgi izkratīja, sirds pa muti vai leca laukā, pilnīgs bezmiegs, ko glābj Amy Macdonald albuma skaņas, bet esam galā un ar kārtīgu karstuma vilni iesoļojam Bankgkokas lidotā… vīzas sakārtotas diezgan raitā tempā un prāts piedzīvo kārtīgu kultūršoku! Temperatūra aizlekusi līdz 36 grādu skalai, ātrs chek-in viesnīcā un divas freilenes tērpušās maza satura drēbītēs, gatavas iekarot Bangkoku… pēc neliela izmesta loka, ar pirmo iešļūceņu pirkumu kājās, ar vietējo transportu Tuk-Tuk, pa tikai viņiem saprotamu satiksmes plūsmu, braucam līdz laivu piestātnei. Atvadas no nežēlojamas naudiņas, bet esam karaliskā laivā, kas ved mūs pa kanālu cauri visai pilsētai. Pussabrukuši koka namiņi, ziedi un pilnīga pārlaimes sajūta pavada mūs ceļā. Pirmais aliņa un mango pirkums tirdziņā uz ūdens… baudam, priecājamies un nokļūstam līdz Karaļa (kura bilde te rotā katru stūri) pilij… šitik plikiņām iekšā nav ļauts iet, bet tas mūs nesatrauc, kārtīga pastaiga caur pilsētai mežonīgā karstumā priecē mūsu sirdis… pa templim uz katra stūra, suta, milzu Budas trofejas katrā veikalā un no sirds mazspējas glābj vien ūdens un saldējums! Pilsēta nenormālu sajūsmu nerada, bet pirmajam iespaidam pašā laikā… un protams, es atkal saskaros ar savām lielākajām bailēm- čūskām! Pirmā lēkmīte piedzīvota, jāsaņemas, jādodas tālāk un jārēķinās, ka čūsku šajā zemē netrūkst! Kanālā pat ķirzakas maza bērna augumā plunčājas… atgriežamies viesnīcā, lai veldzētos dušā un remdētos ar aukstu aliņu, pamanot, ka pirmais iesauļotais krekliņš jau rotā mūsu ķermeņus, lai atkal turpinātu Bangkokas piedāvājuma klāstu. LEO (vietējais aliņš) dara savu galvai un naskums uz kaulēšanos kā īsts aroddarbs 🙂 dāmas taču neies kājām, bet par 1 Eur tiek sarunāts Tuk-Tuks vienai bildei pie lielizmēra Budas, lai jau tālāk dotos ekstrëmā ceļojumā uz China Town paēst 1x 30 stundās… labāk aizvērt acis, nekā redzēt kā šoferis mēğina nosisties uz ceļa ar Tevi bagāžā. Izdzīvojuśas tomēr nonākam China Town un ļaujam priecāties ne tikai sev, bet arī kuņğim. Virtuve te brīnumgarda un tumsa jau iestājusies. Šo tumsu apgaismo vien “kaķëniņš” taisot ugunsšovu gatavojot. Vakariņas iedevuśas kārtīgu stimulu atpakaļceļu 2 stundu garumā izbaudīt kājām… smirdīgi un sutīgi, bet baudpilni! interesants ir fakts, ka šeit pat visbaisākajā mazajā ieliņā bailes tā arī neparādas… Bet tās jau nebūsim mēs, ja neatradīsim kafejnīcu vienam gardam Mohito, dzīvās mūzikas pavadījumā, ar dziesmām, kas smaidu sejā dziedamas līdzi… 2 garas dienas, 36 negulētas stundas un miegi paši jau sakāpuši acīs. Un ne velti… rīt agrā rīta stundiņā mūsu ceļš jau vedīs uz kaimiņvalsti Kambodžu…
3.DIENA – CEĻŠ TAIZEME KAMBODŽA
Diena, kuru grūti aprakstīt, ja neesi to sajutis… rīts sākās agri, jo jau iepriekšējā dienā esam sarunājušas transportu uz Kambodžu, kas nosaka, ka jābùt 7:30 viesnīcas vestibilā… žiglas brokastiņas un nemuera pilnas sagaidam kavētāju, čali, kas aizved mūs līdz busiņam, ar kuru dosimies uz Kambodžas robežu. Atverot durvis, redzam, ka priekšâ jau sēž 3 Holandiešu puiši, ar kuriem tiek pārmīti pāris vārdi, bet turpmākais ceļš tiek pavadīts mūzikas skaņu baudījumā. Paldies vīriņam par ierakstīto jauno Mumfordu albumu, par Arcade Fire dziesmām, Imagine Dragons un citu lielisko mūziku, kas šim ceļam tik ļoti piestāv. 4 srundas un esam tikuši līdz robežai, kur mūs izsēdina kādā vietējā kafejnīcā, apgalvojot, ka par 40 dolāriem viņi mums izdarīs milzu pakalpojumu un viens divi dabūs pāri robežai. Galvā ieslēdzas man tik raksturīgā spītība un nekā nebija, šauj mani nost, bet nemaksāšu par 10 dolāriem vairāk kā tas noteikts uz robežas… iesim pašas! Aprunājamies ar mūsu holandiešu draugiem, kas nolēmuši stāvēt pretī šaj tūristu apkrāpšanas sistēmai un sarunājam doties tālāk kopā, cenšoties pierādīt, ka Eiropieśi nav idioti. Visi pārējie, kas ieradušies no malu malām jau aizdevušies robežas virzienā, bet mēs, kā teikt, labi sēžam!:) Izstrīdamies ar sievieti, kas visu kontrolē un saprotam, ka par samaksāto autobusu, nauda atpakaļ netiks atgriezta, izlasam Lonely Planet un internetā atrodamo informāciju, saprotam, ka lai no kuras puses skaties, mērojot tālāk ceļu pašu spēkiem, finansiāli vienalga sanāks tas pats un tomēr jāpieņem, ka esam kārtīgi apčakarēti, tāpēc tomër izmantojam iepriekš sarunātos pakalpojumus. Bet… esam ieguvušas lieliskus ceļa biedrus. Dodamies pāri robežai un uzreiz jau sajūtam Kambodžas burvību. Tas nekas, ka ieraudzīta jau motocikla un riteņa sadursme un kur tik skaties, bërni diedelē naudu. Šī zeme uzreiz parāda sevi ar mežonību, mums nesaprasto kultūru un protams, neprātīgu svelmi. Piecratā droši esam tikuši pāri robežai un ceļš mūs aizvedis uz autobusu staciju, kur laimīgie toč laiku neskaita. Solīts, ka ceļā dosimies pēc pustundas, kas pārvēršas 3 stundās. Mums ir lieliska kompānija un laiks paiet ātri, uzzinot visu iespējamo par Holandi un tās kultūru un stāstot par mums, par vietām un lietām, ko mīlam un ar ko lepojamies. Vai zināji, ka Holandē Tavu likteni nosaka 12 gadu vecumā nosakot Tavu gudrības līmeni? Nepagāja ne 3 stundas un atkal dodamies ceļā, uz Siem reap! Laime pilnīga, kad piestājam kafejnīcā ceļa malā pusdienošanai 7 vakarā. Šī zeme sajūsmina- tajā milzu ķirzakas skraida kā mājdzīvnieki apkārt, cilvēki tik pozitīvi, it kā uzskatītu Tevi par savu ğimenes locekli, neskartas zemes mežonība vērojama uz katra soļa un ēdiens nepārspējams. Šķiet, ka holandiešu puiši jau kļuvuši par mūsu ceļa biedriem, bet kas var būt labāks kā iepazīt citus tādus pašus ķertos kā mēs un citas nācijas. Šī diena pavadīta “nekā nedarīšanas” un ceļa zīmē, bet jāsaka, ka tā bijusi vairāk kā lieliska.
Pēc 12 stundām esam nokļuvušas Siem riep, Kambodžā. Ātri sarunājam Tuk-tuku, lai nokļūtu rezervētajā viesnīcā. Bet… pārsteigums! Nav elektrības, kas nozīmē, ka jāmeklē jaunas naktsmājas. Šoferim palūdzam bez maksas mūs nogādā jebkurā lētā viesnīcā un beigu beigās pa 7$ paliekam luxusa numuriņā viesnīcā ar baseinu. Tā arī baudam vakaru, baseinā plunčājoties tiek malkots mohito. Satiekam vācu puisi no busiņa, kas izvēlējās šķērsot robežu saviem spēkiem un saprotam, ka finansiāli tomēr neesam zaudējušas vairāk kā viņš beigu beigās. Nesteidzīgs vakars un nebeidzams prieks par iespëju satikt un papļāpāt ar cilvēkiem no visas pasaules. Rīt priekšā gara diena tempļos, laiks miegam! Prieciņā mīlīši!
4.DIENA – SIEM RIEP
Šo dienu es sauktu par enerğijas lādiņa uzņemšanas dienu… jau vakar sarunājām maziņu čalīti, kam sākumā devām 16, bet vēlāk izrādās 28, kas pavada mūs ar savu tuk-tuk visu dienu, apbraukājot Siem riep burvīgos tempļus. Karstums atkal sasniedzi 40 grādus, bet mēs apņēmības pilnas dodamies pirmajā, vienā no lielākajiem tempļiem Ankor Wat iekšā. Šīs sajūtas, kas pārņem šo veclaicīgo skaistumu redzot, ir neaprakstāmas. Sienās grebti perfekti zīmējumi, kuriem katram sava nozīme… templī iegravēti indiešu eposi, stāsts par cīņām, uzvarām un zaudējumiem, kā arī svētie raksti. Atrodam pat debesu un elles savienojumus… bet pats galvenais, Budas klātbūtne liek smaidīt nepārtraukti, lielām elpām vilkt iekšā enerğiju, kas jūtami ieplūst ķermenī. Ir sajūta, ka ir atrasts miers, kad negribās ne runāt, ne domāt, tikai baudīt mirkli un pat karstums nav šķērslis šim dvëseles lidojumam. Ja esiet Kambodžā, šī sajūta noteikti jāizbauda! Pēc pāris stundu pastaigas, ceļš mūs ved uz Bayon templi. Vietu, kuras 54 torņus rotā sejas, kas smaida un liek sajust pozitīvismu arī Tevī. Laiku pa laikam piesēžam kādā Budas svëtvietā, kur rast mieru un dvēseles piepildījumu. Šīs vietas patiesi ir mağiskas. Tā pienācis pusdienlaiks un piestājam kādā vietējā kafejnīcā paēst un nogaršot izcilu arbūza un mango shake kokteiļus. Tie ir tik debešķīgi, ka varētu tos dzert un dzert. Pirmie vietējā paskata krekliņi gan ar tiek iegādāti. Tālāk dodamies uz templi, kura centrā aug koks, kas savās saknēs iedod Tev spēku un reizē mieru. Sajūta kā pabūt tuvāk džungļiem, klausoties sienāžu skaņās. Smaids uz sejas nezūdošs un enerğija sasmelta ilgam laikam. Kā pēdējo apskatam templi, kurā vislabāk izlūgties grēku piedošanu. Šeit satiekam kādu pavecu kundzīti, ar kuru kopā pie lielizmēra Budas dedzinam vīraku un saņemam ilgas dzīves rokassprādzes. Esam ieguvušas mieru, pëc kura tik ļoti ikdienā dzenamies. Nemanot pienācis vakars un pilnas laimes un piepildījuma sajūtas, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Vēl tikai 1 misija šaj dienai- atrast vēl kādu augļu kokteili un nogaršot uz ielas ceptas pankūkas. Pēc nesteidzīgā miera esam nokļuvušas ielās, kas reizē sajūsmina un reizē biedē ar savu satiksmi. Mums liekas, ka Latvijā ir traki braucēji? Aizmirstiet! Šeit noteikumu vienkārši nav! Pa kuru pusi gribi, to brauc, kā un ar ko gribi, tā brauc. Kaut 4atā uz rollera vēl pa vidu paņemot bērnu. Brīnumainā kārtā viņiem šī satiksme ir pilnīgi normāla un avārijas situācijas nerodas. Izbaudam meloņu kokteili, savām acīm vērojot tā pagatavošanas procesu, dabūnam arī šokolādes pankūkas un ar loku caur māksliniecisko nakts tirgu un bāru ielu, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Lai atkal veldzētos ar Mohito karstajā baseinā (arī vakarā temperatūra nenoslīd zem 28 grādiem gaisā) un vēl baudot savas šodien saņemtās emocijas dotos čučēt. Rīt būs atkal jauna diena!
5.DIENA – SIEM RIEP
Turpinām Siem riep izpēti. Šo dienu es sauktu par tūristu krāpšanas sistēmas izpētes dienu, kas beigusies ar pilnīgu ekstāzi. Rītu sākām ar vieglām brokastīm un debešķīgu ananāsu kokteili (neskatoties uz to, ka ananāsi man riebjas, kokteilis bija perfekts), pēc kurām atkal satiekam mūsu lielisko draugu tuk-tukistu, lai dotos uz peldošo ciemu. Lai arī dārgi- 20$, bet nolemjam nežmiegties un izmantot iespēju pabūt pusi dienas laivā un redzēt ko iepriekš neredzētu. Laiva tiek piešķirta mums privātā, ar gidu. Brauciena laikā redzam, ka arī ūdenī satiksme bez noteikumiem kā uz ceļiem, vērojam zvejniekus, kas ķer čūskveidīgas zivis, ūdens duļķains un netīrs, bet baudam skatus un saulīti. Esam nonākuši līdz peldošajiem ciematiem un apbrīnojam mājiņas uz ūdens un rosību pie tām, bet… tad mums tiek paziņots, ka ūdens līmenis (apm.1 m) ir pārāk sekls, lai ar šo laivu dotos iekšā ciematu apskatē. Tāpēc mums ir EKSKLUZĪVA iespēja par extra 20 $ noīrēt smailīti, ar kuru tas ir iespējams. Tā kā jau 20 dolāri mums likās stipri par daudz, tad protams, šo ekskluzīvo iespēju neizmantojam. Pabildējamies uz laivas, paķeram karstās saules starus un dodamies tālāk, jo piedāvājumā ir vël peldošās skolas apskate un krokodīlu ferma. Tad mums tiek paziņots, ka lai redzētu skolu, kurā mācās ļooooti nabadzīgi bērni, kuriem lielākoties nav vecāku, mums jāpiebrauc pie veikala, kurā mums ir iespēja iegādāties ēdienu bērniem. Milzu rīsu un nūdeļu pakas, ūdens un bombongas, kuru cena vidēji 20 dolāri.) sviests… par 5 $ nopērkam lielu konču paku, saņemam nosodījumu no pārdevēja, ka esam slikti cilvēki neziedojot gana lielu summu, bet ieeja skolā mums tiek ļauta. Mazie bērni nemaz tik nabadzīgi neizskatās, bet par končām priecājas un ir gatavi arī beigt savu gumijlekšanas spēli, lai panašķotos. Lieki piebilst, ka likās, ka šajā vietā toč mācības nenotiek un bērni ir biznesa sastāvdaļa. Tālāk dodamies uz “krokodilu fermu”, kur ieraugam vien pāris gulošus krokodilus pazemes ūdens būrī un haizivjveidīgas zivis. Un viss… lieliskā 20$ ekskursija beigusies un ved mūs atpakaļ. Beigās vēl pietika nekaunības prasīt dzeramnaudu laivas šoferim, ko mēs laipni atšuvām. Par šādu rīcību pat mūsu tuktukistam bija pārsteigums, bet tomēr mums bija ceļš, kuru apbrīnot, redzot vietējo dzīvesveidu un darbības. Esam atpakaļ viesnīcā, kad pēc 5 min sākas gāziens, kādu savā dzīvē neesmu redzējusi- zibeņi zibeņo un pērkos dārd, liekas, ka blakus mājas tiek spertas gaisā. Mazliet samazinoties nokrišņiem, veldzējamies baseinā, baudot lielās lietus lāses uz sejas. Jūtamies pelnījušas kārtīgu ķermeņa masāžu. Un tad nu tiek sasniegta pilnīga ekstāze arī šodien. Meitenes, ap 20kg smagas, kāpelē pa tevi un masē tik perfekti, ka labāku relaksāciju nevar vēlēties. Tik atkal un atkal pārsteidz, cik ļoti iespējams šajā ceļojumā atslēgt savu prātu. Staigājam kā sadzērušās, jo smaids no sejas nezūdošs un laime pilnīga. Paēdam kārtējās gardās pusdienas, kur ir laimīgā stunda un pie pusdienām tiek pasniegts bezmaksas alus, sēžam un priecājamies, cik tā dzīve ir skaista. Atgriežamies viesnīcā, lai pāris stundas pačilotu pie baseina un protams, kur nu bez Mohito. Nesatraucieties, ja pazūdam uz ilgāku laiku. Tālāk pavadīsim 16 stundas ceļā ar nakts autobusu un laivu uz Koh Rong salu…lai piepildītu jaunus sapņus!
6.DIENA – CEĻŠ UZ KOH RONG SALU
Šī bijusi gara, gara diennakts… viss sākās mirklī, kad mūs, kādus 7 tūristus sasēdināja kravas kastē, lai aizvestu un nakts autobusu, ar kuru doties uz pilsētu Sihanoukville. Kas to būtu domājis, ka 12 stundu paredzētais ceļš būs tik mokošs. Kā jau īsti tūristi, pasūtījām tādu kā viesnīcas busu, kur katrs tiek pie savas gultas. Bildēs izskatās katram pa divguļamajai, bet tā nu divatā dalījām apm.1.20 m, un kājas varējām āķēt aiz galvas. Viss jau būtu labi, ja vien putekļu smaka nebūtu tik liela, ka liekas, ka visi elpceļi aizsitās. Līdz pirmajai pauzei vēl likās viss kārtībā, garastāvoklis lielisks un izsmejamies līdz asarām par dažādām muļķībām, pat plaukstas lieluma žurkas liekas normāla parādība vietās, kur piestājam. Bet ne velti putekļi likās par traku… stājamies ik pēc 15 minūtēm, līdz beigu beigās tomēr tiek mainīts saplīsušais autobuss. Pretī tiek dots gulošais autobuss, kas it kā par klasi zemāks, bet reizē liekas ērtāks. Tā nu kūniņā mēğinam pačučēt kaut nedaudz, kondicionieris kārtīgi šancē un mirklī, kad no rīta izkāpjam ārā ievilkt 40 grādu karstumu, organisms noprotestē un es iekrītu ğībonī. Bet nekas… daudz ūdens un kaut kā jau galā tiekam. 12 stundas pārvērtušās 16 un paredzēto laivu uz Koh rong salu esam laimīgi nokavējušas. Jāgaida 3 stundas, bet reizē esam priecīgas, jo to laikā kārtīgi atgūstam spēkus vietējā kafejnīcā, kas ir tieši tik sirsnīga, lai pat rīsus pasniegtu sirds formā un glāzes dekorētu ar sirdsveida augļiem. Atskārtu, ka arī ēdusi nebiju kādas 20 stundas. Paldies Kutei ar Aini, kas ātri deva mediķu konsultāciju kā kurā mirklī rīkoties. Spēki atgūti un laiks paskrējis nemanot, lai jau tālāk mūsu ceļš vestu uz paradīzi. Dieviņš jau nav mazais bērns un viss šajā pasaulē ir līdzsvarā. Pēc trakas dienas, atkal nokļūstam vietā, kas dvēselei liek dejot no laimes. Koh Rong sala… tā ir paradīze zemes virsū. Mana stihija ir ūdens un šeit to varu baudīt pār pārēm. Ūdens Taizemes līcī tik maigs un dzidrs, skati debešķīgi un mēs dzīvojam kokā. Mūsu bungalo mājiņa atrodas visaugstākajā punktā un skats paveras debešķīgs. Šeit uzturās cilvēki, kas tiešām māk atpūsties. Bez steigas kaut stundām vari skatīties vienā punktā milzu koka zvilnī zem palmas vai pludmales smiltīs. Ievelc gaisu un baudi… tas viss, ko no tevis te prasa… atkal jau atrodam laivu, ar kuru iedodamies dziļāk līcī, lai peldētos un redzētu pasaules brīnumu- Planktonus. Nofotogrāfēt ar telefonu to nav iespējams, bet peldot kustini ķermeni un viss Tev apkārt iespīdas spilgti zaļā krāsā. Tā tik ir pasaka… esam atpakaļ uz salas, lai baudītu atmosfēru, vakariņas un kas zin, varbūt arī ballīti mazliet:) namiņā kokā, kur šķirbas malu malās būs interesanta gulēšana! Priekā, mīļie!
7.DIENA – KOH RONG
Kā jau bija paredzams, koka namiņā bija interesanta gulēšana. Pirmoreiz pamodāmies mirklī, kad uz salas tika šauts krāšņs salūts, otro reizi iepazināmies ar pelīti, kas bija izdomājusi dzīvot mūsu mājiņā, grauzt mūsu riekstiņus un gāzt zemē uz galda esošos priekšmetus. Savukārt trešajā reizē mūs pārsteidza lietus, kas sākās 2 naktī, bet savu maksimālo spēku uzņēma 7 no rīta, kad nozib zibens un nespēj aizskaitīt pat līdz 2 un nogrand pērkons, ka liekas- zeme atveries. Lai arī esam augstākais namiņš šajos džungļos, liekas, ka viss pieder pie lietas un pat spējam atkal iemigt milzu dārdoņā. Lietus ļauj šorīt pagulēt ilgāk, jo diena sākas lietaini, bet punči prasa ēst. Dodamies lejā, lai panašķotos ar pankūkām un eku šeku, arī saulīte sāk pa zemes virsu staigāt, lai šo sauktu par nekā nedarīšanas un pilnīgas relaksācijas dienu. Tieši tik primitīvi prāts domā- saule, ūdens, padzerties, elpot! Šīs dienas bildēs dažādību gan neieraudzīt, bet fotogrāfijas skaidri parāda mūsu sajūtas un iejūtamies kārtīgu modeļu ādā… liec kuru vēlies, pašām viss patīk un smaids no sejas nezūdošs. Tā laiski pavadīta šī diena, miesas krāsa sāk iegūt nevis brūnu, bet melnu nokrāsu, līdz punči atkal saka, ka jāēd. Un atkal notiesājam šejienes debešķīgo maltīti. Kādas 2 stundas nosēžam zvilņos, baudot nekā nedarīšanas prieku, līdz saņemamies doties uz savu koka būdiņu. Katrai pa 2 aliņiem padusē un diena var turpināties baudot mieru un lielisko skatu uz terasītes. Lai interesantāk, mūsu nekā nedarīšanai pievienojās arī mūsu mīļie (atšifrējums bildēs)… līdz pienācis vakars, par ko liecina moskītu uzbrukums mūsu namiņam. Dodamies atkal lejā, lai lēnā solī aizstaigātu līdz salas otram galam. Pamanām, ka šonakt atkal gaidāms zibeņpērkons, kas lēnām tuvojas. Ceram, ka arī šonakt tas iedos mağisko spēku saldam miedziņam. Ceļā papļāpājam ar pāris citiem tūristiem un iemācamies pat pāris vārdus vietējā valodā. Vakars kā radīts zvilnēšanai, lai arī šo dienu noslēgtu uz nekā nedarīšanas viļņa. Koh Rong sala ir īsta paradīze zemes virsū un atkal esam sasmēlušās enerğiju, mieru un baudu saujām, lai rīt jau agri no rīta turpinātu mūsu ceļu uz Kambodžas galvaspilsētu Pnompeņu.
8.DIENA – PNOM PENH
Rītu sākām gana agri, lai atkal būtu ceļā. Protams, šeit nekas nenotiek laikā un par laika nozīmi vietējie galvu nelauza, tāpēc laiva uz sauszemi atnāk 45 minùtes vēlāk, kā arī dabūnam kārtīgu gāzienu izkāpjot no tās… bet liktenis mums ir labvēlīgs un uz autobusu, kas 6 stundas mūs ved uz Kambodžas galvaspilsētu Phnom Penh mats matā tiek pagūts. Ceļā varēja ieraudzīt dažādus zvērus, sākot ar zosīm, kas netraucēti pastaigājas pa autoostu, govis- melnas, baltas, brūnas, bet visas slimīgi izkāmējušas utt… lieki piebilst, ka gāziens mūs bija pamatīgi saslapinājis, bet tas neliedz šoferim autobusā ieslēgt kondicionieri uz pilnu jaudu un ceļā justies kā sēžam ledusskapī. Smieklīgi, bet mirklī, kad autobuss jau tiek piepildīts līdz lūpai, tajā vēl tiek ievesti 2 motorolleri. Ceļš paiet bez starpgadījumiem un raiti, līdz tiekam līdz pilsētai- Phnom Penh. Kaulēšanās arods rokā, jo skaidrs, ka jebkura pirmā cena, ko nosauc vietējie jāpadala vismaz uz divi un tikai tā jāsāk sarunas. Tiekam uz viesnīcu un jūtamies kā karalienes. Mūsu mantas tiek iznēsātas un jau pēc minūtes pie durvīm klauvē, lai auksts augļu kokteilis tiktu pasniegts tieši numuriņā. Kā arī viesnīca piedāvā tuk-tuk uz pilsētas centru bez maksas. Dodamies uz pilsētu un vietējā satiksmes nebeidz pārsteigt. Liekas rolleri te ir vairāk kā cilvēki. 2 joslu ceļā satilpst vismaz 10 rindās ieskaitot automašīnas. Visi brauc kā pagadās, kaut pretējā virzienā un veikli manevrē miljons virzienos viens starp otru. Mūsu naksnīgā pastaiga ved caur nakts tirgu, gar dažādiem monumentiem, visāda tipa karaļa fotogrāfijām. Esam iemanijušās šķērsot ielu- ja baidīsies pāri netiksi, vienkārši aizver acis un soļo pāri, cerot, ka neviens Tevi nenotrieks. Šī pilsēta, lai arī milzīga, ļaužu un braucamo pārpilna, apbur ar savu šarmu un atkal mums iedod daudzveidības piešprici. Bildes gan tumsā nesanāk grandiozas, bet īstās sajūtas noķertas. Izlemjam, ka dosimies uz viesnīcu kājām, lai izbaudītu šo īso brīdi lielpilsētas burvībā. Manevrējot caur miskastēm, neskaitāmajām ēstuvēm un satiksmi, esam atnākušas līdz viesnīcai. Vakars vēls, bet jau pēc 4 stundām zvanīs modinātājs, lai jau rīt lidotu atpakaļ uz Taizemi. Kambodža mūs ir pilnībā paņēmusi savā varā. Piepildījusi ar sajūtām, mieru, prieku, baudu un dažādību pasaules redzējumā. Bet jau rīt… tiekamies atkal Taizemē!
9.DIENA – CHIANG MAI
Šo pilnīgi noteikti varam saukt par prātā sajukšanas dienu… Rīts sākās 4:30, lai laicīgi tiktu uz lidostu tikšanai atpakaļ uz Taizemi. Viesnīca nebeidza pārsteigt, jo arī brokastis mums bija sagatavotas līdzņemšanai. Interesanti bija redzēt kā pilsēta izskatās pēc sestdienas nakts. Es teiktu, milzu miskaste. Visur mētājās dārzeņu un iepakojumu atliekas, bet tad nokļuvām līdz tirgus placim, kur neskatoties uz agro rīta stundiņu, viss čum un mudžēja no cilvēku pārpilnības. Ātrs čekins lidostā un nesteidzīgs gājiens uz lidmašīnu. Pilots točīt bija vai nu piedzēries vai māceklis. Izbaudījām īstus amerikāņu kalniņus, manevrējot uz visām pusēm, strauji mainot augstumus un brīnums, ka cilpu neizmetām. Izkāpjot Bangkokas lidostā sākās pirmā prātā jukšanas fāze. Saprotam, ka mums ir 3.5 stundas līdz nākamajam lidojumam, ko tā arī pavadām- smieklos līdz asarām. Grūti izstāstīt sajūtu, kad prāts ir tik ļoti tukšs un atslābis, ka vienīgais kā skaties uz pasauli ir caur kārtīgu smieklu devu. Asaras līst un smiekli nerimstās. Smiets tiek par visu kas kustas un nekustas, līdz pat kāds darbinieks mums pajautā, vai smejamies par viņa lielo dibenu. Savā delīrijā pat mēğinājām izlūgties citas lidmašīnas stjuartiem, lai iepako mūs lidmašīnā uz Chiang Mai ar ātrāku reisu, kas nesaprotamu iemeslu dēļ nenotieka:) iegūstot atelpu, tiek noklausīts jaunais Prāta Vētras albums, kas pēc manām domām ir izcils sanācis. Vārdi, melodijas, pašreizējais dvēseles stāvoklis un lepnums par mūsu Prātniekiem.Laiks paskrien ātri un esam tikušas pie vēl viena piedzēruša pilota. Nu jau mazliet pat smiekli par bailītēm pārvērtās, bet spiežot viena otras roku lejā esam. Laiks iepazīt jaunu vietu. Sarunājam busiņu uz viesnīcu, ātri esam galā, bet…tāds sīkums- viesnīca nav īstā. Tā nu dabūjām ar milzu mugursomām plecos 40 grādos kājām šķērsot visu pilsētu. Bet ne velti, ieraugam jaunu dažādību mūsu ceļojumā. Pēc pilsētas kņudoņas esam nokļuvušas miera piesmeltā pilsētā, kur mašīnas gandrīz nav manāmas un liekas, ka šeit dzīvo pats “miers”. Esam vecpilsētā, bet liekas, ka esam ko sajukušas. Kur rolleri, Tuk-tukisti, kas vislaik sauc “tuk-tuk lady?”, kur cilvēki? Jau jūtam kā jauna laimes deva ieplūst asinīs. Viesnīcā vien ātri atstājam mantas un ejam ielās. Smieklu lēkmes nepāriet un arī šeit viss sajūsmina un jautrība sit augstu vilni. Papļāpājam ar cilvēkiem un sarunājam rītdienas plānus, līdz uzzinām, ka tieši svētdienās šīs pilsētas ielu valdnieki ir tirgotāji, kas sabraukuši no dažādām Chiang Mai vietām ar saviem roku darinātiem ražojumiem, lai tirgotos. Tiek iegādāti gardi zemeņu un melleņu augļu kokteiļi un ejam nu ka lūkoties… vispirms iekļūstam kādā koncertā, kur rit skatuves mēğinājums. Vakara vadītāji pievērš mūsu nebeidzamajai jautrībai uzmanību un mikrofonā pa visu pilsētu izstāstam no kurienes esam un kur tie vëži ziemo. Saflirtējam ar policistiem, lai tiktu pie foto, bet pilsētas apskate paliek otrā plānā saprotot, ko tad īsti nozīmē Svētdienas tirgus. Tagad runāšu ar meičukiem- te visas dūdas sajuktu prātā. Roku darināti krekliņi, kleitiņas, šortiņi, biksiņas, somas un aproces… aaa… un viss par nieka pāris dolāriem! prāva summa no ceļojuma budžeta tiek atstāta vietējiem ražotājiem, bet sirds no laimes vai kūleņus mētā!!! Esmu pilnībā nokomplektējusies 2 kāzām, ko ar nepacietību gaidu Latvijā. Un neieslīgsim nu sīkumos par to, kā tik visa cita mums vēl tagad nav… pilsēta piepildās ar cilvēkiem un liekas uz šejieni sabraukuši visi… mūsu sieviešu daba nespēj vien rimties, paralēli jūsmojot par bezmaksas brīvdabas koncertiem. Tirgus galā satiekam kādu vācu meiteni, kas ceļo jau 3 mēnešus, no sirds izpļāpājoties par ceļojumu burvību. Esam atkal sevi piepildījušas līdz mielei un nemanot pienācis vēls vakars, lai vēl uztaisītu viena otrai modes skati un izpriecājoties par smagumu, kas turpmāk būs jānes uz muguras, liktos slīpi. Šī diena pavadīta zem īstas prieka zīmes un rīt būs atkal jauna diena. Bet par mūsu graujošajiem rītdienas plāniem labāk stāstīsim rītvakar no citas pilsëtas Chiang Rai. Pačukstēsim- būs gana ekstrëmi mums pašām priekš sevis. Bučas
10.DIENA – CHIANG RAI UN RAFTINGS
Diena sākās ar satraukumu sirsniņās, jo jau 8:30 bijām sarunājušas busiņu, lai dotos piedzīvot ko nebijušu – RAFTINGU (skaidrojums Mammām- 4 tūristi un 1 instruktors ar airiem rokās sakāpj piepūšamajā plostā un laižas pa upes straumi, manevrējot starp akmeņiem, krācēm un mazizmēra ūdenskritumiem). Tā nu gadījās, ka šajā piedzīvojumā devāmies kopā ar IT speciālistu Kanādieti un komediantu Vācieti, kuri mums sastādīja labu kompāniju. Pa ceļam apstājamies, lai mazliet pašausminātos par krācēm, kas mums jāpārvar kā šķēršļi pēcāk un sajūsminamies par ziloņiem, kas klaiņo pa džungļiem. Ierodoties galamērķī, papusdienojām, nogaršojot vietējos ēdienus- rīsus ar dārzeņiem un vistu asā karija mērcē. Njammmī… notestëjam arī ko bumbierveidīgu, tikko rautu no koka un esam gatavi doties nezināmajā. Šo dienu es sauktu par baiļu pārvarēšanas dienu. Rūpīgi noklausamies visas instruktāžas kā rīkoties pēc katras komandas, bet sirsniņa pukst aizvien straujāk. Abi puiši nedara to pirmo reizi, tāpēc ir mazliet drošāk sēdēt aiz viņiem. Lai gan paliek neprātīgi žēl, ka nevarējām to darīt kopā ar mūsu mīļotajiem. Diemžēl kameru līdz nevarējām paņemt, tāpēc pierādījumi šoreiz izpaliek, bet tas tik bija kaut kas!!!!! Upe mūs nes un krāces tiek pārvarētas dažādos veidos- gan airējot, gan mētājoties pa gumijas plostu no vienas puses uz otru, gan ceļot kompanjonus ārā no ūdens, gan lēkājot, gan smejoties… akmeņi var būt reizē sabiedrotais un reizē ienaidnieks. Bet šādas asas sajūtas ir tā vērtas, lai savā ceļojuma sajūtu groziņā ieliktu atkal ko jaunu. Mirklī, kad ūdens kļūst rāmāks, starp krācēm, liekamies pāri bortam, peldot uz muguras, saceļot kājas gaisā, baudi un ļaujies, lai straume Tevi nes… apkārt tik debešķīgi skati- koki, džungļi, putni, ziloņi… pilnīgs miers un svētlaime. Instruktors, kas mūs pavadīja šajā ceļā, bija ar lielisku humora izjūtu- tad apšļaksta, tad speciāli ietriecas kādā akmenī, lai jautrāk, tad liek airēt vietās, kur straume pati nes un tā ceļš piepildās arī smiekliem un jokiem. Pēc 3 stundu raftinga esam krastā. Esam tikušas sveikā cauri, dabūnot vien apsistu roku ar nelielu zilumiņu. Āķis lūpā un pilnīgi noteikti varu teikt, ka šī nav pēdējā reize, kad ko šādu darām. Krastā tiekam cienāti ar krekeriem, kolu un ananāsiem. Duša, atpūta un atkal esam ceļā. 2 stundas paiet ātri, jo sarunas ar puišiem par ceļošanu, pieredzi un dzimtenēm vedas raiti. Ir tik interesanti satikt dažādu tautību pārstāvjus un uzzināt jaunus cilvēkstāstus. Bet tomēr jāteic, ka kārtīga sporta deva un airēšana arī paspējusi mūs mazliet nokausēt. Atvadamies no mūsu jauniepazītajiem draugiem un ceļš nebeidzās. Uzņemam spēkus ar apelsīnu un zemeņu kokteiļiem, lai jau atkal kāptu autobusā sasniegt nākamo mērķi- Chiang Rai. Ātri atrodam viesnīcu, bet saprotam, ka aprakstā rakstītais- pašā pilsētas sirdī galīgi neatbilst patiesībai. Mazliet gan sagurušas, bet apņēmības pilnas dodamies centra virzienā. Vien tāds sīkums kā pretējā virzienā. Bet šī atkal ir krasā atšķirība starp iepriekš redzēto. Sajūta, ka esam visdziļākajos laukos, kur nenotiek ne kustība ne vērojamas kādas dzīvības pazīmes, ja neskaita smejošās ķirzaciņas. Izmetot pamatīgu loku ārpus kartes, esam pareizajā virzienā un atrodam mazu kafejnīciņu, kur notiesāt vakara zupiņu. Oficiantes knapi kustās augsto papēžu dēļ un ne vārda nesaprot angliski, bet pie kārotā tiekam un sajūtam vēl lielāku sagurumu sevī. Ir pusnakts un vien nodomājam, cik gan perfekta būtu masāža pirms miedziņa. Liekas, ka tā būs kā neiespējamā misija šajā izmirušajā pilsētā pusnakts stundā, bet nepagājām ne 100 metrus un tieši viens salons gaida mūsu saspringtos ķermeņus. Pilnīga relaksācija, ķermeņa atslābums un atkal esam sasniegušas baudas augstāko robežu stundas laikā. Izmetam mazu loku pa kluso pilsētu un noķeram Tuk-Tuk. Ir gandrīz 2 naktī un laiks beigt šo atkal piepildīto dienu. Saldu miedziņu visiem!
11.DIENA – CHIANG RAI
Šo dienu sākotnēji bija plānots pavadīt mierīgā pastaigā pa pilsētu vai pie baseina, bet… viss sanāca pavisam savādāk! Atradām veidu kā tikt uz džungļiem un pie ziloņiem! Šo dienu drīzāk saucu par “visu daru pirmoreiz” dienu. Mūsu piedzīvojumi sākas ziloņu fermā, kur dodamies stundu garā izjādē ziloņa mugurā. Kalni, ielejas, ainavas, ko redzam liek atplesties mutēm un zilonis vārdā Kong Jing mūs izvadā īstā piedzīvojumā. Kalnā augšā, lejā un ar mums mugurā pat izpeldas upē. Jā, esam piepildījušas vēl vienu sapni! Interesantākā sadaļa sākās pēc tam, kad ziloņus barojam, jo tad sajūtas liek priecāties kā mazam bērnam. Tālāk dodamies papusdienot un beidzot baudam sulīgu arbūzu, bet tālāk ceļš mūs ved uz tējas plantācijām, kas stiepjas daudzu metru augstumā. Slapjām mugurām uzkāpjam augšā un ieraugām tik debešķīgu skatu, ka elpa aizraujas un gribas tā nekustīgi stāvēt un baudīt. Dodamies uz mūsu pēdējo galamērķi- džungļi. Un pastaiga var sākties… koki, visa veida zaļums un skaņas, tā kāpelējot pa akmeņiem tiekam līdz nākamajam dabas brīnumam- ūdenskritumam džungļu vidū. Bet nē, šeit mēs neapstājamies, jo tālāk sekos vēl lielāks. Karstums milzīgs un mirklī, kad sirds jau pa muti lec ārā, nokļūstam pie ūdenskrituma, kas tā vien velk tajā veldzēties, ieraut sevī šo milzu dabas spēku, baudīt vēl un vēl… es tiešām nezinu ko savā dzīvē esam tādu izpelnījušās, ka mums ir dota tāda iespēja ko tādu baudīt un sajust. Sajūtas neaprakstāmas. Ceļš atpakaļ un esam ārā no džungļiem… un… nevienas sastaptas čūskas! Atkal diena bijusi tik piepildīta, ka nespējam visu aptvert, sagremot un tai noticēt… džips mūs atvedis atpakaļ uz pilsētu… bet miera jau nav… izīrējam motorollerus rītdienai! Un kā nu ne, jau šovakar tos izmēğinam ne pa jokam… tā tik ir jestra braukšana, kad uz rollera esi 2.reizi dzīvē un satiksme šeit notiek pretējā virzienā. Piešaujamies ātri un kādu stundiņu izmetam kārtīgu loku pa pilsētu un šoseju. Braucamais apgūts un iegādātas arī autobusa biļetes rītvakaram atpakaļ uz Chiang Mai. Atstājam rollerus viesnīcā un tik ļoti gribās izbaudīt vietējās dejas. Pa ausu galam esam noskaidrojuši, kur aptuveni mums varētu būt šāda iespēja un uz labu laimi mēğinam virzīties paredzētajā virzienā. Neticami, bet laimes spēle atkal nostrādājusi sapņu piepildījumu virzienā. Pēkšņi visklusākajā nostūrī atrodam paprāvu māju un dodamies iekšā. Un kas ta te? Milzīga halle ar galdiņiem un tieši šovakar lielais šovs! Kādu stundu esam vienīgie skatītāji ğenerālmēğinājumam, kas jau sajūsmina līdz mielei. Tāds koncerts bez maksas baudot vakariņas tikai mums divām. Bet jau neilgi pēc tam ŠOVS VAR SĀKTIES! Zāle pildās ar cilvēkiem, priekšnesumi kļūst arvien krāšņāki un dažas dziesmas pat skaistas balādes angļu valodā. Mums vakars vēl turpinās un mēs droši varam teikt, ka dzīve ir neprātā skaista!!! Tiekamies rīt, ar jauniem piedzīvojumiem…
12.DIENA – CHIANG MAI
Protams, vakar vakars ar stāsta uzrakstīšanu nebeidzās. Sākotnēji tukšā zāle tika piepildīta līdz augšai ar cilvēkiem un kārtīga ballīte vietējās POP mūzikas pavadījumā arvien uzņēma apgriezienus… arī mēs! Šeit gan beidzot ieraudzījām to, par ko mūs LV brīdināja. Publikas lielākā daļa bija vai nu netradicionāli orientēti vai transvestīti. Bet kā māk uguņus ballītē spert gaisā! Jau drīz vien bijām augšā no krēsliem un kārtīgi izdejojāmies vietējo hītu pavadījumā. Un itin nemaz negribējās doties prom, jo šeit mēs baudījām mirkli- dejo, it kā neviens Tevi nevērotu! Lieki piebilst, ka esot vienīgajām baltajām sievietēm hallē, arī mēs tikām uztvertas kā 7.pasaules brīnumi. Pat skatuves mākslinieki nāca ar mums papļāpāt. Dodoties mājās ieslēdzām nostaļğiju sevī, visu ceļu un vēl labu laiku pie viesnīcas dziedot mūsu pašu letiņu dziesmas. Rīts gan sākās nedaudz grūtāk kā citi), bet brokastiņas un pelde baseinā lika piedzimt no jauna. Gatavas dienas piedzīvojumam- kārtīgam izbraucienam ar rolleriem. Vējš plivina matus, saulīte svilina un sirsniņas priecīgas… lai arī pretējā satiksme, jāsaka, ka uz ceļa ar rolleri drošāk kā Latvijā. Nokļūstam līdz neprātā skaistai vietai – Baltajam templim. Viss balts, tīrs, spīguļojošs un pašām liekas, ka attīramies no būšanas tajā iekšā. Šeit pat tualete uzcelta zeltā. Baltajā templī metam ūdenī monētas uz atgriešanos, kā arī izveidojam piekariņu, ko iekaram kokā. Šajā parkā koki un griesti tiek veidoti no cilvēku atstātiem piekariņiem un tagad arī mēs tur esam ielikušas savu vēlējumu sev un pasaulei. Šī ir vieta, ko noteikti vērts redzēt. Lecam atkal rolleriem mugurā un dodamies tālāk. Skaistas ainavas paveras acīm, laiku pa laikam piestājam pie kāda tempļa un motoprieks tiek baudīts apmēram 100 km attālumā. Tā kā dzīvē visam jābūt līdzsvarā, tālākais galamērķis bija plānotas Melnās mājas, ko diemžēl neatradām. Bet par to galvu nelauzam un nebēdājam, jo galvenais uzdevums- kārtīgi izgāzt ar rolleriem tiek piepildīts pa visiem 100%. Jāatzīst gan, ka es bez 1 kritiena uz līdzenas vietas arī neiztiku. Jau Latvijā zinātāji man teica, ka rolleris un smilšu kaudze nav savienojami jēdzieni. Tieši tādā uzsāku braukšanu. Gāzēju, gāzēju, spolēju, spolēju un mirklī, kad braucamies izkārpijās no smiltīm, sākuma ātrums bija uzrauts stipri par lielu. Tad nu arī maziņš bladāc, bet iegūstu vien minimāli apskrāpētu plaukstu. Laimīgas un mazliet apdegušas saulītē esam gatavas doties tālāk. Atdodam rollerus un kāpjam iekšā autobusā, lai no Chiang Rai atgrieztos Chiang Mai, no kurienes rīt mums ir lidmašīna uz Taizemes dienvidiem. Iebraucot pilsētā, esam pārsteigtas par to, ko redzam. Iepriekš sajustā klusā pilsēta izrādās ir varen skaļa. Vai tiešām mēs te jau bijām? Ejam lūkoties šīs brīnumainās pārvērtības. Bāri, biljarda zāles, kur ēdienkartē tiek piedāvātas meitenes, pilni ar gana vecāka gada gājuma vīreļiem, masāžas saloni un rosība. 10 vakarā bijām nolēmušas beidzot kaut ko paēst, bet mums prasības augstas- gribas pagaršot ko vēl neëstu smukā vietā. Ëstuves atrodam, bet neviena mums, princesēm, neliekas tik smuka, lai paēstu ar šiku. Tā nu stundu klīstam pa ielām, nespëjam vien nobrīnīties kā mūsu klusā pilsēta 2 dienās ir mainījusies), brāķējam vienu vietu pēc otras, līdz saprotam, ka lēnā garā pilnīgi viss veras ciet, atstājot vien meiteņu piedāvājuma klāstu. Tā nu jāatrod pirmā atvērtā ēstuve, laimīgā loze iekrīt picērijā, kur laimīgā kārtā ir arī neprātā garšīgi steiki. Notiesājušas naktī pusdienas, atkal saprotam, ka kārtējā diena ir paskrējusi nemanot. Šodien vēl viens ķeksītis ceļojuma vēlmju sarakstā ievilkts, esam gatavas pārcelties uz dienvidiem. Rīt atkal diena ceļā… un jauna pasaule tiks atvērta!
13.DIENA – CHIANG MAI – KRABI
Šo es sauktu par “atpūšanos no atpūtas” dienu! 14:30 mums bija jābūt lidostā, bet līdz tam mums bija izvēle- doties samīļot tīğerus, tos barot un bildēties ar lielizmēra kaķīšiem, vai vienkārši neko nedarīt. Un dīvainā kārtā mēs šodien izvēlējāmies nevis atkal mesties jaunos piedzīvojumos, bet ļauties ceļojuma sagremošanai nekā nedarīšanas priekos. Ļāvāmies pagulēt ilgāk (līdz 9:30, kaut gan acis vaļā bija jau 7os), čammājāmies cik vien ilgi iespējams un izčekojoties no viesnīcas devāmies ilgās brokastīs. Un ziniet, arī no nekā nedarīśanas var smelties prieku! Es gan šorīt pamodos ar mazliet sāpošu muguru, tāpēc tomēr izmantojot brīvo laiku lietderīgi, devos uz stundu garu pilna ķermeņa masāžu pa 6 Eur. Relaksācija iegūta un transports uz lidostu, kārtīgi izkaulējoties (mērķējam uz cipariem, kas pat viņiem liekas stipri par zemu, bet tomēr ar 3.piegājienu sanāca gribēto ciparu dabūt) sarunāts. Vēl joprojām nespējam aptvert, kā tik pilnīgi radikāli pretēja var būt katra vienas pilsētas daļa kā Chiang mai. Sev tomēr labāk prātā to paturēsim kā mierīgu pilsētu ar svētdienas vietējo ražotāju tirgu. Atkal esam gaisā. Liekas, ka pēc šī ceļojuma mums vēl ilgi negribēsies lidot. Katra reize noārda pārāk daudz stresa šūnas. Bet piezemējušās Taizemes dienvidos, pilsētā Krabi esam nokļuvušas. Nometam mantas viesnīcā un uzreiz dodamies ielās. Šī vecpilsēta ir miniatūras, liekas 10 minūtēs tai var apiet riņķī ar kājām. Un šī vieta perfekti piestāv nekā nedarīšanai. Pat kādam vietëjam tūroperātoram jautājot, ko redzēt šajā pilsētā, atbilde ir- šeit nav nekā ko redzēt. Aplūkojam vien mākslas darbu sienu, kas stiepjās visas ielas garumā. Nu tad, ko citu darīt? Ēst, ēst, ēst! Vakariņas tiek notiesātas brīvdabas ēstuvē ielas malā, saldajā tiek paņemtas kraukšķīgas pankūkas ar šokolādi. Un vakars kā radīts kokteiļa izdzeršanai Krabi krastmalā. Viss tukšs un kluss, bet brīvdienās te esot daudz lielāka rosība. Esam atpūtušās no atpūtas, uzkrājušas spēkus, lai rīt atkal ar pilnu atdevi mestos ceļojumā iekšā!
14.DIENA – TIGER CAVE TAMPLE, RAILAY BEACH
Kā jau solījām, piedzīvojumi turpinās… šo dienu varētu saukt par “pārbaudi savas spējas” dienu! Cēlāmies agri, lai dotos meklēt vietējo autobusu, kas mūs aizvedīs uz Tiger Cave Temple. Un tas mums izdodas diezgan raiti. Galamērķī vispirms izstaigājam apkārtni un tad… mums priekšā 1260 pakāpieni, kas jāpievar! Katrs nākamais pakāpiens stiepjas ceļa augstumā un šis pārbaudījums nav no vieglajiem. Redzam, cik slapji kāpj lejā tie, kas šo uzdevumu jau veikuši un drīz vien pašas esam tik slapjas, ka izgriezt var ne tikai drēbes, bet liekas arī no mums notecējis kāds spainis ar ūdeni. Ceļā satiekam mērkaķus, kas brīvā vaļā loderē riņķī… viņu ir patiešām daudz un nekad nevar zināt, kas kurā mirklī tiem ienāks galvā. Liekas, ka vienam no viņiem pusceļā dzert gribëjās stipri vairāk kā man, līdz ar to paliku bez savas veldzējošās 1.5l ūdens pudeles, kas ātri vien aizlēkāja kāda pērtiķëna rokās. Mazais, agresīvais zaglēns. Acis pārgriezušas, cīnoties pašām ar sevi, pēc pusotras stundas esam galā… un ziniet, tas tiešām bija tā vērts. Skats, kas paveras acij ir kas bezgala skaists. Zem mums paliek pilsēta un kalni, ieraugām vienu no lielākajām, šajā ceļojumā redzētajām Budas skulptūrām pašā kalna galiņā. Atkal jau tas mistiskais enerğijas plūdums, ko jūtam ienākam sevī. Bet smejies vai raudi, lejā kāpšana nebūt nav vieglākais darbiņš, ja pakāpieni ir tik stāvi. Apstājoties kājas trīc, sviedri tek aumaļām, bet esam gandarītas par šodien paveikto, lai turpmāk ļautu sev atkal kārtīgi atpūsties. Mūsu ceļš ved uz salām… paņemam mantas viesnīcā un atkal noķeram autobusu, lai tiktu uz Krabi salas otru galu, kur atkal tikties ar mums tik mīļajām laivām… ar lielajām somām esam ielādëjušās laivā un mutes atplētušas dodamies uz pirmo salu- Railay beach… ūdens tik zils, klintis tik zaļas, skati tik dievīgi, ka nespējam vien noticēt, ka tas viss ir īsts. Kā jau mūsu stilā, atrodam atkal sev namiņu kokā atkal ar skatu uz jūru. Punči prasa ēst, tāpēc dodamies lejā un kur gan vēl labāk baudīt maltīti kā jūras krastā. Galdiņi kādu 30 cm augstumā un mēs, baudot pastu, Taizemiešu sprin rolls un dzerot supernegaršīgu kokosrieksta pienu izgūlušas zviļos ap tiem. Tieši to mēs saucam par dzīves baudīšanu!!! Saprotam rītdienas plānus un izstaigājam salu. Izpeldamies skaistā skata ielenkumā ūdenī, kas siltāks par gaisu un liekas esi iegājis milzīga izmēra vannā. Šī vieta ir radīta nekā nedarīšanai, gulēšanai dažādos veidos pie jūras, pat kafejnīcas šeit ierīkotas uz paklājiņiem jūras smiltīs. Ir pienācis laiks kokteiļiem saulrietā. Dabas un ūdens spēks mūs uzlādë, bet reizē dod pilnīgu relaksāciju… debesis satumst, mēness gaisma apbur, nakts putni mostās, salā ieslēdzās gaismas, lāpas un sveces tiek iedegtas un liegas mūzikas pavadījumā baudām šo vakaru… vai var būt vēl labāks piektdienas vakars par šo? Mūsu sirdis aizkustina un nostaļğijai liek ļauties kāds mūziķis, kas dzied vienu balādi skaistāku par otru… Paceļu glāzi par Tevi, mans mīļais… šodien mums kopā vajadzēja dzert šampanieti…
15.DIENA – 7 TAIZEMES SALAS
Šī atkal bijusi viena varen piepildīta diena… ūdens prieku diena! Tă vietā, lai ilgāk pačučētu, rītu sākām jau 7os no rīta, jo pirms lielā dienas piedzīvojuma gribējām doties uz pilsētu nodoties šopoholismam. Laivu piestātnē esam pirmās, kas nozīmē, ka lai nebūtu jāmaksā 2vatā par laivu, vēl jāsagaida 6 cilvēki. Varam droši gaidīt, bet svelme jau agrā rīta stundā dara savu un dikti gribas nopeldēties. Blakus tirdziņā iepērkam jaunus smukus peldkostīmus un laižamies karstajā vannā (jūrā) iekšā. Baudam saulīti un nepagāja ne stunda, kad laiva nokomplektējusies. Tiekam līdz pilsētai, acis spīd un esam kāras uz kleitiņām, krekliņiem un liekas, ka gribas visu. Diemžēl pirmā veikala pārdevējs bija neprātā rupjšs pret mums, kad tomēr izdomājām viņa veikalā neko neiegādāties un mums, princesēm šopoholisma apetīte tika pamatīgi nosista. Tā vietā, lai grābtu ciet visu, kas pagadās pa rokai, izstaigājām Ao Nang pilsēteli, iepērkot vien pāris dāvaniņas mājās palikušajiem. Dodamies atpakaļ uz Railay beach, lai notiesātu pusdienas un nogaršotu dragona augļa kokteili un mestos šīs dienas piedzīvojumā. MTG šodien ir nost ar garlaicību diena, kad visi ir aicināti darīt ko vēl nebijušu. Tā arī mēs pildām šo ieceri šodienas plānā ar laivu apbraukāt 7 Taizemes salas. Vispirms pa pērtiķu pilnu taku dodamies uz mūsu salas otru pusi, kur jūra satiekas ar klintīm un ūdens no klintīm izveidojis interesanta paskata veidojumus. Lecam laivā iekšā un nākamais punkts- Tang ming sala, kur pirmo reizi dzīvē snorkelējam. Tik burvīga ir zemūdens pasaule, kad vari to apskatīt pats ar savām acīm. Lielākas un mazākas zivtiņas, krāsainas, fosforizëtas un pelēkas, zemūdens austeres (vai kas tāds), koraļļi un citi brīnumi. Atkal priecājamies kā mazi bērni. Līdz mūsu priekus pārtrauc medūza, kas iedzeļ Līgucim rokā. Šaušalīga sūrstēšana un pilnīga nespēja pakustināt roku, bet kopīgi tiekam atpakaļ laivā, kur uzreiz tiek sniegta 1.palīdzība. Roka kā apdegusi nātrene, bet tomēr attopoties smaids sejā un pat prieks par šo faktu, jo atkal noticis kas jauns un nebijis. Tālāk dodamies uz Deep water solo- vietu, kur es atkal izaicinu sevi. Es tiešām to izdarīju! Es uzrāpos klintī, un NOLECU no tās :)2reiz! Rokas un kājas pēc tam no fiziskā spëka kāpiena lupatās un augstums vien kādi 5 metri, bet es to paveicu. Vēl viens prieks ieleca tieši sirsniņā! Nākamā sala, ko apmeklējam ir Chicken island. Tā tiešām no sāna izskatās pēc vistas. Šeit atkal nododamies snorkelēšanas priekam, ieraugot zemūdens pasauli vēl krāšņāku kā iepriekš. Un arī Līga pārkāpj sev pāri un atkal metas ūdenī. Pasakaini! Nākamā pietura Tup sala. Laiski vāļājamies smiltiņās un baudam debešķīgo skatu mums apkārt, līdz laiks doties tālāk, uz Poda salu.:) Šeit baudam vakariņas jūras krastā, vērojot skaistu saulrietu. Miers, laime un harmonija. Atkal taaaa sajūta! Satumst… un visā savā krāšņumā skatam paveras gandrīz pilnmēness. Kaut kur tālumā zibeņo. Bet mūs laiva aiznes līdz pēdējai salai, kur atkal peldēties planktona ielenkumā. Mēness pārāk spilgts un planktons nav pat uz pusi tik spilgts kā Kambodžā… bet laivas kapteiņi uzrīko mums uguns šovu, kas ir lielisks punktiņš uz i šīs dienas izbraucienam! Atkal diena mūs piepildījusi līdz mielei, lai smaids uz sejas nezustu vēl ilgi. Un arī mēs šodien atkal darījām lietas pirmo reizi dzīvē. Un tas patiesi bija lieliski! Vakars atkal tā vien sauc kāda kokteiļa nobaudīšanai skaistas dzīvās mūzikas pavadījumā. Baudiet, mīļie dzīvi! Par spīti visam, baudiet! Tikai vienreiz mums tā dota! Mēs šovakar baudīsim īstu boksa maču.
16.DIENA – PHI PHI SALA
Būšu lakoniska. Agrs, agrs rīts. Laiva. Saule. Phi-phi sala. Namiņš atkal kokos. Šopings. Pelde jūrā. Atkal šopings. Pārgurums. Rums. Miegs.
17.DIENA – MAYA BAY, PHI PHI SALA
Šķiet, ka vakar ne velti lielais nogurums bija ņēmis virsroku, jo šī nakts bija ļooooti satraucoša. Kā jau bija paredzams, ar šejienes ēdienu var saindēties. Tā nu es pus nakti mocījos ar vemšanu, kamēr organisms tika galā ar indi. Paldies mājās palikušajiem par atbalstu un atkal jau Kutei par daktera padomiem. Nakts pagāja bezmiegā, bet pēc mazliet miega pamodos 6 no rīta no pērtiķu spēlēm aiz loga. Šodien sëžu uz grauzdiņiem un diētiskā jogurta, bet tas nav traucēklis izbaudīt šo dienu. Atkal kāpjam laivā iekšā un dodamies apskatīt 3 salas. Pirmajā atkal draudzējamies ar mērkaķēniem, kas tā vien gaida kādu našķi no mums. Apbrīnojam šo dabas spēku, kas ik mirkli paveras acīm. Te ir tik skaisti! Esam nonākuši pie nākamās salas, kur atkal baudām snorkelēšanas priekus. Šeit zemūdens pasaule vēl krāšņāka kā Railay beach, zivis lielākas, krāsainākas, vairāk… un ūdens tiešām mani dziedē. Pēc šādiem priekiem jūtos kā no jauna piedzimusi. Laiva mūs aiznesusi līdz visiem tik zināmajai Maya Bay salai, kurā filmēta filma “Pludmale” ar di Kaprio. Liels mums pārsteigums, kad pasaka, ka lai tiktu uz salas, ir jāpeld. Lecam ūdenī iekšā un pašas jūtamies kā mazi pērtiķēni. Ložņājam pa akmeņiem un beigās vēl viens pārsteigums- lai tiktu iekšā, jāpārvar striķu siena, jautri )izstaigājam salu, redzam interesantus ziedus, džungļiem līdzīgu paskatu, līdz nokļūstam līdz pludmalei. Jā, tā tiešām ir tik skaista, kā to rāda filmā! Smiltīs ierakstām sveicienu, vērojam ainavu, klintis un melnos stārķus, nesteidzīgi vāļājoties smiltīs. Līdz atkal lēnām sāk satumst un jādodas atpakaļ uz Phi-Phi salu. Cik smaga nakts, tik skaista diena… vēl viena sajūtu un baudas pilna diena! Ceram, ka šonakt viss pa mierīgo 🙂
18.DIENA – PHUKET
Visi sliktumi beigušies un gulējām kā lāči. Beidzot! Diena sākās ar nenormālu gāzienu aiz loga… interesantākā sadaļa sākās mirklī, kad sapratām, ka mums jātiek lejā no koka namiņa pa kāpnēm, uz kurām acīm redzami sākušies plūdi. Nu neko, izmetāmies peldkostīmos, somas uz pleciem un devāmies lejā. Kamër nesteidzīgi brokastojām, lietus mitējās un atkal saulīte sāka staigāt pa zemes virsu. Tā nu devāmies uz laivas piestātni, kur mūs gaidīja kuğis, lai teiktu attā Phi-Phi salai un dotos tālāk uz Phuketu. Tās bija vienreizējas 2 stundas, kuru laikā atkal noķert kārtīgu saules pieskārienu uz ķermeņa. Tagad droši varam teikt, ka esam nevis brūnas, bet melnas. Uz prāmja izpļāpājos ar kādu norvēğu meiteni un galā esam. Ātri atradām busiņu uz viesnīcu un jauni pilsētas iepazīšanas piedzīvojumi var sākties. Pilsēta maziņa un diezgan klusa, bet iepazīstamies ar kādu vietējo, kas spēj piepildīt vēl vienu mūsu ceļojuma ideju-apmeklēt īstu transvestītu kabarē šovu! Čalis mūs aizved līdz teātrim un ŠOVS VAR SĀKTIES! Diemžēl fočēt pašu šovu netika atļauts, bet… Īsti nespēju ne sagremot, ne aprakstīt redzēto. Tērpi superkrāšņi, šovs lielisks, izvedot mūs cauri dažādām pasakām, gan par nāriņu, gan īkstīti, gan kādām ķīniešu fantāzijām un pat galvenos tēlus vizinot uz skatuves izveidotā helihopterī. Nu gluži kā mulenrūža, ja neskaita to, ka visi personāži ir vīrieši, kas savu dzīvi dzīvo kā sievietes. Dejošana un dziedāšana gan pilnīgā amatierlīmenī, bet ņemot vērā uz ko bijām atnākušas, tas bija tā vērts. Paprāvāka izmēra “dāmas 45.izmēra apavos” pat iekustināja publiku bučojot vīriešus, spiežot tos pie krūtīm un pat ļaujot palīst zem brunčiem. Nu…mums mutes palika vaļā! Vēl viena lieta izpildīta un esam atkal nodzīvojušas vienu varen piepildītu dienu! Un ar iepazīto puisi esam sarunājušas arī rītdienas šofera pakalpojumus lētāk kā ar autobusiem, lai piepildītu nākamos sapņus un līdz mielei izbaudītu ceļojuma pēdējās dienas! Un ceļš turpinās… 🙂
19.DIENA – PATONG BEACH
Šī diena sākās ļoti satraucoši, jo tomēr bijām nolēmušas piepildīt iepriekš atlikto sapni- tikšanās ar tīğeriem! Tikušas līdz tīğeru villai, tomēr mazliet nošausminamies par to, cik ļoti mūsu saprātam trakojošie savvaļas dzīvnieki šeit, nebrīvē, tiek ieslodzīti un pakļauti. Lai arī visur kur lasām, tiek teikts, ka kaķēni netiek sazāļoti, tomēr šis liekas tikai māns. Iepazinušās ar instruktāžu, dodamies krātiņā iekšā. Tīğeri mierīgi un gurdeni, bet teiksim atklāti, bailīte parādās pie katra tā kustības un nemaz nav omulīgi atrasties kājgalī, kad lielais kaķis sāk vicināt ar asti. Tāds, lūk, mums šodienas piedzīvojums. Nespēdamas aptvert tikko notiekošo un Līga jau gatava rakstīt petīciju dzīvnieku aizstāvībai, mūsu ceļš jau ved uz nākamo vietu- Patonga beach. Kamēr sakopj mūsu numuriņu, dodamies brokastīs. Esam pārsteigtas, ka šajā pilsētiņā nestrādā neviena ēstuve. Tā staigājot saprotam, ka sev apkārt redzam ļoti daudz uzrakstus krievu valodā, kas nozīmē, ka šī ir šīs tautības iecienīta atpūtas vieta. Un eku šeku, vienīgās atvērtās kafejnīcas priekšā plīv arī Krievijas karogs. Punči burkš un tur arī piesēžam. Arī apkalpo mūs krievu puisis, kas šeit dzīvo 2 mēnešus. Brokastis gardas un saņēmušas dienišķo devu, esam gatavas baudīt mūsu viesnīcas piedāvājuma klāstu- baseins uz jumta!!! Teikšu kā ir, šodien pirmo reizi ceļojumā gribas mazliet “piešvilpties”. Tā kā alko šajā ceļojumā nav bijis īsti cieņā, tad 2 aliņi komplektā ar sauli 33 grādos princesēm gana apdullina prātus, lai vakaru turpinātu ar kokteiļiem ielās. 2 kokteiļi pie vakariņām un liekas, ka visi ceļi vaļā. Un kā nu ne, ideja par peldi jùrā nemaz nav peļama. Jā, jā, vēl viens ķeksītis ievilkts… kauns pat rakstīt… pilnmēness apspīdētas metamies jūriņā iekśā… kailas. Īss mums bija prieks saprotot, ka paisums jūrā tik liels, ka mantas, kas atstātas tālu no krasta, tūliņ jau sasniedzis ūdens. Bet… mums par lieliem priekiem, kāds vēl uzšauj salūtu jūras krastā. Liekas, ka mēs visu laiku esam pareizajā laikā un pareizajā vietā. Mirklī, kad liekas, ka nekas vairs nespēj pārsteigt, tomēr atrodas kas elpu aizraujošs un prātu sajūsminošs. Sarunas un dziesmas jūras krastā, izmests riņķis pilsētas ielās un neakatoties, ka šī tiešām ir tusiņu pilsēta, tomēr mēs šeit esam radītas mieram nevis ballītei. Cik netipiski mums, bet tieši mierā mēs smeļamies patieso prieku un enerğiju. Laiks saldam miedziņam, lai jau rīt iepazītu vēl ko jaunu šajā lieliskajā pasaulē.
20.DIENA – JAMES BOND ISLAND
Esam sapratušas, ka dzīvojot tik piepildītas, darbību un iespaidu pilnas dienas, sajūtu pasaule sāk nonivelēties un tas, kas citkārt liktos kas pasakaini skaists, vairs neliekas nekas neprātā īpašs. Ceļojums jau iestartē pēdējās dienas un mēs vēl izbaudām pēdējās izklaides iespējas. Šodien mūsu ceļš vispirms ved uz kādu templi, kur alā izgūlies milzu Buda. Izstaigājam pazemes valstību un atkal padraudzējamies ar përtiķēniem, kas nu jau liekas kā parasti mājdzīvnieki visur, kur ejam. Bet tad… dodamies uz ostu, kur lecam laivā iekšā un plūstam uz James Bond salu. Salu, kurā apskatīt ne vien visiem tik zināmajā filmā redzētos skatus, bet arī nokļūt īstā pērļu karaļvalstī. Rotas, rotas, rotas… acis vai žilbst. Izstaigājušas salu piestājam vēl 2 piestātnēs- vienā, kur iespējams pabraukāties ar kanoe laivu, ko gan brāķējam, jo pašām nav iespēja ķerties pie airiem, tik ļaut lai izvizina. Un 2.piestātne, kur baudam pusdienas un iepērkam vēl pāris nieciņus. Bet ziniet, mēs nokļūstam tur, kur jānokļūst. Ziniet to prieku, kad teju jau no ceļojuma sākuma esi ko meklējis, ko sirds kāro, izmeklējies bez rezultātiem visur, kur esi un tad pēc entajām dienām beidzot uzskrien virsū precīzi tam, ko esi vēlëjies? Man tā šoreiz sanāca un sirds no laimes vai kūleņus apmeta. Kaut kā tik ātri tas laiks šeit mīl steigties… un diena jau atkal uz otru pusi rit. Vēl pēdējais izbrauciens laivā un esam atpakaļ uz sauszemes. Čalis, kas pilnīgi noteikti mīl ātrumu, konstanti pārkāpjot ātrumu vismaz par 70 km/h, ar nelielu stresa devu sirsniņās un gandrīz notriektiem 2 cilvēkiem, mūs aiztransportē līdz viesnīcai. Un protams, Mērfija likums… mirklī, kad liekas, ka esi pārpildīts laimes un esi saujām sagrābies pozitīvās enerğijas, notiek kas bezgala nelāgs, kas nosēdina uz zemes. Konstatējam, ka Līgai ir nozagts telefons! Diemžēl šeit mēs sastopamies ar nepatīkamo, visur izmeklējamies, pirmie signāli telefona otrā galā liek cerēt, ka ierīce tepat vien kaut kur mētājās, kamēr jau pēc 10 minūtēm tas ir izslēgts un pat jaunākās telefona meklëšanas tehnoloğijas liecina, ka tas aizgājis ar galiem. Sākas nepatīkamā daļa- Sazinamies ar Latviju, bloķējamies, vēl atrastajā Apple store veikalā ceram uz brīnumu, bet tomēr vakars lemts jaunam piedzīvojumam- 5km gājienam uz policijas iecirkni. Bet ziniet…mēs laikam tomēr neesam īsti normālas… uz visu jāskatās pozitīvi! Dzelži ir dzelži, bet mēs taču esam sveikas un veselas:) un kā gan citādi mēs iepazītu policistu darbu šajā valstī? izziņa rokā un esam nenormāli pārsteigtas par pastaigā redzēto- šī izrādās ir neprātīgu ballīšu pilsēta! Cilvēki te ka biezs, izklaides un veikali uz katra soļa, dzīvība te nerimst… katrā negatīvajā var ieraudzīt ko pozitīvu! Pēdējo kārtīgo dienu esam izdzīvojušas emociju gammas lìkločos, atkal redzējušas ko skaistu šajā pasaulē… un lai tas liktenis mūs berž deviņiem mēmajiem, mēs turpinām smaidīt! Dažreiz laime nav jāmeklē, tā vienkārši atnāk pie Tevis! Atliek vien to ieraudzīt… skatīties uz pasauli no pozitīvās prizmas un katrā lietā ieraudzīt ko skaistu.
21.DIENA – PHUKET, BANGKOK
Mūsu pēdëjā diena Taizemē… un šo es sauktu par kārtīgu dienu SEV! Pirmo reizi 3 nedëļās sadalījāmies un katra ļāvāmies savām izklaidēm. Paēdām brokastis, uztverot tās kā īpašas un jau rīta agrumā našķojāmies ar saldējumu, kā arī nogaršojām īpašo Taizemiešu ledus tëju. Salda pēc vella, bet tomër vietëjā. Kamēr brokastojām, sāka pamatīgi gāzt, bet tas nav šķērslis doties savās iecerētajās gaitās. Līgucis šo dienu iekrita kārtīgā šopoholismā, atrodot prieku satiktajos cilvēkos, kamēr es lietu pārlaidu masāžas salonā un jā, jā, JĀ! Es izbaudīju labāko masāžu savā mūžā. Baudīju ik sekundi un jutu kā ķermenis dara to pašu… atslābināties, ļaut sevī plūst enerğijai un reizē izlocīt augumu, tā bija mana šodienas pilnības sajūta. Atkal piedzimstot no jauna, izvēlējos pāris stundas atvadīties no skaistās jūras. Beidzot laiciņš ļauj elpot un saule necepina tā, ka nevar pakustēties, lai mūzikas pavadījumā pārcilātu savā prātā 3 nedēļu fantastiskos piedzīvojumus un sakārtotu prātu, saliekot punktiņus uz i. Es tiešām esmu laimīga, gan par to, ko man devis šis ceļojums, gan reizē par to, ka ceļš jau mūs uz māju pusi ved. Nesteidzīgi izstaigāju šo skaļo, bet pievilcīgo pilsētu… dziļi velku elpas, lai vēl pēdējo reizi sajustu šo sākotnēji smacīgo, bet tagad jau tik ierasto gaisu, liekas, ka esmu dīvaina, jo eiforija liek smaidīt par neko… un paēdu pēdējās pusdienas… tik savādi liekas, ka pavisam nesen vēl rakstīju, ka viss notiek pirmo reiz… nu jau pēdējo! Šodien apjaušu un jūtu, cik daudz šajā pasaulē vēl ko iepazīt, piedzīvot un pat novērot. Savā sajūtu pasaulē šodien kārtīgi atvados no skaistās, brīnumu pilnās un daudzveidīgās Taizemes, lai atkal kāptu lidmašīnā (jau 6.šajā ceļojumā), šoreiz atpakaļ uz Bangkoku, no kurienes viss pirms 21 dienas sākās. Vēl šo naksniņu te būsim, sajutīsim, pārdomāsim un pārlaposim. Un rīt jau sākas mūsu ceļš uz mājām. Paldies Taizemei un Kambodžai par sniegtajām iespējām, par piedzīvojumiem un pasaules atvēršanu! Esam laimīgas…
22.DIENA – STAMBULA
Ahaa, domājāt, ka vairs nerakstīšu? Nekā nebija mājās vēl neesam… rīts sākās vairāk nekā agri, lai dotos uz lidostu… 10 stundas lidmašīnā pagāja vārdu tiešā nozīmē- vēja spārniem. Neviens no 7 lidojumiem nav bijis tik lielisks, viegls un ērts! 3 filmas, mazliet miedziņš, pusdienas un galā esam… un šoreiz ceļš mūs atvedis vēl uz Turciju- Stambulu. Izejot ārā, peldes sajūta gan pamatīga un termometrs rāda 25 grādus, bet mums liekas makten auksti. Atrodam autobusu un esam nokļuvušas Taksimā. “Nieka” 2 stundas lietū, prasot virzienu uz viesnīcu, pilsētu esam izstaigājušas krustu šķērsu, jo katrs palīgs mūs sūta uz citu debess pusi. Labi, ka lielās somas jau aizsūtītas uz Latviju. Bet viesnīcu atradām un esam gatavas mazliet sasmelt arī turku kultūru. Esam jau atradušas no milzīgiem cilvēku pūļiem, bet sajūtamies atkal kā Taizemē, kad katrs pretimnācējs ko piedāvā. Vakariņās viens mērķis- īsts turku kebabs. Restorānā jūtamies kā princeses, jo mūs apkalpo vismaz 5 viesmīļi, visu ko dodot uz resrorāna rēķina un desertā izbaudam turku tēju. Sajūtas gan šobrīd neaprakstāmas- smaidam kā apdullušas mušas, prātam cauri skrien kadri no ceļojuma jauktā secībā, bet reizē prieks, ka jau rīt satiksim savus vismīļākos. Pēdējais vakars jānosvin meklējot vietu, kur piesēst, netiekam vaļā no 2 turkiem, kas pa visām varītēm vēlas, lai mēs šovakar būtu viņu pavadones, bet jau pēc neilga laika čaļi saprata, ka ar mums tomēr nebūs aršana. 2 aliņi, ballīte visapkārt, cilvēku jūra un lietus… tam visam pa vidu mēs, mazliet samiegojušās, tikai sev saprotamā eiforijā un platiem smaidiem uz sejas. Jā, mēs esam gatavas atgriezties mājās… skaidrs, ka pilnīgi viss ir noticis precīzi tā, lai teiktu, ka šajās 22 dienās mēs nemainītu ne sekundi. Arī negatīvais mums licis daudz ko saprast un mācīties. Prieciņā! Uz tikšanos jau Latvijā!
23.DIENA – ATPAKĻ LATVIJĀ
Pēdējā finiša taisne… 8.lidojums pievārēts… un vēl mazliet gribās atskatīties uz piedzīvoto…
Ir daudzas lietas, kas darītas pirmo reizi dzīvē un skaidrs ir viens- dzīve mums tikai vienreiz dota, tāpēc baudīsim to! Iespējas ir jāizmanto! Mirkļi ir jābauda un sajūtas līdz mielei jāizjūt! Vienu esam iemācījušās pilnīgi noteikti- izbaudīt dzīvi!
Mēs esam bagāti nevis tad, kad mums makā ir daudz naudas, bet ar to, ko redzam sev apkārt. Ar to, ko spējam ieraudzīt un novērtēt! Šajā ceļojumā mēs kļuvām stāvus bagātas no vietām un lietām vien, kas ieraudzītas, izdzīvotas un sajustas!
Emocijas ir viena milzu vērtība, kas mūs veido. Nav jādzenās tikai pēc laimes, arī negatīvās emocijas rūda raksturu, veido mūs kā cilvēkus un izmāca. Šajā ceļojumā mēs esam lauzušas un salauzušas sevi, piedzimušas vairākkārtīgi no jauna, sākot no pilnīgas prāta slaucīšanas, izejot cauri emociju virpulim, no smiekliem līdz asarām, no nespējas atcerēties vārdus līdz pilnīgam delīrijam. Esam izvērtējušas savu ikdienas dzīvi un novērtējušas, cik gan daudz mums dzīvē ir dots un cik patiesībā laimīgas esam! Mēs visi vienmēr esam laikā un vietā, kur mums jābūt, neaykarīgi ne no kā. Prāts ar mums šeit darījis neaprakstāmus brīnumus!
Draudzība un mīlestība ir viena varen laba padarīšana. Esot prom, Tu novērtē, cik gan patiesi laimīgs esi ikdienā ar cilvēkiem, kas ir mūsu dzīvēs! Lai arī šajā ceļojumā tā kā nekad esam iemācījušās būt mēs pašas, būt pašpietiekamas, mīlēt sevi, savu ķermeni un dzīvot sev, mēs viena otrai esam bijušas lielākais balsts, uzticamākais draugs un esam sajutušas kā ir, kad Tev nerūp, kas notiek ar Tevi, ja otram ir grūti! Paldies Līgai, ar kuru dotos kaut uz pasaules malu, par atbalstu un patiesu draudzību, perfektu saderību, iztiekot bez kašķiem šajā ceļojumā!
Veselība ir neprātā svarīga mūsu dzīvēs. Tā spēj tevi lauzt un plēst, bet ir jāsaprot, ka viss ir mūsu galvās… ja esi prātā brīvs, nekas nespēst Tevi nokaut! Esam tik daudz sajutušas, piedzīvojušas, priecājušās, uztraukušās un izbaudījušas! Paldies visiem, kas sekoja līdzi mūsu gaitām! Paldies tiem, kas pēc mums ilgojās un domāja par mums labas domas! Dzīvojiet, baudiet, esiet laimīgi un meklējiet prieku sīkumos! Mēs visi to esam pelnījuši! Tas, kādi mēs būsim un kā šo dzīvi dzīvosim ir atkarīgs no mums pašiem! Pasaule ir iespēju pilna! Pasaulē ir tik daudz dažādi cilvēki, bet nekur nav tik labi kā mājās! Mēs tiešām esam laimīgas!!! Par to, ka mums ir miljoniem mirkļu… ticësim brīnumiem! Tie patiesi piepildās!
Ir mazliet skumji, ka šis ceļojums ir beidzies, bet katru posmu noslēdzot, atkal var atšķirt jaunu lapu un baudīt nākamās iespējas! Redzēs, ko tā dzīve sarūpējusi mums turpmāk!
