Puertoriko 14 dienās (un mazliet NewYork)

1.diena… ceļš un NewYork

Modinātājs 4 no rīta, lai dotos pretī jauniem piedzīvojumiem… Un tā 6 piedzīvojumu meklētāji tiekas lidostā. Šīs dienas galamērķis – New York. Viss pārdomāts, vispirms lidojums uz Stokholmu un tad 3 stundas lidostā, no kurienes arī pa taisno uz NewYork. Bet… Piedzīvojumi atrod mūs paši, vēl tos pat nemeklējot. Reiss uz Stokholmu tiek atlikts par 2.5 stundām!!! Nav jau grūti izrēķināt, ka tas nozīmē, ka katra minūte mums būs dārga un uz spēles likts viss ceļojums. Ja redziet, ka sveicinu Jūs no Ņujorkas, tad saprotiet, ka līdz galamērķim tikām, bet… Pēc kārtīga sprinta cauri Stokholmas lidostai (jo protams, lielajā lidostā mums vajadzēja piezemēties tieši vienā lidostas galā un izlidot otrā tālākajā galā), ar atkārtotu mantu kontroli un muitas kontroli, saņemot arī zvanus no apkalpojošā personāla, ar jautājumu, kur esam?, mēs pieskrienam pie sava gate mirklī, kad nolemts mūs vairs negaidīt un lidot bez mums. Šī bija vērtīgākā minūte šajā ceļojumā, kura ļāva mums tomēr šo visu piedzīvot. Pēc 8 stundām ar Delta Airlines, tomēr esam NewYork. Stundu gan jāpastāv rindā, lai iekļūtu Amerikā, bet nu jau elpojam tveicīgo Amerikas gaisu. Mums ar Jāni gan šī jau 4.reize šajā milzu pilsētā, bet tas nemaina pirmās sajūtas, kad atkal ieraugi tik milzīgas celtnes, tik lielu vērienu, vietu, kas principā ir kā gigantiska Cinevilla, jo ik uz soļa esi kādā filmas ainā. Ātri nometam mantas viesnīcā un dodamies vakara pastaigā. Time square, kas atkal apžilbina ar saviem ekrāniem, ar metro nokļūstam Brooklyn bridge, lai pēc nelielas pastaigas pa tiltu, atrastu vienu no labākajām picērijām pilsētā- Joe’s pizza, kuras sienas noklātas, ar slavenību bildēm, kas izvēlas tieši šo picu un slavē. Pastaiga līdz 9/11 memoriālam un vakaru noslēdzām kādā amerikāņu krodziņā. Esam nomodā pavadījuši 25 stundas un organisms liek par to mums manīt. Bet esam priecīgi, ka vismaz mazliet paelpot Ņujorkas gaisu mums ir izdevies. Jau rīt ceļš mūs vedīs uz īsto galamērķi… Šovakar mēs vairs nejaudājam, pie pulksteņlaika pārmaiņas vēl jāpierod. Mazs loks caur naksnīgo Time squere un atpakaļ uz viesnīcu. Bet visiem silti sveicieni no mums. Šis ir tikai sākums. Sekojiet līdzi lieliskā sešinieka piedzīvojumiem Puertoriko.

2.diena… ceļš un San Juan

Diena, kurā mēs joprojām esam ceļā uz ceļojuma galamērķi. Lai arī likās, ka pēc negulētām 25h, būs salds miedziņš, laika zonas maiņa lika pr sevi manīt arī naktī. Ap 4 no rīta pēc ASV laika, bijām visi gatavi celties un sākt savu dienu. Tāpēc jau 5 bijām vieni no pirmajiem viesiem Starbucks kafejnīcā, lai nesteidzīgi, viesnīcas istabiņā, izbaudītu iepriekš sarūpētās brokastis. Šodien esam pirmrindnieki un lidostā esam vairāk nekā laicīgi un arī rindas nekur nav lielas. Puertoriko gaidi mūs! 4h lidojums, pāris noskatītas filmas un esam galā. San Juan septembrī, dienā +30, naktī zemāk par +25 nenokrīt. Skaidrs ir viens, mums būs karstas brīvdienas. Mazliet apjukums ar tikšanu uz vecpilsētu. Bet mums vairs nekur nav jāsteidzas… Varam gan pameklēt sabiedriskā transporta pieturu, gan atrodot to, gaidīt un nesagaidīt autobusu, lai vēlāk izlemtu par labu taksim, kas atbrauc tieši kā saukts. Ašpadsmit minūtes un esam San Juan vecpilsētas Airbnb apartamentos. Nometam somas un laižam ielās. Maza, krāsainu māju pilna pilsētiņa, kur ik uz soļa pa krodziņam, kur no katra skan latīņu ritmi. Šodien mērķis tieši nekāds, tāpēc noskatam krodziņu un dodamies iekšā, lai piepildītu vēderus ar gardām pusdienvakariņām. Lai arī pilsētas apskate plānā ir rīt, tie jau nebūsim mēs, kas nepiepildīs dienu. Bezmērķīgi klaiņojam pa ieliņām, kā rezultātā atrodam gan San Juan izslavētos mūrus, gan vēsturiskos laukumiņus, gan krastmalas panorāmu, gan sajūtam pilsētiņas elpu un šajā svelmē sagaidām arī atvēsinošu lietu. Šodien nav ne daudz bilžu, ne iespaidu. Bet mērķis Puertoriko ir sasniegts, lai jau rīt mestos šīs valsts (jāsaka gan arī ļoti dārgās valsts) piedzīvojumos, ar pilnu krūti. Latvijā 4 no rīta, mums 9 vakarā. Pagaidām vēl esam kaut kur pa vidu savās sajūtās starp šīm laika zonām. Saldus sapņus un tiekamies rīt.

3.diena… San Juan

Nu ko… Ar šodienu tiešām varam teikt, ka ceļojums ir sācies ar pilnu krūti. Pārlidojumi pieveikti un tagad ceļš mūs sauks tikai pēc jauniem iespaidiem un pilsētām. Rīts sākās ap 5 no rīta, jo “šauj mani nost”, mans pulkstenis pēc vietējā laika nestrādā, bet nogulēt ilgāk par 12 pēc LV laika, ir pilnīga izlaidība. Un tā… Jau 8 esam visi bijuši dušās, paēduši brokastis un gatavi iziet ielās. Mūsu plānā šodien kārtīgi izķemmēt Puerto Rico galvaspilsētu San Juan. Ai, nu, ko, lai saka… Skaista šī mazā, mīlīgā, krāsainā, latīniskā, brīvā, daudzveidīgā un mierpilnā pilsēta. Temperatūra jau agrā stundā ap 30 grādi, esi slapjš tikai izejot uz ielas, bet svētdienā tā pieder teju tikai mums. Krāsainās mājiņas un joprojām latīņu mūzika katrā 2.ēkā,mūs aizved uz cietoksni, kas apskauj šo veco pilsētas daļu. Iguānas, ķirzakas, putni un gliemežvēži (tā arī nesapratām, kas tas par brīnumu)… Mūri, okeāns, palmas, krāsas, kapsēta un pat vietējais vīrs, kurš tāpat vien, neko neprasot, piestāj ar mums papļāpāt, pastāsta vairāk par savu pilsētu… Te ir viss, lai iegūtu pirmo lielisko iespaidu par šo zemi. Bet kurš putniņš agri ceļas, tas… Jau 12 saprot, ka nostaigāti vairāk kā 10tk soļu un vēderiņš gurkst. Kā jau teicu, valsts padārga un jā, ja gribi ko citu bez fast food, nākas vienā ēdienreizē atvadīties pat no 30 eur uz personu. Tāpēc mēs izmantojam iespēju, ka paši varam būt gana labi pavāri un pagatavot sev lielisku gaspačo “mājās”. Kichinggg… Kolosāla doma. Laimīgs cilvēks ir paēdis cilvēks un mēs atkal esam gatavi doties. Šoreiz okeāns mūs sauc. Mērķis ir, bet tas neizslēdz papildu objektu apskati. Un ziniet, kas tas ir pa kaifu, pēc svēlmes, kurā esi izcepies, iekāpt tajā vannā, ko sauc par Atlantijas okeānu? Mēs te paliekam un ārā nekāpjam… Nu labi, pierunājāt, paiesimies vēl 20 minūtes līdz nākamajai pludmalei. Bet jā… Šīs dienas plāns ir piepildīts ar uzviju un, lai par redzēto runā bildes. Šo es saucu par bezrūpību un patiesu prieku. Bet 20tk soļi un sāļais ūdens atkal uzdzen apetīti. Pusdienvakariņām atrodam kādu burgernīcu, kur rēķins pāri 15 eur par personu nesniedzas. Bet to nevar uzrakstīt, tas ir jāsajūt, cik forši ir nokļūt kaut uz mirkli katrā vietā, kur nokļūstam, katrā mirklī, kuru piedzīvojam. Ap 6 vakarā liekas, ka esam vienā dienā ietilpinājuši vismaz stundas 30… Šodien mums ir vēl viens svarīgs uzdevums – dabūt mašīnu, mūsu tālākajam ceļam. Kamēr Ilze un Linardiņš ir uzdevuma augstumos, mēs noķeram azartu pie TV – Deal or not to Deal, ko pa TV rāda visas dienas garumā, mūs paķer tādā azartā, ka pārdzīvojam līdzi katram spēlētājam un jūtamies, it kā paši šovā piedalītos. Un dažreiz vajag arī tādu extru, kuru mājās nevari atļauties – TV vakars. Cik gan skaista šodien liekas dzīve… No mums šodien viss… Rīt jau atkal liksim jaunu bildi iekšā…

4.diena… El Yunque National Rainforest, Ceiba

Piedzīvojumi mūs sauc tālāk… Ja vakar dabūjām auto, šodien tas jāliek lietā. Nemainīgi, 8 jau esam gatavi un dodamies uz auto, lai šodien izzinātu lietus mežus un veiktu nelielu hike. El Yunque national forest atrodas 50 km attālumā, bet paver jau jaunu pasauli šīs zemes redzējumā. Jau 3.līkumā iegriežam pa vienvirziena ceļu pretējā virzienā , bet kaut kā jau galā tiekam . 13.3 km garais ceļš, aizved pie dažādiem torņiem un tornīšiem, ūdenskritumiem un ūdenskritumiņiem… Bet pats galvenais, dod iespēju arī kārtīgi pasvīst. Jo ne visur var aizbraukt ar auto. Tie jau nebūsim mēs, ja ceļojumā nemēģināsim uzkāpt kādā kalnā. Un tā, nu, šī diena ir pienākusi. Dodamies pa 7 km taku, lai nonāktu El Yunque peak. Ārā ap +30, bet mūs tas neattur sasniegt punktu, kur var vērot skaistu panorāmu, kur vienā pusē Atlantijas okeāns, otrā Karību jūra, tālumā pilsētas un lietus meži visapkārt. Šī ir īstā vieta, kur alus garšo labāk un tam ir īstā vieta un laiks, lai radītu prieku, par sasniegto galamērķi. Šodien mēs nekur nesteidzamies, mēs vienkārši baudām. Nokāpjam lejā īstajā laikā, jo sākas kārtīgas lietusgāzes, kas neliek bēgt, bet tieši otrādi, dod elpot un… Lietū paēst pusdienas (ja par tādām tās var saukt). Un re… Kad esam gatavi doties tālāk, arī lietus mitējas. Un tad mēs sasniedzam vēl vienu dienas augstāko punktu- pelde ūdenskritumā. Katru taku esam izstaigājuši, prieku sasmēlušies saujām, laižam tālāk. Nu labi, tās maizītes par vienīgo ēdienreizi dienā tomēr neatzīstam un dodamies pie Wendijas (lasi, kaut kas līdzīgs McDonald), kur uzzinām, ka mūsu rezervētajos apartamentos nav ūdens un jāmeklē citi. Bet vai tad mums tā ir problēma? Šeit vari izmantot Airalo, T-mobile un citu operatoru piedāvātās e-sim card, kas nozīmē, ka par 25$ iegūsti 10GB interneta savā telefonā (bet vienmēr paskaties, vai tavs telefons to atbalsta, jo ne mans, ne Jančuka telefons pie interneta šajā ceļojumā tā arī netiek). Tā, nu, turpat pie Wendy`s cafe atrodam sev jaunas mājas pilsētā Ceiba (par to, kāpēc tieši šeit, sapratīsiet rīt). Bet būsim precīzi… Atrodam 2 stāvu māju, ar 3 guļamistabām, baseinu, 2 terasēm, garāžu… Vietu, kur sajūtamies kā īsti šeihi, kas samaksājuši 34$ katrs par nakti . Lietus atgriežas un mēs dodamies Walmart šopingā, lai piepildītu ledusskapi nākamo dienu brokastīm un protams, arī “svētajam vakarēdieniem”. Šī bijusi brīnišķīga diena. Piedzīvojumiem šodien liekam punktu, bet rīt turpināsim… Tiekamies rīt

5.diena… Vieques sala

Rītu sākam 6:30, lai jau 8:30 būtu uz kuģīša, kas mūs no Ceiba piestātnes, stundas braucienā, aizved līdz salai – Vieques. Jāsaka kā ir, šī diena izvērtās pavisam citādāka, kā domāts. Mēs to nosaucām par fitnesa dienu. Iespējas bija dažādas – atrast riteņus, atrast rollerus, atrast džipiņus…lai apbraukāt salu. Bet ko izvēlējāmies mēs? Doties ar kājām. mēs gājām un gājām, un gājām, un gājām… 25 km nogājām… Vai bija tā vērts? Es teiktu, ka gājiens bija tā vērts, bet vai brauciens uz šo salu kā tāds? Bijām iedomājušies, ka šajā salā būs skaisti skati, būs dažādas iespējas… Bet rezultātā, mēs redzējām vienu mazizmēra šoseju, kas izveda mūs cauri visai salai. Jā, mēs pabijām skaistās pludmalēs (gan baltu, gan melnu smilšu), apsvilinājām saulītē savus ķermeņus ne pa jokam, izpeldējāmies pēc sirds patikas (mums tagad ir arī pūšļi pilnai laimei) un gardi paēdām vienā no vienīgajām atvērtajām kafejnīcām uz šīs salas. Mūsu mērķis bija vakarā izbaudīt arī kaijaka peldi Karību jūras līcī, kurā var ieraudzīt bioluministicējošu planktonu, kas esot šeit viskrāšņākais pasaulē. Bet mēs tomēr šo izklaidi lēmām atstāt citai dienai šajā ceļojumā. Kāpēc? Jo šis prieks beidzās stundu pirms atiet no šīs salas pēdējais prāmis. Mēs nebijām pārliecināti, ka varam paspēt šajā laikā atrast taxi pusstundas braucienam (pie kam izlasījām internetā, ka par braucienu tas šādos gadījumos prasa 75 dolārus 4 personām) un laikā uzkāpt uz prāmja. Bet palikt uz salas īsti nebūtu variants, ja mantas palika Ceibas apartamentos. Starpcitu, šī ekskursija arī nav no lētākajām – 65 eur no cilvēka. Varbūt nākamajā reizē, mēs tomēr būtu lēmuši par rolleriem un izbraukājuši visu salu, bet no rīta bijām apņēmības pilni planktona tūrei un rollerus nepaņēmām nezinot, vai paspētu līdz prāmim tos nodot. Diena tik un tā ir atzīstama par lielisku. Esam pasportojuši un arī relaksējušies. Bet pēcgarša par to, ka sala nedeva iespaidus, ko gaidījām, gan nedaudz paliek. Un tad šī piedzīvojuma noslēgumā tomēr ķirsītis uz kūkas. Taxi atrodam pa 42 dolāriem no otra salas gala līdz prāmim. Un kāds ir prāmis? Es teiktu, tas nevis peldēja, bet lidoja pa ūdens virsmu, ar gaismas ātrumu. Tā bija raķete, nevis prāmis. Man gan šis nelikās omulīgākais brauciens, ņemot vērā, ka man bail ir lidot un šo varēja tam pielīdzināt, vēl visu laiku sitoties pa viļņiem, bet pusotras stundas braucienu tas pieveica 30 minūtēs. Esam atpakaļ Ceiba. Vakars kā radīts baseinam, sarunām un kopā būšanai. Šī bijusi citādāka kā cerēts, bet tomēr lieliska diena.

6.diena… Ceiba – Ponce

Ja godīgi, šīs dienas aprakstu būs uzrakstīt visgrūtāk… Mūsu šīs dienas plāns bija pabaudīt nesteidzīgu rītu apartamentos un tad tikt no Ceiba līdz Ponce, kas ir 200 km attālumā. Pa ceļam pabaudot vietas un lietas, kalnus un ēdienu. Bet… Šī ir patiesi dīvaina valsts. Ir sajūta, ka šeit kopsummā dzīvo pārsimts cilvēku. Un tūristi? Mēs tos te esam redzējuši vien kādu pārīti. Īsti nevaram saprast, vai tāpēc, ka it kā lietus sezona (bet brīžam to lietu tiešām gribas, pie šīs 30+ tveices), vai tāpēc, ka šī valsts nepiedāvā uhh un ahh iespējas… bet tiešām, te viss ir vai nu ciet, vai nemaz neeksistē. Bet nav jau tik traki… Arī tad mēs atrodam iespaidus. Vispirms piestājām Pterocarpus mežā, kur pa laipiņu izgājām pāris kilometru gājienu. Šeit varējām apskatīt gan bruņurupučus, gan putnus, gan iguānas, gan ķirzakas, gan interesantus kokus un augus. Nākamā pietura bija plānots neliels hike Tetas de Cayey. Ceļš mūs veda pa stāviem serpentīniem uz augšu, paverot brīnišķīgas panorāmas mūsu acīm un lika arī noķert adrenalīnu, nezinot vai nomas auto uzvilks augšā tādos stāvumos. Bet diemžēl… Norādītajā galapunktā nebija ne solītais akmeņainais kāpiens, ne takas, tikai rejoši suņi un privātmājas. Bet vai ta skumsim? Esam atkal mazliet pabijuši kalnos, lai arī gandrīz tikai no auto loga. Ja nevaram atrast piedzīvojumus, jāatrod ēdiens. Un tā, nu, nokļūstam “cūkas” valstībā. Par restorāniem šīs ēstuves noteikti grūti nosaukt, bet ir tāda pilsēta Guavate, kur cūciņas cepās uz iesma un tiek pasniegtas lieliem gabaliem, šķērējot kā kebabu. Te neviens nepieņem pasūtījumu pa porcijām, te saki, cik personas gribēs paēst . Mums garšoja. Vēl 3 punktus izbrāķējām, saprotot, ka tajos īsti nav, ko apskatīt, vai ir jau aizvērts. Un dodamies taisnā ceļā uz bijušo galvaspilsētu Ponce. Iečekojamies viesnīcā un metam loku pa pilsētu. Vai tiešām mēs šajā pilsētā esam vienīgie? Pilsētā 5 vakarā atrodam tieši vienu atvērtu veikalu, 2 saldējuma kafejnīcas un 1 krodziņu. Mēs esam pārsteigti par šo tukšo, spāņu valodā runājošo, Amerikas valsti. Tā ir pilnīgi citādāka, kādu to bijām iedomājušies. Tā atgādina Dieva pamestu vietu, kurā vienīgais, ko vari pa īstam izbaudīt, ir miers… Bet ziniet, varbūt dažreiz, pēc visām pārpildītu iespaidu valstīm, kur būts, tieši tas ir tas, kas vajadzīgs. Pagaidām vēl mēģinām izprast savas sajūtas. Jo varbūt mums vienkārši ir jāiemācās būt mierā, nevis nepārtrauktā skrējienā, jo tādā jau esam savā ikdienā. Oh, well… Redzējuši tāpat arī šodien mēs esam daudz… Mums atkal ir baseins un draugi apkārt. Mēs turpinām baudīt!

7.diena… La Guancha, Yauco

Ja parasti ceļojumos, 7.diena ir lūzumpunkts, mums tā šodien ir kārtīgs pacēlums… Joprojām mostamies agri, neatkarīgi no stundas, kurā aiziets gulēt. Rīta gājiens uz vietējo kafejnīcu pēc kafijas, brokastis gultā un esam gatavi dienai. Šodien nolēmām, ka mums vajag kārtīgu pludmales dienu, ja reiz vakar meklējām piedzīvojumus un neatradām. Un pludmaļu šeit ir daudz. Vispirms aizbraucam uz La Guancha, kas izrādās nevis pludmale, bet osta, ar foto vērtiem kadriem. Laižam tālāk meklēt Heaven beach. Nosaukums daudzsološs. Ceļš, uz kura jānogriežas no šosejas, vairāk atgādina mašīnas platuma akmeņainu iebrauktuvi, kur drīz vien parādās nenosakāma dziļuma peļķes, kas liek pieņemt lēmumu atstāt auto mazā sānceliņā, lai tālāk 20 minūtes dotos ar kājām. Akmeņu ceļš, kalnā augšā un lejā, pārvēršas par akmeņu krāvumiem, bet mēs lepni slājam uz priekšu. Vuallā, galapunkts sasniegts. A kas te? Tiešām debešķīgi… Nekas nebūs mums tomēr Heaven beach. Dodamies pa šo cepeškrāsni atpakaļ uz auto. Dabūjām arī rīta fitnesu un easy hike . Mūsu čata grupiņu saucam par easy hikeriem… Es teiktu, šeit mēs esam hardcore walkeri . Ja nav heaven, meklējam Santa beach. Un ir… Šeit gan ir… Gan kafejnīca aukstam aliņam, gan spotiņš zem kokiem ēniņā, gan pludmale, kurā izvest savā pirmajā peldē, mūsu jauniegūtos peldriņķus. Šī diena jau ir izdevusies. Tā labu brīdi vienkārši baudām, līdz saprotam, ka pienācis laiks pusdienām. Atrodam turpat netālu jūras ēdienu restorānu, par kuru atsauksmēs rakstīts, ka ēdiens mainījis cilvēku dzīves. Un patiesi… Katrs šķīvis, kas tiek nolikts mūsu priekšā, viens par otru labāks. Garneles ar saldo kartupeli mērcē, kas mēli liek norīt. Vidēji cepts tuncis ar dārzeņiem, kas garšo pat tiem, kas tunci neēd. Astoņkāja salāti, kas tiešām ir pilns šķīvis ar astoņkāji, nevis salātiem. Un pat kārtīgs omārs, kas uzliek punktu uz i pasaulīgā cilvēka garšu kārpiņām. Mēs esam sajūsmā. Bet šodienai tas vēl nav viss… Jo mēs dodamies uz krāsaino pilsētiņu Yauco, kur pat veci grausti nokrāsoti dažādās krāsās un koks stāv ietērpts adītā džemperītī. Pa trepītēm uz augšu, uz augšu un rezultātā skatam paveras fantastiska panorāma. Šī diena bijusi varena. Mēs atkal priecīgi, pēc vakardienas vilšanās mirkļiem. Vakars klāt, saule riet jau 6:30 un ir pienācis atkal laiks sarunām un kopīgam vakara cēlienam. Rītdienas plāns mums ar jau zināms šajā valstī, kur karstums nežēlīgs, bet, pārsteidzošā kārtā, viss ir zaļāks par zaļu.

8.diena… Ponce

Tie, kas jau iepriekš lasījuši manus ceļojumu aprakstus, zina, ka mēs galīgi neesam pilsētu ceļotāji. Vairāk meklējam piepildījumu dabas krāšņumā. Bet katrā valstī ir arī skaistas pilsētas un pilsētiņas, kuras jāapskata. Un Ponce ir viena no tām. Bijusī galvaspilsēta, kā nekā. Esam šeit jau 3.dienu, bet “must see” vietas vēl nebija apskatītas. Tātad… Šodien bija uzdevums. Blakus viesnīcai ir skaista, sarkana ēka, kas ir arī mazītiņš ugunsdzēsības muzejs – Parque de Bombas, kuru izstaigājam. Tad ejam cauri klusajai un tukšajai vecpilsētai, kur bieži vien var ieraudzīt sienu zīmējumus. Bet arī šodien +33 grādu karstumā, mūsu ceļš ved augšup. Kā teikt, nevar taču bildes taisīt, kamēr neesi tik slapjš, ka drēbes var izgriezt. 3 objekti vienuviet… Museo Castillo Serrallés – pils, ar skaistu panorāmu pie kājām un brīnišķīgu dārzu. Pilī iekšā gan netiekam, bet apkārtne ir tiešām izstaigāšanas vērta. Cruceta del Vigía – lielizmēra krusts, kas sargā pilsētu. Un arī Jardín Japonés, jeb Japāņu dārzi, kas līdzās spāniskumam, ienes pilsētā arī japāņu stila mājiņas. Atgriežamies viesnīcā un kājas nomainām pret auto. Vispirms piestājam Museo de Arte de Ponce, kur bildes Google liecina par plašu muzeju, ar marmora kāpnēm un lielām apskates telpām. Bet… Puertoriko 2020.gadā smagi skāra 4.1 baļļu zemestrīce, kas izpostījusi daudzus kultūrvēsturiskus objektus, tajā skaitā skaisto mākslas muzeju. Tagad atvērti vien 2 mazizmēra stāvi. 2025.gadā būs jābrauc atpakaļ, jo tad atvērs atjaunoto muzeju. Pietiks mums kultūras šodien, dodamies atkal krasta virzienā. Vakar tik garšīgi paēdām, ka šodien prasās pēc atkārtojuma. Uzmeklējam kādu ieteiktu vietu Parguera pilsētiņā, bet, lai cik ļoti gribas izslavētais jūras veltes, tomēr 50 eur par pusdienām (kā teicu, iepriekš tērējam ap 30 eur dienā) liekas nedaudz par izlepušu gājienu. Netālu atrodam citu “restorānu”, kas gan vairāk atgādina ieskrietuvi, kur tomēr to pašu ēdienkarti varam dabūt par ierastajiem 30 eur. Varbūt nebija tā, ka mēli var norīt (arī, tā saucamajos, restorānos te ēd ar plastmasas piederumiem), bet porcijas bija lielas un gardas. Mums vajag pludmali, bet kā liktos, ka uz šādas salas, galvenais ir tikt līdz ūdenim un esi pludmalē, tās tomēr ir kārtīgi jāpameklē. Tā, nu, sanāca, ka atgriezāmies vakardien ietestētajā, lai pāris stundas pačilotu pūšļos, ar Mohito glāzi. Vakars klāt. Un ko tas mums nozīmē? Ka laiks ieplānotajai izklaidei- pelde planktonā. Dodamies atpakaļ uz Parguera, kur esam rezervējuši sev laiku. Ceļā turp un atpakaļ, joprojām esam pārsteigti, cik maz te ir redzēti cilvēki (50 km garumā, it kā apdzīvotā ceļā, redzi cilvēkus 10) un, cik lielā nekārtībā un netīrībā vietām viņi dzīvo. Esam atbraukuši līdz piestātnei, no kurienes ar ātrgaitas katamerānu dodamies uz līci. Un te, nu, tas ir… Planktons. Protams, var teikt, ka ja bilžu nav, tad tu neesi bijis. Bet tiešām, bilžu nav, bet bija 45 minūšu pelde 30 grādu siltā ūdenī, zem skaistām, spilgtām zvaigznēm, kur jebkura tavu roku un kāju kustība izraisa bioluminiscējošas dzirkstelītes, kas kā spīdīgi šampanieša burbulīši peld Tev apkārt. Gluži kā Avatārā. Mēs esam redzējuši brīnumu. Caur Taco Bell un Walmart, ar smaidu sejā dodamies uz viesnīcu. Tiekamies rīt.

9.diena… ToroVerde Adventure un Cabo Rojo

10.diena… Cabo Rojo – Rincon

Lai arī sākām jau pierast pie laika maiņas, tāpat ap 9 cenšamies tikt ārā no apartamentiem un doties. Šodien mūsu pirmā pieturvieta – Cabo Rojo Lighthouse. Aizbraucām līdz norādītajam punktam un priekšā atkal peļķe, kurai sākumā izdomājām, ka pāri nebrauksim un dosimies kājām. Bet tad pažēlojam sevi padsmit minūšu gājienam tveicē un lēnītēm tomēr tiekam pāri. Šī bāka lepni stāv salas tālākajā galā, kur visapkārt viļņus šķeļ klintis. Zilais ūdens, delfīnu un zivju dejas caurspīdīgajā ūdenī, jūras gārņi lido mums apkārt un mēs šodien lepni paceļam savu, Latvijas karogu. Un protams, arī Ukrainas (domāju te komentāri lieki). Tālumā spīd Salinas de Cabo Rojo, kas ir jūras krasts (sālsezers) , kurā aļģes un baktērijas ūdeni iekrāso sarkanu. Nesteidzīgi baudam varenos skatus, bet karstums dara savu un mums gribas peldēt. Nākamā pietura Tanga beach. Gandrīz jau neierasti, bet šajā salas pusē parādās arī cilvēki. Pie bākas vesels bars ar riteņbraucējiem, bet pludmalē vietējie jūriņā bauda svētdienu. Un mēs, uz saviem pūšļiem, baudām līdz ar viņiem. Šodien gribas vēl šo to apskatīt, tāpēc pusdienas Burger kingā šosejas malā un dodamies pusotras stundas braucienā uz nākamo pieturpunktu – La Cara del Indio. Šī skulptūra ir cirsta klintī, par godu vadonim, kurš dzīvoja Puertoriko un iebilda pret Spānijas iebrukumu. Netālu atrodam arī Tunel de Guajataca. Tunelis, caur kuru izejot, atklājas vareni pludmales skati. Šodien te jūra trako. Un mēs, kā mazi bērni, priecājamies par viļņiem un pasakainajiem skatiem. Peldēt te gan nav ļauts, bet tas neliedz mums paiet kārtīgu gabaliņu gar jūru, lai atrastu iespaidīgākos viļņu dejas skatus. Atkal dvēsele piepildās laimes. Laiks doties atpakaļ, jo gribas vēl noķert saulrietu pie citas bākas – Punta las Higuera Lighthouse. Citā gadījumā, protams, nebūtu braukuši turpu šurpu, bet kā jau iepriekš rakstīju, mēs esam iedzinuši savus plānus, tāpēc nākas pa dienu doties uz priekšu, bet vakarā atgriezties atpakaļ, iepriekš nobukotos apartamentos. Bet šis punkts bija viens no dienas skaistākajiem punktiem. Jo mēs paspējām tieši uz saulrietu. Varbūt pats saulriets nebija ne tuvu tik skaists, kādus tos varam redzēt Latvijā, bet kādas krāsas iezīmējas pēc tam… Fotogrāfē bez jebkādiem filtriem un sanāk glezna. Diena noslēdzas un atkal tā bijusi piepildīta un skaista. Paliekam pilsētiņā Rincon. Šeit tiešām parādās arī cilvēki. Party busi, motocikli, kvadracikli, dragrace un retro stila auto braukā. Mums ir apartamenti ar baseinu. Mēs esam savas kompānijas piekritēji un plašākas vakara kompānijas nemeklējam. Veikals, baseins, balkons un TV. Šādus vakarus atzīstam par labākajiem, tāpēc par naktsdzīvi Puertoriko nevarēsim pastāstīt pilnīgi neko. Katram savs… Mums šādi ir vislabāk.

11.diena… Cuevas de Arenales

Šodien mums alu diena. Izbraucam no apartamentiem un vispirms mērķējam uz Cueva del Viento. Atkal mīļie serpentīni un it kā esam galā. Nu, protams… Tā jau nebūs Puertoriko, ja kāds punkts atradīsies tur, kur tas kartē iezīmēts. Noliekam auto un lienam mežā iekšā. Kaut kāda atzīme, ka ejam pa ceļu nr. 25 (lai kas tas būtu) ir un alām ar tepat kaut kur jābūt. Bet kā jums liekas? Neatradām. Atgriežamies pie auto. Pabraucam uz priekšu, jā, tomēr ir cita ieeja paredzēta mežā. Bet… Jāiet 3km… Tā kā šodienai mums vairāk gribas nākamās alas, tad šo plānu atmetam. Pēcāk gan saprotam, ka būtu varējuši iespēt, bet nekas… Laižam tālāk uz Cuevas de Arenales. Galapunkts mūs aizved stāvus uz leju, bet par to, kā tikt atpakaļ, domāsim vēlāk. Brienam atkal mežā iekšā. Lai nokļūtu līdz alām, jāpabrien arī pa upi. Sākotnējais Linardiņa plāns, ka jāņem līdzi arī pūšļi, liekas smieklīgs. Bet izrādās, tas bija perfekts plāns. Alas nav garas, bet kādi skati, kādas sajūtas, kāds kaifs. Un pūšļi noder, lai nesaslapinot savu telefonu, vari šos fantastiskos skatus ķert. Mēs peldamies atveldzējošajā upē, lecam no klintīm, kāpelējam un rāpjamies, izbaudām alas no visām pusēm, no augšas un no apakšas. Šī vieta ir pasaka… Mums vairs neko citu šodien nevajag. Mēs dodamies uz nākamajiem apartamentiem. Vispirms gan kūpošām riepām knapi uzvelk mūsu busiņš augšā pa stāvo kalnu. Bet latvietis taču var visu . Jaunais dzīvoklītis atrodas tieši pie pludmales, ar burbuļvannu un āra virtuvi… Ceļojums tuvojas izskaņai. Mums šodien gribas vienkārši būt. Vairs neķert iespaidus… Mēs gan ar Jančuku vēl saulrieta laikā aizstaigājām līdz piemājas pludmalei. Bet “Mājās” gribas pašu gatavotas pusdienvakariņas, iemalkot kādu glāzi un būt kopā. Šeit airbnb iespējas ir lieliskas. Tiekamies rīt, mēs baudām vakaru bez telefoniem…

12.diena… Manati – Bacardi rūpnīca – San Juan

Pēdējā pilnā diena Puertoriko. Jau rīt stūrēsim māju virzienā. Pēc nakts izklaidēm, ar paštaisītu Deal or no deal spēli, kopīgu burbuļvannu un pat nomas mašīnas labošanu (lai arī vēlāk apskatījām sākotnējos video un izrādījās, ka neesam vainīgi pie skādes), šodien rītu iesākam ar piemājas pludmali. Iepriekš mierīgais okeāns, pārvērties par viļņu deju karali, krasts pienācis tik tuvu, ka drīz sasveicināsies ar tuvākajām mājām… Bet mēs peldamies, staigājamies un priecājamies par pēdējiem mirkļiem. Ap 11 dodamies ceļā, instagram pludmales Manati virzienā. Un patiesi… Pirmais spots, lai arī gabaliņš jāpaiet līdz pludmalei, skaists bez gala. Bet ne peldēties braucām, bet izložņāt un izkāpelēt pa klintīm, kurās izveidojušies dabīgie baseini. Man šī vieta likās maģiska. Bet nu, diezin vai vajadzētu šeit staigāt ar plikām kājām kā Jančuks, vai jēzenēs, kā mēs, pārējie. Kādu laiciņu papriecājamies šeit un tad dodamies uz pludmales spotu netālu no klintīm. Aaaa… Te ir skaisti bez gala. Viļņi iekšā sauktin sauc, Linardiņš savu pūsli izmēģina arī dziļākos un trakākos viļņos… Bet mēs, ar vīra kungu, atkal izmantojam iespēju uzkāpt augstāk, pakāpelēt, paskatīties un apbrīnot no augšas. Vieta, kas ļoti piederas pēdējai dienai… Diemžēl, nevaram tā zvilnēt visu dienu. Piemeklējam restorāniņu, kurā viss izskatās kā vilciena kupejā, kur katrs atrod sev vēlamo gan pēc cenas, gan vēlmēm. Atrod kā astoņkājis, tā garneles un arī liellopu. Nākamā pietura – Bacardi rūpnīca. Viena no plašākajām rūpnīcām pasaulē, ar welcome drinku, gida vadītu ekskursiju un 12 gadīga ruma nobaudīšanu noslēgumā. Šo ekskursiju iesaku. Jau jau esi zemē, kur 1,75 litra Bacardi rumu vari dabūt pa 20 eur, ir jāizzin arī tā saknes. Un, ja vēl gids ir īstens jautrītis, pasākums izdevies… Vakars klāt, mēs atgriežamies mūsu ceļojuma sākumpunktā San Juan. Ātrs check in apartamentos un puiši dodas nodot mūsu īrēto auto. Paldies visiem 3 mūsu bāleliņiem par vizināšanu, drošu braukšanu, ceļiem, serpentīniem un bezceļiem. Kamēr pārējie vēlas paēst, mēs ar Jančuku lemjam, ka šis vakars kā radīts vakara pastaigai pa krastmalas promenādi. Miers, prieks, saldsērība un mazliet romantika… Viss, kā pie pēdējā vakara pienākas. Paldies Puertoriko par iespaidiem, par sajūtām, par emocijām, par skatiem, par kompāniju, par mieru, par nemieru… Bet tas vēl nav viss, vēl 2 dienas no manis ko dzirdēsiet.

13.diena… San Juan – NewYork

14., 15.diena… NewYork – Stockholm – Riga

Nu ko… Var teikt, ka mūsu ceļojums ir galā… Mostamies NewYorkā… 5 stundās izstaigājām savus 15tk soļus atplestām mutēm… Gar brendīgajiem veikaliem, pa filmās redzētajām ielām, vēlreiz pažilbinamies Time squere, M&m’s veikalā jūtamies kā muzejā, tāpat kā Apple store, pagozējamies Empire state building pakājē un nesteidzīgi notiesājam brokastis Central park. Diena silta un saulaina. Ar diviem piegājieniem varam teikt, ka esam redzējuši NewYork visus must see objektus. Tāds labs punktiņš uz i, lai noslēgtu šī kontinenta iepazīšanu šajā reizē. Laiks uz mājām. Laiks atkal atgriezties laika zonā, no kuras bija grūti atiet, bet tagad visdrīzāk būs grūti pierast, padzīvojot 2 nedēļas naktī, kad Latvijā diena un otrādi. Iekāpsim lidmašīnā 5 vakarā, bet pēc 8 stundām būs jau nākamā diena. Ceļosim laikā, kā teikt. Uz tikšanos Stokholmā un tad jau Latvijā . Paldies visiem, kas sekoja līdzi mūsu ceļojumam. Mēs noteikti ceļosim vēl. Pasaulē ir vēl neskaitāmi daudz vietas, kurās neesam bijuši… Bet reiz būsim!