8 dienas Gruzijā
Un atkal man ir tā laime uzsākt jaunu publisko ceļojuma dienasgrāmatu. Kompānijā, kuri sākotnēji ļoti vēlējās sasniegt Šrilanku, bet beigu beigās noliekot šo sapni citai reizei. Šoreiz mūsu ceļš ved uz Gruziju. Brauciet lēnām pār tiltu, draugi- pirmā piestātne Ukraina- Kijeva. Īss reiss un esam jau klāt. Tā kā transfērs starp reisiem 6 stundas, dodamies iekarot pilsētu. Laika nav daudz un galamērķis sasniedzams autobusa un metro stundas brauciena attālumā, līdz izkāpjam “it kā” vajadzīgajā vietā. Bez mātes googles kā bez rokām, tāpēc sekojam intuīcijai, meklējot visiem zināmo Maidana laukumu. Protams, nedaudz uz otru pusi mūs aizved intuīcija, kura vienmēr mānās, bet gardas pusdienas gan dabūnam. Kad puncīši pilni, arī intuīcija uzlabojas (nu labi, labi, tai palīdz Wi-fi) un kājas mūs aizved uz izslavēto vietu. Pāris foto, mazliet miera burvīgā vietā, ļaujoties saulītes siltumam un strūklakas ūdens dejai uz muguras, un atkal sajūta, ka diena ir izdevusies. Skaista pilsēta un ne miņas no presē lasāmiem skarbajiem notikumiem. Kaut gan Ukrainā nepamet sajūta, ka cilvēki izskatās nelaimīgi, toties viņu te ir daudz, daudz, daudz. Metro, ielās, ēstuvēs, visur. Diemžēl laiks jau doties atpakaļ uz lidostu un atstāt sev domu, ka te būtu vērts atgriezties. Bet mazliet Ukrainas garšu un sajūtu esam noķēruši. Ceļojums iesācies uz jaukas nots. Bet tas jau vēl nav viss… šīs dienas ceļš mūs atved līdz Tbilisi Gruzijā. Pie lidostas satiekam iepriekš sarunātu vīrieti, kurš mums pierāda, ka Gruzija ir viesmīlīgākā vieta pasaulē. Atved mūs uz dzīvokli, kurā ir viss sarūpēts- vīns, augļi, tēja, šņabīts un pat čībiņas. Ğimene mīl latviešus no a-z un mums pilnīgi neierasti, gatavi mūsu priekšā vai izklāties. Tik jauki un tiešām liekas no sirds. Šovakar miers un čučēt, lai rīt šo brīnumu baudītu ar pilnu krūti.
2.DIENA – KAHETIJAS REĢIONS, TBILISI
Rītu sākam agri, jo šodien gribas ķert pilnīgu maksimumu no pieejamā. Jau iepriekšējā vakarā esam sarunājuši šoferi, kurš mūs izvedīs vairāk kā 300 km garā “ceļojumā”. Dodamies iekarot Kahetijas reğionu. Apkārt tik debešķīgi skati- tad kalni, tad lejas, tad tirgotāji, kas pārdod kaudzēm persikus, nektorīnus, arbūzus un melones, tad vīnogu plantācijas… tik visur, kur skaties, kas mums neierasts un elpu aizraujošs. Pirmo ceļu 120 km veicam, pa ceļam piestājot pavērot dabas varenību, līdz nokļūstam Signagi klosterī. Pastaiga un tik sen gaidītais miers. Debešķīgi skati, maza baznīciņa un tam visam pa vidu mēs- maziņi, maziņi. Turpinām ceļu uz pilsētiņu, kuru miera vējos izstaigājam, aizklīstot līdz pat etnogrāfiskajam muzejam, nogaršojot vīnu pie vietējiem tirgotājiem un sajūtot tieši to, kas nepieciešams- pilnīgu labsajūtu. Laikapstākļi cepina ap +37, kas gan dienas vidū sasniedz +41, bet mēs taču tik ļoti ilgojāmies pēc saules. Uzkāpjam mūra skatu tornī, no kura paveras atkal tik aizraujošais skats. Un takas turpinājums nedaudz atgādina Lielo Ķīnas mūri. Šo pastaigu gan izlaižam, jo gribas vēl redzēt, vēl baudīt, vēl just. Apzinamies, ka esam nedaudz ierobežoti laikā. Mūsu šoferis mūs lutina, tad piestāj mums nopirkt sulīgus persikus, tad meloni, izstāsta Gruzijas vēsturi, tagadni un pārsteidzošā kārtā ļoti daudz zina par Latviju. Tā vārds pa vārdam nonākam pilsētiņā Telavi, Kindzmarauli vīna darītavā. Parakstāmies uz bezmaksas ekskursiju pa darītavu. Jāsaka, bija patiesi interesanti dzirdēt un redzēt vīna radīšanas procesu no vīnogu audzēšanas līdz vīna pildīšanai pudelēs. Protams, gala rezultātā tiek piedāvāta arī degustācija. Nebūtu jau slikti, bet saprotam, ka bēdīgi var beigties, ja esam aizmirsuši paēst pat brokastis un ir jau 4!!! pa dienu. Prioritāte tomēr paēšana. Turpat vīna darītavā atklājam lielisku un reizē palētu vietējo virtuvi, kur tiekam pie kebaba un šašlika gaļām, baklažāniem un saltātiem, kam visam pa virsu vēl ļoti sāļa siera plate. Ņamm, ņamm un esam gatavi vìna degustācijai. 5 tik dažādi, bet visi tik izsmalcināti gardi vīni, kas jāatzīst gan arī garastāvokli paceļ augstākā līmenī. Katehija iepazīta, laiks doties atpakaļ uz Tbilisi. Piestājot vien pasmelties milzu kļavas enerğiju. Lai gan ceļš pagaršs, tas bija to vērts. Plašumi, kalni un lejas. Skats neaprakstāms. Iebraucot atpakaļ Tbilisi, plāns mums ir gatavs- gribam izbaudīt izslavēto gruzīņu sēra pirti. Vakars jābeidz uz fenomenālas nots. Un patiesi, šī pilsëta mūs ir apbūrusi. Zināms, ka es parasti no lielpilsētām gribu aizbēgt, kamēr šī mūs rautin ierauj. Tik skaisti skati, tik mīlīgas sajūtas, tik ļoti liekas staigājam vismaz 5 cm virs zemes. Senās celtnes, celiņi augšup un lejā, un tiltiņi. Un nekādi nevaram atteikt hipsteru cienīgam bāriņam ar skatu uz pilsētu. Miers… tik ļoti gribas vislaik teikt- cik viss ir forši. Bet pirti garām ne pa kam nelaižam. Un ziniet, tas tik bija piedzīvojums. Sēra vanna un ķermenis atslābst. Rezultātā vēl dabūnam omulīgas dāmas, ļoti stiprām rokām, masāžu. Kaifs. Citu vārdu šai dienai neatrodu savā leksikā. Esam ieguvuši piepildījumu gan savam prātam, gan ķermenim. Šodienai pietiks. Rīt kalni mūs sauc.
3.DIENA – KAUKĀZA KALNI
Dienu sākam agri, agri, lai dotos ceļā uz Kaukāza kalniem. Šodien gribas teikt- esam super veiksmīgi cilvëki. Bijām plānojuši 3 stundu ceļu ar sabiedrisko mikroautobusu, bet nokļuvuši stacijā, kur mūs uzrunāja kāds vīrelis. Sākumā skatījāmies ar skepsi, jo likās nav vērts pat klausīties dārgajā takša piedāvājumā, bet beigu beigās mazliet pakaulējāmies un tikām pie teju mikriņa cenas un paša labākā. Ceļš nodrošināts ar skaistām pieturām un ziniet, varbūt izklausās, ka es visu laiku pārspīlēju, bet mums tiešām mute paliek vaļā no debešķīgajiem skatiem. Kalni, upe, ceļš, kuru laiku pa laikam šķērso govis. Tā vien gribas vislaik apstāties un baudīt. Pirmā pietura klosteris, no kura paveras tik skaists skats. Nākamā pietura maza kafejnīciņa, kurā mūsu klātbūtnē tiek pagatavoti vietējie pelmenīši- Hinkali. Mums ar Linardiņu nu ļoti garšoja. Un tad vislaik mašīnā sakot- paskaties tur, paskaties tur, piestājam pie kādas klints, no kuras aumaļām tek garšīgs, auksts un veldzējošs ūdens. Mēs tiešām esam sajūsmā. Bet labākais vēl tikai seko. Uzzinām, ka mūsu šofera 1.sieva, par kuru viņš neko nezina 32 gadus, dzīvo Rīgā. Vīrelis zina vien adresi un apmaiņā pret mēğinājumu tik ļoti mīlēto sievu atrast attiecīgajā adresē (un mēs noteikti meklēsim, apsolam arī Jums), piespēlē mums savu 22 gadīgo dēlu, kurš bez maksas kļūst par mūsu gidu. Un izrādās čalis tiešām foršs- Gruzīņu valsts komandas reslinga sportists, kurš gatavs mūs pavadīt it visur. Un pats galvenais, aizvest mūs tur, kur parasti tūristi savu kāju nesper. Vispirms dodamies uz Vedza atklāto baseinu, kalnu ielenkumā, kurā ietek naturāls minerālūdens. Šajā karstumā tas ir tik ļoti veldzëjoši un pašā laikā. Izpeldamies, izpriecājamies, saņemam ūdens enerğiju un dodamies ceļā sastapt mūsu pirmo kalnu kāpienu. Kāpjam un apbrīnojam, līdz nokļūstam līdz pasakainam ūdenskritumam. Šeit arī nolemjam, ka kādu laiku paveğitēsim. Kalni, ūdenskritums un enerğija, ko liekas smelies no visurienes. No zemes, no ūdens, no dabas skaistuma. Mēs atkal iegūstam to pilnību sevī, pëc kuras esam šeit atbraukuši. Kāpiens lejup un esam gatavi iekarot kārtīgu virsotni. Dodamies uz mūsu šodienas galveno virotni- Sameba klosteri. Pa bezceļiem, apaviem slīdot, elpai trūkstot, sviedriem līstot, kāpjam un kāpjam, kāpjam un kāpjam, līdz sasniedzam 2200 metru virsotni. Wow… tas tik ir to vērts. Skats, kas paveras caur mākoņiem ir kas vienreizējs. Lēnu garu atslābinām ķermeni, staigājamies, baudām… tā tiešām ir pasaka. Un neviens vārds par to, ka Gruzija ir vieta uz kuru IR jābrauc, nav pārspīlēts. Mūsu ceļš lejā ir vël trakāks, jo bezceļš liek mūsu kājām slīdēt un brīžam pat liekas tas ir kļuvis bīstami. Bet mēs to paveicām pat smejoties, jo pēkšņi emocijas pārtapa skaļos, nebeidzamos smieklos. Un tas jau vien pierāda kā jūtamies. Jo tad, kad emocijas un enerğija plūst pāri malām, tās pārvēršas dažkārt smieklos, dažkārt asarās. Esam veiksmīgi tikuši gan augšā, gan lejā. Un esam smēlušies tik daudz atmiņas, sajūtas, enerğijas un prieku. Laiks pusdienām (8 vakarā) un protams vīnam… šodiena atkal mūs pārsteigusi un jāsaka, tā bijusi daudz piepildītāka kā plānots. Esam sevi piepildījuši tā, ka plūst pāri malām… redzēs, ko sniegs rītdiena.
4.DIENA – ATVADAS NO KALNIEM, CEĻŠ UZ BATUMI
Jau iepriekš zinām, ka šī būs ne tik skaista, cik mokoša diena… jo katrā ceļojumā, lai sasniegtu jaunas virsotnes, jāveic arī kāds patālāks ceļa gabals. Tāpēc rītu sākam ar enerğijas lādiņu. Satiekam savu reslinga čempionu, kuram šodien grūtāk kā citu dienu, jo čalīts vakar parakstījās uz sev neierastām vīna glāzēm ar mums. Bet mēs neesam apturami, mums gribas vel biškucīt kalnus. Šodien kāpiens lēzenāks un vieglāks, bet virsotnē skats ne pa kapeiku ne sliktāks kā vakar. Atkal iestājas miers un kādu labu laiku katrs paliekam ar savām domām debešķīgo skatu vērojot. Mēs zinām, ka priekšā mums stāv vismaz 9 stundu garš ceļš. Tas liek enerğiju no kalniem pasmelties vël un vēl. Laiks skrien ātrāk kā gribētos un laiks atvadām, lai veiktu pirmo ceļu atpakaļ uz Tbilisi. Viegli nav 3 stundas kratīties knapi velkošā mikriņā bez kondicioniera pa serpentīniem, bet ja pa logu paveras krāšņie skati un ausīs skan īstā mūzika, ceļš vairs neliekas tik mokošs. Un tieši mirklī, kad manās austiņās ieskanas “Aiz ezera augsti kalni”, acīm paveras ezers, aiz kura lepni slejas kalni. “Šī ir vēl viena klusā daba, kura neliek mani mierā…” Apņēmības pilni, 3 metro staciju attālumā, esam gatavi veikt savu atlikušo 5 stundu ceļu ar vilcienu. Un protams, vai tad viss var būt tik gludi kā plānots? Nekā… vilciens uz Batumi izpārdots. Laiks rīkoties, jāmeklē cits transports. Atkal nav ësts ne grama pārtikas un pulkstenis jau sit 5 vakarā, bet šobrīd galvenais, atrast kādu braucamo. Taksi neuzskatām par opciju tā dārguma dēļ, bet mums izdodas atrast mikriņu, kurš “it kā” izbraukšot pēc stundas. Mums liekas pašā laikā, lai paspētu padarīt apmierinātus savus vēderus. Ātri iekožot, steidzam uz busu, bet tā kā cilvēki busiņā nav pietiekošā skaitā, mums nākas gaidīt. 40 grādu tveicē zem klajas debess. Jāatzīst iepriekš iegūtā enerğija lēnu garu plok. Izbraukšanas laiks tiek atlikts un atlikts, līdz tomēr pēc 2 stundu dirnēšanas uzsākam ceļu. Busiņam uz jumta uzstellēti 2 ledusskapji un kārtīgs galdu un krēslu komplekts. Aidā jūriņā! Vārdu vistiešākajā nozīmē, jo dodamies savām acīm lūkot melno jūru. Un nu ir laiks arī kam negatīvam. Ceļš bija briesmīgs, lai neteiktu vairāk. Visas labās emocijas teju aizpeldēja kā nebijušas. Busiņš pirmās stundas laikā sakāpa pilns līdz lūpai. Pašu muļķības dēļ, jo sākotnēji likās būs daudz brīvu vietu, sanāca, ka visiem mums jāsēž atsevišķi. Pirmās 2 stundas līdz pirmajai piestātnei, ja neskaita to, ka jutāmies kā siļķes mucā (un daudzi zina, cik ļoti man nepatīk, ka man pieskaras sveši cilvēki), vēl bija ciešamas, bet pëc pauzes, kad bijām sataisījušies kaut nedaudz pačučēt, ieraudzījām jaunāko ainu- visi vīriešu kārtas pasažieri sadraudzējušies un busiņa aizmugurē, kur sēdēju es, atvēruši bāriņu. Aliņš no divlitrenēm plūst aumaļām, riekstiņi un citi uzkožamie. Vīri atbrīvoja 10 cm vietu, lai varu apsēsties. Neizturēju ne 5 minūtes tajā dzertuvē. Viss smird, sarunas kļūst arvien spraigākas un skaļākas. Brīva vieta, ja tā to var saukt, palikusi vien blakus ļoti korpulentai dāmai. Veiksmīgi, ka tikai uz kādu laiku, bet man kā piedeva vēl tika nevis vesels, bet pus krēsls un kārtīga masa sievietes man virsū. Lieki piebilst, ka situācija ne tuvu nebija guļama. Atlikušo ceļa daļu pavadījām ļoti piesmëķētā (saskaitījām 9 vienlaicīgi un nepārtraukti smēķëjošus vīrus) un pēc sasvīdušiem un alus dzerošiem vīriešiem smakojošā braucamajā, kurā uz pilnu klapi tiek atskaņots kārtīgs krievu kalbasņiks. Fantastika. Prieks, kur tu rodies. Sajūta, ka gribas viņiem visiem krāmēt. 7.5 mokošas stundas un no miega ne miņas!!! Linardiņš šo nosauca izcilā frāzē- Elles uzgaidāmā telpa. Bet… galamērķis Batumi, ķermeņiem salauztiem, tiek sasniegts, kur mūs jau gaida Ruslans. Šajā ceļojumā esam izvëlējušies visur nakts mājas meklët nevis viesnīcās, bet vietējo gruzīņu mājās. Šoreiz liekas, ka tieši tā vēl labāk iepazīsim šo zemi. Caur cilvēkiem. Tikai ne tādiem kā mikriņā. Ruslans piebraucis ar Subaru Impreza, pilnīgs luksus. Uzreiz arī parāda kā mašīna iet. Un atved mūs uz savām mājām. 2 istabu dzīvoklis tikai mums. Viss tik skaists, ka pēc šodienas šī ir lieliska pārmaiņa. Lai arī ir 3 naktī, Ruslans un viņa vecmāmiņa mūs uzņem kā karaļus. Galdu saklāj, tēju pasniedz un skubina vīnam. Bet jāsaka, ka esam supersaguruši un gribam čučēt, lai rīt sagaidītu jaunu, skaistāku dienu.
5.DIENA – BATUMI
Šis iespējams būs nedaudz intīmāks teksts kā citi. Lai saprastu manas sajūtas, man jāsāk ar sevi. Pirmkārt, es pēdējos gadus ļoti strādāju ar sevi. Es meklēju harnoniju sevī, cilvēkos, pasaulē. Es meklēju mieru sevī… es cenšos izprast savas emocijas, mācos pateikt nē, kā arī darīt visu tā, lai tas saskanētu ar manu iekšējo pasauli, radītu prieku un apmierinājumu, galvenokārt jau savā pasaulē. Es pēdējos mēnešus dzīvoju laukos, prom no visa, it kā gribot ielīst mazā kūniņā un paslēpties. Es mācos dzīvot saskaņā ar dabu, smelties no tās enerğiju un spēku. Tāpēc man šobrīd tik ļoti patīk klusums un mazas cilvēku kompānijas. Otrkārt, ceļojot es parasti diezgan rūpīgi izvērtēju kompāniju, ar kuru doties. Galvenokārt, saprotot vieglumu, ar kādu varu justies kopā pat klusējot. Meklēju sev apkārt līdzīgi domājošus cilvëkus, ar kuriem kopā redzēt, piedzīvot, trakot, bet reizē būt harmonijā. Treškārt, alkoholu es vairāk kā 2,5 gadus nelietoju vispār un pëdējā pusgadā aprobežojos ar pāris vīna glāzēm. Kāpēc šāds atklātums? Jo šī diena man ir uzlikta kā pārbaudījums. Sākot ar nakti, kad mūsu iepriekš tik viesmīlīgais mājas saimnieks Ruslans, kuru satikām 2 naktī, līdz 5 rītā uzstājīgi neļāva mums iet gulēt, mëğinot ieskaidrot, ka piedzerties ir galvenā dzīves misija. Čalis savos 20 nespēja pieņemt, ka mums ar vienu glāzi vīna būs gana. Turpinājums seko, kad no rīta puika turpina neatlaidīgi mūs nepamest ne sekundi. Pīpē mūsu dzīvoklī un nejūtas traucēts redzot, ka vēl gatavojamies jaunas dienas gaitām. Mūsu dzīves uztveres radikāli atšķiras. Viņam, neskatoties uz to, ka jau kopš 15 gadu vecuma ir nu jau 2 bērnu tēvs, galvenais sarunu temats ir dzeršanas tradīcijas Gruzijā, skaļa kalbasņika klausīšanās visās dzīves situācijās un nevajadzīga turbīnes pārbaude, spiežot gāzes pedāli savā šikajā auto. Tam visam bonusā šodien līņā un bezsaules režīms šo situāciju nepadara vieglāku. Nekas… mēs taču esam lāga dvēseles, spējam uzlikt smaidu un izrādīt prieku par visu, ko viesmīlīgais jaunietis mums dod. Šeit ir stāsts par to, cik tālu ir robežas starp spēju paciest un savu egoismu. Izstaigājam promenādi, kurā viss liekas uzpūsts un tūristiem radīts. Pēcāk tomēr nokļūstam lieliskā Lidiņam līdzīgā ēstuvē, kurā atrodam baudu ēdienā, baudot īstu gruzīņu virtuvi. Un saprotam, ka mums jāmeklē prieks sīkumos, neskatoties uz diskomfortu, kas rodas sajūtā, ka gribas pabūt trijatā. Jo tieši tā ir tā pareizi izvēle. Par laimi, mēs viens otru saprotam no pus vārda un jūtamies vienādi. Labāk nebūs, ja besīsimies. Kopā mums ir spēks. Batumi vecpilsēta gan tīri skaista. Un tas dod prieka lādiņu un liek saņemties. Izstaigājam krustu šķērsu un pabaudām skatus. Bet lieki piebilst, ka mums jāizdomā programa, ko darīt tālāk, jo mūsu līdzgaitnieks gaida mirkli, kad dosim zemo startu dzeršanai. Nosliecamies uz botāniskā dārza apskati. Un patiesi, tā ir vieta, kur kaut nedaudz sakārtot sevi no jauna. Puisis pat kļūst tīri sakarīgs, kad saprot, ka neesam viņa padotie. Dārza vidū ar Kristiānu nospļaujamies uz visu un metamies melnās jūras, kas silta kā piens, peldē. Tieši tas, kas vajadzīgs. Atkal pasmelta enerğija un sejā parādījies smaids. Un ne velti… Ruslans mums dod pusotru stundu laika 3atā. Kas tā ir par laimi. Saule riet, skats debešķīgs, glāze vīna ielieta nevis dzeršanai, bet baudai un mēs varam parunāt latviski, par psiholoğiskām un dzīves vērtībām. Tā kā mums tas patīk. Atkārtošos- mierā! Piepildījums nav ilgs, jo šeku reku, apbruņojies ar karafi Čačas (gruzīņu 60% šņabis), ierodas mūsu 20gadnieks. Viss tiek sabīdīts pa savam, ieviesta sava kārtība un bravūra turpinās. Mēs izliksimies, ka mums tas patīk un parādīsim savu latviešu spēku. Lūk, te ir atbilde uz sākumā rakstīto. Tu dodies ceļojumā meklēt mieru, bet tad satiec neīsto cilvēku, kurš pilnībā izjauc tavu harmoniju. Nekas. Mēs rīt meklēsim sevi no jauna, pat tad, ja šodien kāds smagi jauc mūsu līdzsvaru. Var arī tā. Un nav jau slikti. Tikai gribas jau egosistiski sniegties pēc pilnības. Tāpat kā Ruslanam parādīt savējo. Pirmais tosts skan reizē ar salūtu Batumi pilsētā un mēs uzliekam maskas. Gruzija ir bezgala skaista, tikai tai nepieciešama 100% pareizā kompānija.
6.DIENA – BATUMI
Šodien mums svētki! Šodien Kristiānai vārda diena! Un vārda dienām jābūt skaistām! Iepriekš pieminëtā nakts “dzeršana” radīja mūsos azartu parādīt, ka esam latvieši. Ātri vien sapratām, ka mazais puika nez cik netur. Savas glāzīte nespēj izdzert ne pusē, kamēr mēs paņēmām uz izturību. Mës ar Kristiānu skubinājām ar valodiņu, dažādiem uzmundrinājumiem un párākuma žestiem. Tas bravūrīgajam čalītim, gribot sevi pierādīt, lika dzert vairāk un biežāk, līdz pats jau aizmirsa savas tradīcijas, pirms katras glāzes teikt tostu. Kamēr Linardiņš satrieca ar savu rūdīto iekšu. 🙂 Jau pēc neilga laika mūsu baļļukam pievienojas arī Ruslančika brālis un brālēns. Protams, pēc gruzīņu tradīcijām, pie ašpadsmitās glāzes arī kauns jāmet pie malas un sākas dejas. Lieki piebilst, ka spriežot pēc mūsu izpratnes kā būtu jādejo īstam gruzīnim, mēs šajā sadaļā spējām ielikt kloķi. Mums tiešām šis viss likās uzjautrinoši. Saucās, nerausti lauvu aiz ūsām. Mūsu stāsta varoņi, sapratuši, ka nevelk mums līdzi, diemžēl izdarīja ļoti cūcīgu gājienu- mūsu vīnam paslepus ielēja klāt čaču. Tieši tad, kad jau bijām atvērušās, čaļi aprāva visu ballīti. Nu neko, misija “nokauj gruzīni” jāturpina bez dzēriena. Kas to būtu domājis, ka 20gadnieks par savu jauno lielo mīlu būs izvēlējies tieši mani. Šī aplidošana vairāk atgādina “sen neesmu dabūjis” spēli. Un tas šim vakaram pielika galveno punktu. Ļāvām īstena latvieša misiju pabeigt Linardiņam vienam, ļoti nepieklājīgi aizejot gulēt. Ilgi nebija jāgaida, kamēr arī čaļiem ērtāk kļuva nevis pie galda, bet teju zem tā. Un tieši šie pavērsieni ļāva mums mūsu svētkus šodien svinēt trijatā. BEIDZOT! “Jūra, salīmē mani kopā no jauna!” Lai arī saulīte slēpjas aiz mākoņiem, mēs atkal baudām sekundes. Kamēr Viesturs attopas no nakts piedzīvojumiem, dāmas iekritušas bezgalīgās sarunās, kas liek atkal sajust savu patieso es. Atkal liek sevi atrast un priecāties par dzīvi. Esam 100% nolëmuši, ka neskatoties uz plānoto, no Batumi pazūdam jau šodien. Mums vajag kalnus kā ëst un vēl vienu nakti kolosālajā kompānijā negribas itin nemaz… Te nu sākas atkal kara gājiens- mēs pret Ruslanu. Izrādās pēc viņa domām, par viesmīlību jāmaksā 3x vairāk kā norādīts, ar katru mirkli cena aug. Un, protams, par neizmantoto nakti ar būs jāmaksā. Pēkšņi arī maiņas kurss kļuvis daudz augstāks un mēs būsim veiksminieki tikai tad, ja paliksim vēl vienu nakti iedzert (starpcitu pēc tam vēl vienu nakti došot bez maksas). Augstos toņos (nemaz nezināju, ka varu tā strīdēties krievu valodá) pavadam stundu, līdz vienojamies, ka šis viss murgs nav tās naudas vērts. Lai arī mūsu spītība neļāva šķirties no šiem papildus 30 eur uz visiem, tomēr veselais saprāts uzvarēja, liekot pēc iespējas ātrāk samaksāt un tikt prom no šīs situācijas. Atkal esam ceļa jūtīs. Laižam uz Borjomi. Atkal ceļš garāks kā domāts, bet šoreiz tas liekas viegls (nu labi, Linardiņam bija nedaudz grūtāk). Sarunas, smiekli un apziņa- mēs braucam prom no Batumi. Galā nonākot tīri vai neticās, ka viesnīcas saimnieks ir jauks, neuzstājīgs un neuzbāzīgs. Un ar lielāko prieku mūs izmitina vēl vienu papildus nakti. Šajā ceļojumā sanāk ieturēt kārtīgu diētu. Šī diena nav izņēmums. Pie brokastpusdienvakariņām tiekam neilgi pēc 11 vakarā. Mës svinam. Šampanietis par Kristiānām un mūsu latvju vīrietis mūs iepriecina, atnesot m&m končiņas. Ehhh… grūti atkal noticēt Gruzijai, bet mēs esam uz pareizā viļņa. Prieks pats iezogas mūsos. Rīt būs atkal skaista diena.
7.DIENA – BORJOMI
Šodien esam atpakaļ! Atkal smaidīgi, laimīgi, starojoši! Ir 100% skaidrs, ka atbraukt naktī uz Borjomi, bija pareizā izvēle. No rīta jau ir skaidrs, ka šodien iesim meklēt sevi. Mūsu viesmīlīgais menedžeris mums noķer taksi, kurš mūs aizved līdz klientu servisam, kurā mūs pieraksta kalnā kāpējos, “ja nu kas un ja nu pēcāk jāmeklē”. Izvēlamies 17 km maršrutu un galvā ielāgojam karti. Nodrošinamies ar elastīgajām saitēm mūsu sāpošajiem ceļiem, somu piepildam ar ūdeni un viegliem uzkožamajiem, un esam gatavi mesties mežā. Tas bija pārbaudījums mūsu ķermeņiem. Augšā vien, augšā vien… pūzdami elsdami kāpjam un kāpjam. Brīžam taciņa, brīžam bezceļš. Ķermenis kļūst arvien miklāks, bet tas ir tieši tas, kas mums nepieciešams pēc šīm 2 “ne mūsu” dienām. Mežs, putni, liekas koku čīkstoņa mūs sveicina. Pa ceļam man izdodas sastapt arī čūsku. Bet nekas, esmu pārāk saviļņota, lai mani tas traucētu. Gandrīz 2 stundu kārtīga treniņa kāpiens un esam sasnieguši virsotni. Un atkal gribas teikt uhh un ahh, cik debešķīgi skati paveras mūsu skatam. Kalni, jā, kalni! Mēs esam kalnu cilvēki. Kalna galā piesēžam, lai apēstu līdzi paņemtās maizītes un salātiņus. Mazliet paķeram pigmentu un kaifojam no klusuma, no skata, sienāžu skaņām, no laimes. Tas tik bija kāpiens. Apm.2500 m augstumā. Tagad taču dosimies lejā? Oo jaa… dosimies lejā jāsaka teju riposim lejā. Šis, šķiet, bija pats bīstamākais, ko esmu darījusi. Nekad vēl nebiju samīļojusi tik daudz kokus. Stāvums pa kuru jātiek lejā, vairāk atgādina aizu. Kājas slīd un ir vairāk kā skaidrs, ka viena nepareiza kustība būs letāls lidojums lejā. Lënu garu, stundas slidojumā, sirsniņai un kājām trīcot, mēs esam to pieveikuši. Man liekas, mēs esam varoņi. Tas tiešām bija izaicinājums savai emocionālajai pasaulei un ķermenim. Un eku šeku, atkal ieraugam ko fantastisku. Esam ieskauti kalnos, mums blakus stalti slejas kalni un klintis un gribas smaidīt ik mirkli. Liekas, parkā visa ceļa garumā esam vieni. Satikām vien vienu ğimenïti. Laiku pa laikam apsēžamies, lai izbaudītu vēl un vēl. Atkal es varu teikt šo sev tik svarīgo terminu- MIERS! Mēs esam atguvuši ticību Gruzijai. Un šis ir ieteikums- ja esiet Gruzijā, tieciet līdz Borjomi nacionālajam parkam- rezervātu. Šodien liekas visa pasaule sadevusies rokās, jo staigājot pa plašumiem, tieši ierunājamies ka te vīns būtu pašā laikā. Un opiņā, mūsu ceļā sastopam govju ganus, kuri pilnīgā čiliņā pusdieno. Lūk, šī ir viesmīlība. Tiekam saukti pievienoties un ātri plastmasas pudeles tiek sagrieztas vairākās daļās, no tām izveidojot vīna glāzes. Ehh… mēs smaidām un priecājamies. Puiši kā saukti. Īsa saruna un dodamies tālāk. Un jā, mēs nevaram paiet garām vienreizējai pļavai, kurā guļot jūties kalnu un klinšu apsegts. Labu laiku vienkārši guļam un aizmirstam realitāti. Tomēr jāveic šie atlikušie 5 km un jādodas uz Borjomi. Kā? Stopējot? Kāpēc ne? Un mums izdodas. Nostopējam mikriņu, kas pilns ar korpulentām gruzīņu dāmām, kuras reizi mënesī dodas piknikā pie dabas. Un tieši šodien, tieši šajā laikā. Liekas šodien viss notiek kā uz švilpienu. Pat intuīcijas saukti nokļūstam izcilā ēstuvē, kurā izbaudīt perfektus šašliku, harčo, ostri, grillētu foreli, salātus un pat jaunos kartupelīšus. Mēs esam piepildījuši sevi līdz mielei, atkal atguvuši savu līdzsvaru un jūtamies nekā citādi kā laimīgi. Šovakar pasëdēsim un papriecāsimies par tik skaisto dienu. Mēs atkal esam mēs.
8.DIENA – BORJOMI, TBILISI
Mūsu pēdējā pilnā diena… Vakar vakarā nemaz tik svēti dienu nebeidzām. Atšķirībā no Batumi, šeit, Borjomi, sastopam kolosālus cilvëkus. Ātri vien saprotam, ka ļoti gribam, lai mūsu ikvakara vīna glāzei pievienojas gan mājas saimnieks, gan menedžeris. Kompāniju pie mums atrod arī kāds pavecs gruzīņu šoferis, kurš apmeties mūsmājās. Saimnieks- 32 gadīgais uzņēmējs Zura, kuram pieder 2 viesu mājas, kā arī klīnika, kurā pats strādā par zobārstu, reiz bijis arī profesionāls dejotājs. Protams, ka mums ir daudz par ko parunāt. Arī vecais šoferis visu savu dzīvi profesionāli nodarbojies ar dejām, līdz salauzis kāju un šī profesija bija jāpamet. Un mazais 23 gadnieks Libo, kurš par sevi atstāj ļoti gudra, pieklājīga un inteliğenta cilvëka iespaidu. Tā gruzīņu mūzikas un deju pavadījumā pavadām garu, garu vakaru. Ar smiekliem līdz asarām, pastaigu pa pilsētu un pat uzjautrinošu fotosesiju (bijām uzlīduši pat pilsētas laternās) pavadām laiku. Ir tik forši, ja intereses sakrīt arī neskatoties uz tautību. Un te ir tas, par ko runāju iepriekš- man nekas nav pret gruzīņu viesmīlību un cilvēkiem, tieši pretēji. Jau sākotnēji gribējās šo valsti iepazīt arī caur cilvēkiem. Tikai ir reizes, kad nesaslēdzas un vari lëkt vai no biksēm ārā, kamēr reizēm gribas cilvēku stāstos klausīties un pašiem par sevi pastāstīt vēl un vēl, un justies pavisam nepiespiesti un brīvi. Rītu gan šodien sākam nedaudz vēlāk kā citus, jo neskatoties uz pēdējās dienas Gruzijā esamību, mums negribas nekur steigties, gribas arī šodien pabūt mierā. Jā, šeit vēl ir neskaitāmi daudz lietas un vietas, ko apskatīt, skati, kurus izbaudīt, maršruti, kurus izbraukāt, kalni, kuros uzkāpt. Bet mēs izvēlamies sauli. No Zuras vēl negribas šķirties, tāpēc aicinām doties kopā ar mums uz vietu, kur pats nekad nav bijis, uz Borjomi sēra ūdens baseiniem. Jau dodoties uz turieni zinājām, ka cilvēkus nāksies satikt daudz. Bet tas itin nemaz netraucē ienirt bērnu pilnajos baseinos, sauļoties gruzīņu pilnajā zālītē, veldzēties aukstajā, bet relaksējošajā akmeņainajā kalnu upē un čalot par daźnedažādām tēmām. Saulīte iekniebj mums tā pamatīgi, priecējot ar kādiem +40 grādiem. Šodien itin nemaz vēl neliekas, ka gribas braukt mājās. Bet lēnā solītī jau jādodas atpakaļ. Borjomi palicis pats galvenais- jāpagaršo Latvijā tik dārgais ūdens, pa tiešo no krāna. Atšķirība jūtama pamatīgi, bet vairāk kā vienu glāzīti baidāmies nobaudīt. Viens siltais Borjomi ūdens no siltajiem avotiem ar sëru, otrs aukstais, ar dzelzi. Sola būšot mūžīga veselība. Ehh cik skumji paliek, kad jāatvadas. Mūsu ceļš atkal ar maršrutku ved atpakaļ tur, kur sākām- Tbilisi. Lai arī jau 3:30 mums jādodas uz lidostu, nolemjam tomēr atrast naktsmājas. Garš bija mūsu gājiens mugursomām plecos, līdz aizgājuši pavisam nepareizi, tomër paņemam taksi, lai dotos uz vietu, kuru ātri atrodam internetā. Un veiksmes stāsts. Gandrīz bez maksas atrodam guļvietu, kur mūs atkal labsirdīgi pieņem jauks čalītis. Nolikuši somas, vēl dodamies ielās, noķert pēdējo Gruzijas sajūtu. Un kā gan citādi, kā caur ēdienu un vīnu. Sēžam un pļāpājam par lietām, ko paņemsim līdzi no šīs valsts. Visi domājam vienādi. 1. Kalni! Tie neaptveramie skati. Tas nebeidzamais skaistums un miers. Un sapratne, ka mēs gribam uz kalniem vēl. Bet neaizmirsīsim arī citus krāšņos skatus, kas te paveras ik uz soļa. 2. Cilvēki. Tik dažādi. Tik lieliski. Tik sirsnïgi un viesmīlīgi. Un visi kā viens mīl savu valsti un augstā vērtē tur tradīcijas. 3. Ëdiens. Šeit sastopama vien gruzīņu virtuve. Bet atrodams labākais katra gaumei. Protams, komplektā ar vīnu. 4. Kompānija, kurā atradām kopīgu valodu ik katrā jautājumā. Ir vairāk kā skaidrs, ka šis mums nav pëdējais ceļojums kopā. 5. Sajūtas. Miers un nemiers. Prieks un skumjas. Komforta un diskomforta zona. Pārlaime un ekstāze. Šonakt 3 stundu miegs un dodamies atpakaļ. Vēl nedaudz Kijevas, vēl nedaudz lidmašīnas. Gaidiet mājās! Un noteikti dodieties uz Gruziju. Runas par to, cik tā skaista, nevienā mirklī nav pārspīlētas. Un mēs te ieguvām pilnu sajūtu gammu, lai beigās no sirds teiktu- esam laimīgi! Uz tikšanos nākamajā ceļojumu dienasgrāmatā.
